Sākās lorta būvdarbi. Viņi piespieda strādāt vietējos iedzīvotājus. Guļbaļķu sienas pūzdami un stenēdami cēla Nulato indiāņi. Pa viņu mugurām dejoja pātaga, un šo pātagu turēja jūras laupītāju dzelžainā roka. Daži indiāņi aizbēga, bet noķertus viņus atveda atpakaļ un izlika forta priekšā, kur viņi kopā ar saviem ciltsbrāļiem dabūja izjust, kā pievelk pātaga. Divi pēršanas laikā aizgāja pie dieva, citi palika kropļi uz visu mūžu, bet pārējie iegaumēja mācību un vairs nemēģināja bēgt. Forts vēl nebija pabeigts, kad uzsniga sniegs; vajadzēja sākt kažokādu sagādi. Ciltij uzlika smagu nodevu. Indiāņus joprojām sita un pātagoja, bet, lai nodevas tiktu nokārtotas, sievietes un bērnus paņēma par ķīlniekiem un pret viņiem izturējās ar tādu nežēlību, kādu pazīst vienīgi zvērādu zagļi.
Tā bija asiņaina sēja, bet tad pienāca pļaujas laiks. Forts tika nodedzināts. Ugunsgrēka gaismā puse zvērādu zagļu tika nogalināti. Pārējos spīdzināja. Bija palicis tikai Subjenkovs, pareizāk sakot, Subjenkovs un Lielais Ivans, ja šo sniegā smilkstošo un kunkstošo būtni varēja saukt par Lielo Ivanu. Subjenkovs pamanīja, ka Jakaga, ņirdzīgi smīnēdams, skatās uz viņu. Viņam nebija ko teikt indiānim. Jakagas sejā vēl aizvien bija redzama pletnes atstātā švīka. Galu galā Subjenkovs nevarēja nosodīt indiāni, taču viņam derdzās doma par to, ko Jakaga darīs ar viņu. Viņam jau ienāca prātā, vai nelūgt cilts virsaiti Makamuku, bet veselais saprāts pateica priekšā, ka lūgt būtu veltīgi. Tad viņš nolēma saraut valgus un iet bojā cīņā. Tā būtu ātra nāve. Taču viņš nejaudāja saraut valgus. Aļņādas siksnas bija stiprākas par viņu. Viņš lauzīja galvu, kamēr izdomāja vēl kaut ko. Viņš deva zīmi Makamukam, lai atved tulku, kas prot piekrastes iedzīvotāju dialektu.
— O, Makamuk, — Subjenkovs teica, — es nedomāju mirt. Es esmu liels cilvēks, un būtu muļķīgi, ja es mirtu. Un nemaz arī nemiršu. Es neesmu tāds kā visi šie maitas.
Viņš paskatījās uz vaidošo radījumu, kas kādreiz bija bijis Lielais Ivans, un nicinoši paspēra viņu ar kāju.
— Esmu pārāk gudrs, lai mirtu. Redzi, es zinu labas zāles. Es vienīgais zinu šīs zāles. Tā kā es negatavojos mirt, tad došu tev pretī šīs zāles.
— Kas tās ir par zālēm? — jautāja Makamuks.
— Tās ir īpašas zāles.
Subjenkovs brīdi it kā šaubījās, vai ir vērts uzticēt savu noslēpumu.
— Es tev pateikšu. Ja ar šo zāļu šņaucienu apziež ādu, tā kļūst cieta kā klints, kā dzelzs un nav pārcērtama ne ar kādu ieroci. Visspēcīgākais cirtiens tai neko nevar padarīt. Kaula nazis pret to ir kā dubļu pika, un no tas atlēks pat tērauda naži, kurus mēs jums izdalījam. Ko tu man dosi par šo zāļu noslēpumu?
— Es dāvāšu tev dzīvību, — ar tulka starpniecību atbildēja Makamuks.
Subjenkovs nievīgi iesmējās.
— Un tu līdz nāvei būsi vergs manā mājā.
Polis iesmējās vēl nievīgāk.
— Atraisi man rokas un kājas, un tad mēs runāsim, — viņš sacīja.
Virsaitis deva zīmi, un, kad Subjenkovam bija atbrīvotas -rokas, viņš uztina smēķi un aizdedzināja to.
_— Tie ir muļķīgi vārdi, — teica Makamuks. — Tādu zāļu nav. Nevar būt. Asmenis ir stiprāks par visām zālēm.
Virsaitis neticēja un tomēr šaubījās. Pārāk bieži viņš bija pieredzējis, kādas velnišķības pastrādā zvērādu zagļi. Viņš nevarēja būt pārliecināts ne par ko.
— Es dāvāšu tev dzīvību, bet tu nebūsi vergs, — viņš paziņoja.
— Ar to nepietiek.
Subjenkovs tēloja savu lomu aukstasinīgi, it kā kaulētos par lapsas ādu.
— Tās ir ļoti labas zāles. Tās daudzreiz izglābušas man dzīvību. Es gribu nartas, suņus un sešus no taviem medniekiem, kas pavadītu mani lejup pa upi līdz pēdējai nakšņošanas vietai pirms Mihaila redutes.
— Tev jādzīvo tepat un jāiemāca mums visas tavas velnišķības, — bija atbilde.
Subjenkovs paraustīja plecus un neko neteica. Viņš pūta dūmus aukstajā gaisā un ziņkāri aplūkoja to, kas bija palicis pāri no milzīgā kazaka.
— Bet šī rēta? — Makamuks pēkšņi ievaicājās, rādīdams uz poļa kaklu, kur bija redzama zilganmelna rēta, ko Kamčatkā kādas ķildas laikā tur bija atstājis naža dūriens. — Tavas zāles nav labas. Asmenis ir bijis stiprāks par tavām zālēm.
— Dūrējs bija spēcīgs vīrs. — Subjenkovs vērtējoši paskatījās uz Makamuku. — Spēcīgāks par tevi, par tavu spēcīgāko mednieku, spēcīgāks par viņu.
Subjenkovs ar mokasīna purngalu atkal iebuksnīja samaņu zaudējušajam kazakam. Skats bija šausminošs, un tomēr šajā sāpju izmocītajā ķermenī vēl negribēja un negribēja dzist dzīvība.
— Turklāt zāles bija vājas. Tajā apvidū nebija man vajadzīgo ogu, kuru šeit ir, cik uziet. Šeit zāles būs stipras.
— Es ļaušu tev braukt lejup pa upi, — teica Makamuks, — un tu dabūsi arī nartas, suņus un sešus medniekus, lai būtu drošāk.
— Tu pārāk ilgi vilcinies, — skanēja salta atbilde. — Tu esi apvainojis manas zāles, uzreiz nepieņemdams manus noteikumus. Paklau, tagad es prasu vairāk. Es gribu simts bebrādu. — Makamuks pavīpsnāja. — Es gribu simts mārciņu kaltētu zivju. — Makamuks pamāja ar galvu, jo zivju bija papilnam un tās bija lētas. — Es gribu divas nartas — vienas man, otras manām ādām un zivīm. Turklāt man jādabū atpakaļ šautene. Ja tevi neapmierina mana cena, drīz vien tā sakāps vēl augstāk.
Jakaga kaut ko pačukstēja virsaitim.
— Bet kā lai es zinu, ka tavas zāles ir īstas zāles? — Makamuks jautāja.
— Tas ir ļoti viegli. Vispirms es ieiešu mežā …
Jakaga atkal sāka čukstēt ausī Makamukam, kurš šaubīdamies pašūpoja galvu.