Beidzot, ceturto un pēdējo reizi, viņš devās uz austrumiem. Viņš brauca kopā ar tiem, kuri pirmie bija atklājuši leģendārās Kotiku salas, bet neatgriezās kopā ar viņiem, lai saņemtu savu guvuma tiesu un piedalītos nepratīgajas orģijās Kamčatkā. Viņš nozvērēja nekad vairs_ tur neatgriezties. Viņš zināja: lai sasniegtu sirdij dārgās Eiropas galvaspilsētas, viņam ir jāiet uz priekšu. Tāpēc viņš pārgāja uz citiem kuģiem un palika šajā nepazīstamajā pusnakts zemē. Viņa ceļa biedri bija slāvu mednieki un krievu piedzīvojumu meklētāji, mongoļi, tatāri un Sibīrijas pirmiedzīvotāji; viņi ar asinīm lauza ceļu cauri šiem jaunas pasaules mežoņiem. Viņi apkāva veselus ciemus par to, ka vietējie atteicās maksāt nodevas ādās, bet viņus savukārt apkāva citu kuģu komandas. Subjenkovs kopā ar kādu somu vienīgie palika dzīvi no visas bandas. Viņi badodamies pārlaida ziemu uz kādas vientuļas Aleutu salas, bet pavasarī viņiem uzsmaidīja necerēta laime — viņus uzņēma kāds zvērādu zagļu kuģis.
Bet vienmēr viņiem apkārt bija šaušalīga mežonība. Pāriedams no viena kuģa uz otru un neparko nevēlēdamies atgriezties, viņš nokļuva uz kuģa, kas devās uz dienvidiem. Gar visu Aļaskas piekrasti viņi sastapa tikai mežoņu barus. Ikreiz, kad viņi izmeta enkuru pie stāvajiem salu krastiem vai drūmajām cietzemes klintīm, viņus sagaidīja kauja vai vētra. Vai nu, draudēdams iznīcināt, viņiem virsū brāzās auris, vai parādījās kara kanoe, pārpildīta ar kaucošiem iedzimtajiem, kas, izgreznojuši sejas ar kara krāsām, īrās šurp, lai iepazītu jūras laupītāju asiņainos ieročus. Tā gar krastu vien viņi virzījās uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem, uz pasakaino zemi Kaliforniju. Stāstīja, ka tur apgrozoties spāņu piedzīvojumu meklētāji, kas izlauzuši sev ceļu uz turieni no Meksikas. Viņš lika cerības uz šiem spāņiem. Kaut tikai izdotos aizlavīties līdz viņiem, vēlāk jau būtu vieglāk: pēc viena vai diviem gadiem — agrāk vai vēlāk, tas nebūtu no svara — viņš nokļūs Meksikā, pēc tam — kuģis, un viņš ir Eiropā. Taču viņi nesatika spāņus. Viņi atkal atdūrās pret to pašu nepieejamo mežonības sienu. Sie pasaules nostūru iedzīvotāji, izkrāsojušies karam, dzina viņus prom no krasta. Beidzot, kad viena laiva bija sagrābta un visa apkalpe apkauta, kapteinis atmeta ar roku meklēšanai un griezās atpakaļ uz ziemeļiem.
Gadi ritēja. Subjenkovs strādāja Tebenkova vadībā, kad tika būvēta Mihaila redute. Divus gadus viņš pavadīja pie Kuskokvimas. Divas reizes vasarā, jūnijā, viņam izdevās pabūt Kocebu jūras līča grīvā, šajā laikā te ciltis pulcējās, lai nodarbotos ar maiņas tirdzniecību. Te varēja atrast plankumaino briežu ādas no Sibīrijas, kaulu no Diomidu salām, valzivju ādas no Ziemeļu Ledus okeāna krastiem, dīvainus akmens gaismekļus, kas ceļoja no cilts uz cilti, kaut gan neviens nezināja, no kurienes tie nākuši; reiz gadījās pat angļu mednieku nazis. Subjenkovs zināja, ka te ir tā skola, kur var mācīties ģeogrāfiju, jo te viņš sastapa eskimosus no Nortona līča, no Kinga salas un Svētā Laurencija salām, no Velsas Prinča zemesraga un Barrova zemesraga. Te šīs vietas sauca citādi un attālumus līdz tām mērīja ar ceļā pavadītajām dienām.
Iedzimtie brauca šurp tirgoties no milzīgas teritorijas, bet viņu akmens gaismekļi un šis tērauda nazis, pārejot no rokas rokā, nāca no vēl attālākiem apgabaliem. Subjenkovs iebiedēja, glaimoja, uzpirka. Katru no tālienes vai no nezināmas cilts atbraukušo veda pie viņa. Sie ļaudis stāstīja viņam par neskaitāmām un neticamām briesmām, par plēsīgiem zvēriem, naidīgām ciltīm, necaurejamiem mežiem un augstām kalnu grēdām, bet vienmēr šajos stāstos figurēja baltie cilvēki ar zilām acīm un gaišu ādu, kuri cīnījās kā velni un mūždien meklēja zvērādas. Viņi dzīvoja austrumos, tālu, tālu austrumos. Neviens viņus nebija redzējis. Tās bija tikai baumas, kas gāja no mutes mutē.
Tā bija barga skola. Nav iespējams pamatīgi apgūt ģeogrāfiju ar nesaprotamu dialektu starpniecību no ļaudīm, kuru tumšajos prātos fakti jaucas ar izdomu, no ļaudīm, kuri attālumus mēra ar «miegiem», kas mainās atkarībā no tā, cik grūts ir pārgājiens. Bet tad paklīda valodas, kas iedvesa Subjenkovam drosmi. Austrumos esot liela upe, pie kuras dzīvojot šie zilacainie cilvēki. So upi saucot Jukona. Dienvidos no Mihaila redutes jūrā iete- kot liela upe, ko krievi pazīstot ar nosaukumu Kvikpaka. Klīda valodas, ka tā esot viena un tā pati upe.
Subjenkovs atgriezās Mihaila redutē. Kādu gadu viņš skubināja rīkot ekspedīciju uz Kvikpaku. Toreiz izcēlās puskrievs Malahovs, kas vadīja vispārgalvīgāko un viscietsirdīgāko avantūristu nodaļu, kāda jebkad pārcēlusies uz šejieni no Kamčatkas. Subjenkovs kļuva par viņa palīgu. Viņi izspraucās caur Kvikpakas platās deltas labirintiem, pagāja garām pirmajiem zemajiem ziemeļu krasta uzkalniem un ar ādu apvilktās kanoe, kas līdz lūpai bija piekrautas ar precēm un munīciju, piecsimt jūdzes īras pret stipru, piecas jūdzes ātru straumi pa upi, kuras platums svārstījās no divām līdz desmit jūdzēm, bet dziļums bija nezin cik asu. Malahovs nolēma uzcelt pie Nulato fortu. Subjenkovs sākumā skubināja braukt tālāk, bet tad samierinājās ar Nulato. Tuvojās gara. ziema. Labāk bija pagaidīt. Līdzko pienāks vasara un ledus bus izkusis, viņš dosies uz augšu pa Kvikpaku un mēģinās nokļūt līdz'Hudzona līča sabiedrības faktorijām. Malahovu nekad nebija sasniegušas valodas, ka Kvikpaka ir tā pati Jukona, un Subjenkovs viņam to arī nestāstīja.