Džeks Londons
Apkaunotais
Tās bija beigas. Subjenkovs bija nostaigājis garu ciešanu un šausmu ceļu, līdzīgi gājputnam traukdamies mā- up uz Eiropas galvaspilsētām, un te, tālāk nekā jebkad, trievu Amerikā, viņa ceļš aprāvās. Viņš sēdēja sniegā uz muguras sasietām rokām un gaidīja spīdzināšanu. Viņš ziņkāri skatījās uz milzīgo kazaku, kas gulēja viņa priekšā, izstiepies visā garumā sniegā, un vaidēja no sāpēm. Vīriešiem bija apnicis noņemties ar šo milzoni, un viņi to bija nodevuši sieviešu ziņā. Upura kliedzieni liecināja, ka viņas pārspējušas vīriešus velnišķīgā cietsirdībā.
Subjenkovs vēroja to un drebēja. Viņš nebaidījās no nāves. Pārāk bieži viņš bija riskējis ar savu dzīvību nogurdinošajā ceļā no Varšavas līdz Nulato, lai drebētu bailēs no nāves. Bet viņš bija pret spīdzināšanu. Tā viņu aizvainoja. Ne tāpēc, ka viņu gaidīja ciešanas, bet tāpēc, ka šajās mokās viņš izskatīsies nožēlojams. Viņš pazemosies, lūgs žēlastību un diedelēsies gluži tāpat kā Lielais Ivans un citi pirms viņa. Tas būtu pretīgi. Sagaidīt nāvi drosmīgi, neapkaunojot sevi, smaidot un jokojot — lūk, kā vajadzētu. Bet zaudēt savaldību, kad garu nomā- kušas fiziskās sāpes, spiegt un buldurēt kā pērtiķim, kļūt par īstu zvēru — lūk, kas bija briesmīgi.
Izglābties nebija ne mazāko izredžu. Jau pašā sākumā Iededzies kvēlā sapnī par Polijas neatkarību, viņš bija kļuvis par rotaļlietu likteņa rokās. Jau pašā sākumā — Varšavā, Sanktpēterburgā, Sibīrijas raktuvēs, Kamčatkā, zvērādu zagļu nedrošajās laivelēs — liktenis bija vedis viņu pretī šīm beigām. Skaidrs, ka jau pasaules radīšanas pirmajā dienā viņam bija paredzēts tāds gals, viņam, tik izsmalcinātam un jūtīgam cilvēkam, kura nervi uztvēra katru visniecīgāko kairinājumu, viņam — sapņotājam, dzejniekam un māksliniekam! Viņš vēl nebija piedzimis, kad jau bija nolemts, ka šis nervu kamols, kas viņu veidoja, dzīvos starp rupjiem, kaucošiem mežoņiem un mirs šajā tālajā nakts zemē, šajā drūmajā nostūrī pašā pasaules malā.
Subjenkovs nopūtās. Vai tiešām viņa priekšā gulēja Lielais Ivans — milzis, cilvēks bez nerviem, dzelzs vīrs, kazaks, kas bija kļuvis par jūras laupītāju, radījums, kas bija flegmātisks kā vērsis, ar tik primitīvu nervu sistēmu, ka tad, kad normālam cilvēkam sāpēja, viņam labi ja kutēja? Un tomēr šiem Nulato indiāņiem izdevās atrast Lielā Ivana nervus un iztaustīt tos līdz pašām drebošās dvēseles saknēm. Viņi panāca savu. Likās neticami, ka cilvēks var pārciest tādas mocības un tomēr palikt dzīvs. Lielais Ivans dārgi samaksāja par savu primitīvi būvēto nervu sistēmu. Viņš bija izturējis divtik ilgi kā visi pārējie.
Subjenkovs juta, ka vairs nespēj paciest kazaka mocīšanu. Kāpēc Ivans nemirst? Subjenkovam šķita, ka viņš zaudēs prātu, ja nemitēsies šie sirdi plosošie kliedzieni. Bet tad, kad tie mitēsies, būs viņa kārta. Smīnēdams tīk- smā priekšnojautā, Jaka-ga gaidīt gaidīja šo brīdi, Jakaga, kuru viņš pirms kādas nedēļas bija padzinis no forta un kuram viņš bij^ iesitis pa seju ar pletni, Jakaga parūpēsies par viņu. Jakaga, bez šaubām, būs pietaupījis viņam daudz izsmalcinātākus-spīdzināšanas paņēmienus, daudz izmeklētākas mocības. Acīmredzot jaunais paņēmiens bija sevišķi iedarbīgs, spriežot pēc tā, kā ieaurojās Ivans. Indiānietes, kas bija noliekušās pār viņu, smiedamās un plaukstas sizdamas, pakāpās atpakaļ. Subjenkovs ieraudzīja, kādu briesmīgu darbu viņi pastrādājuši, un sāka histēriski smieties. Indiāņi skatījās uz viņu izbrīnījušies, ka viņš spēj smieties. Taču Subjenkovs nevarēja savaldīties.
Nē, to nedrīkstēja darīt. Viņš saņēmās, un spazmatiskie krampji pamazām norima. Viņš piespieda sevi domāt par kaut ko citu un atcerējās aizvadīto dzīvi. Viņš atcerējās māti un tēvu, mazo, ābolaino poniju un franču privātsko- lotāju, kurš bija mācījis viņu dejot un paslepeni atnesis vecu apdriskātu Voltēra sējumu. Viņš domās atkal atgriezās Parīzē, drūmajā Londonā, jautrajā Vīnē un Romā. Viņš atkal redzēja pārgalvīgo jauniešu sabiedrību, kas, tāpat kā viņš, sapņoja par brīvu Poliju ar karali tronī Varšavā. Tāds bija garā ceļa sākums. Tā, viņš nu bija palicis pēdējais no visiem. Subjenkovs citu pēc cita atcerējās šajā ceļā bojā gājušos drosminiekus, sākot ar tiem diviem, kuriem tika izpildīts nāves sods Sanktpēterburgā. Vienu līdz nāvei sadauzīja cietuma uzraugs, otrs, konvoja kazaku sasists, saļima kaut kur uz asinīm slacītā trimdinieku ceļa, pa kuru viņi vilkās bezgalgarus mēnešus. Un mūždien cilvēki iepazina cietsirdību, mežonīgu, zvērisku cietsirdību. Viņiem nāvi nesa drudzis, raktuves, pātagas. Pēdējie divi aizgāja bojā pēc izbēgšanas sadursmē ar kazakiem, un viņš vienīgais bija aizkļuvis līdz Kamčatkai, nozadzis dokumentus un naudu kādam ceļiniekam, kuru atstāja guļam sniegā.
Subjenkovs redzēja tikai cietsirdību. Visus šos gadus, kamēr atmiņas vadāja viņu pa mākslinieku darbnīcām, teātriem un pieņemšanām, ap viņu bija cietsirdība. Viņš bija pircis savu brīvību par asins cenu. Nogalināja visi. Viņš nogalināja fcrceļinieku dokumentu dēļ. Viņš atklāja, uz ko ir spējīgs, izaicinādams uz divkauju vienā dienā divus krievu virsniekus. Viņam vajadzēja parādīt sevi, lai ieņemtu vietu zvērādu zagļu vidū. Viņam vajadzēja izcīnīt šo vietu. Aiz muguras bija palicis tūkstoš gadu garš ceļš cauri visai Sibīrijai un Krievijai. Pa šo ceļu bēgt nebija iespējams. Atlika vienīgi iet uz priekšu — pāri drūmajai, lediem klātajai Beringa jūrai un Aļasku. Šis ceļš veda 110 mežonības uz vēl drausmīgāku mežonību. Skorbuta mocīti, bez pārtikas un ūdens palikuši, nemierīgās jūras bezgalīgo vētru svaidīti, ļaudis uz zvērādu zagļu kuģe- ļiem kļuva par dzīvniekiem. Trīs reizes viņš brauca uz austrumiem no Kamčatkas. Un trīs reizes pēc neticamām grūtībām un ciešanām dzī«vi palikušie atgriezās Kamčatkā. Subjenkovam nebija kur bēgt, bet iet atpakaļ pa to ceļu, pa kuru bija atnācis, viņš nevarēja, jo tur gaidīja raktuves un pātaga.