Kristīnai nekad nebija laimējies likt vīram saprast, ka viņa pati jūtas kā piederīga beznabas Kristīņu dzimtai, tās neviens nav dzemdējis, tās izšķīlušās kā putnēni vai ķirzakas no lielām, baltām olām. Viņš iepleta rokas un atvairīja Kristīnas iebildumus kokaini saprātīgi. Viņa taču zināja, ka Astrīda ir viņas māte. Ja viņa vēlētos uzzināt kaut ko vairāk, atlika meklēt tautskaites datos. Un, ja arī viņa raizējās, ka par laiku pirms septiņu gadu vecuma viņai nav gandrīz nekādu atmiņu, so what*? Viņa atcerējās gan slimnīcu, gan bērnunamu, gadus pie tantes Ellenas un pusaudzes laiku pie Astrīdas. Ja bija vēlēšanās pēc papildu informācijas, varēja pasūtīt vecus slimnīcas dokumentus un bērnu aprūpes papīrus.
"Tu nu gan neko nesaproti," viņa izmisusi sacīja." Es taču nevēlos dabūt manis pašas, bet kāda cita dzīvesstāstu."
Un tieši to viņai sniedza Postindustriālā Paradīze. Nopirkusi māju, viņa nopirka ari savu vēsturi, viņa iegādājās gribēto, tāpat kā to dara mūsdienu cilvēki. Uz viņas ārdurvīm bija rakstīts 1812. Pati māja bija vēl vecāka, un antīkajā grāmatplauktā viņas tikko kā iekārtotajā dzīvojamajā istabā atradās neliela brošūra no Vecās Vadstenas apvienības, kas stāstīja, ka pirmā celtne šajā vietā radusies jau 14. gadsimta pēdējos gados. Cilvēks, kuram savas vēstures nav, nevar to nopirkt vēl prasmīgāk.
' Nu, un tad? (Angju vai.)
Un tomēr mīlestība neprasa racionālus motīvus, lai tā būtu mīlestība. Kristīna mīlēja Postindustriālo Paradīzi, par spīti dažādiem ieskatiem. Būdama mājās viena, viņa pati sevi atklāja, darot visdīvainākās lietas: pieglaužot vaigu logam, paglāstot sienu vai stāvot nekustīgi dzīvojamās istabas stūrī veselas divdesmit minūtes tikai tādēļ, lai redzētu, kā tur ieslīd krēsla un līdzīgi eņģeļu dūnām klājas pār bālajām krāsām. Reiz, mēģinādama apskaut durvis, viņa ievēra tajās pirkstus. Kad Ēriks tovakar atgriezās mājās, viņa jutās tikpat vainīga, it kā pēcpusdienu būtu pavadījusi kopā ar mīļāko, it kā zilumi uz pirkstiem būtu tikpat atmaskojoši kā uzsūktas zīmes uz kakla. Un Ēriks to bija jutis. Liekot pirkstiem apsēju, viņš tos bija satvēris nevajadzīgi stingri.
Mans vīrs, tobrīd viņa domāja tāpat kā daudzreiz agrāk, impulsīvi noglaudot viņa vaigu.
Mans vīrs.
Osa un Tūve stāv pie starptautiskās izlidošanas zāles un gaida. Ēriks ierauga meitas jau pa lielu gabalu, un viņam izlaužas pārsteiguma sauciens. Kristīna ir aizkustināta, redzot, cik aizkustināts ir viņš. Viņš nebija gaidījis, ka meitas tērēs laiku, braucot no Upsalas uz Arlandu tikai tāpēc, lai viņam pavēcinātu ardievas. Viņš izmetas no mašīnas atplestām rokām un apskauj abas, pirms Kristīna paspējusi izslēgt motoru. Kad viņa izkāpj no mašīnas, visi stāv, sabāzuši galvas kopā, ar rokām aptvēruši cits cita plecus kā futbolisti, gatavojoties mačam. Lapsas, viņa nodomā. Lapsu futbolkomanda. Ja vien tā nav Rudmataino biedrība, kas notur gada sapulci. Un tur es nepiedalos.
Viņa rūpīgi aizslēdz mašīnu un dodas pie citiem.
Turpmākās stundas ir pilnas balsu un kustības. Ēriks plivinās no reģistrācijas letes uz preses kiosku, kamēr meitenes izsalkumā pļāpā par pusdienām restorānā Sky City. Tomēr paiet gandrīz vesela stunda, kamēr viņi nonāk pie restorāna, jo meitenēm pa ceļam jāiegriežas katrā veikalā. Ēriks smaida un tikai maksā netipiskas izšķērdības lēkmē. Jaunas somiņas? Protams. īstas Mullberry. Katrai jaunu džemperi? Labi, labi, ar roku adītus folkloras garā. Jaunus cimdus? Tas taču neko nemaina vispārējā bankrota situācijā!
Vēlāk, kad lidmašīna pacēlusies un meitenes ielēkušas Upsalas autobusā, cieši turot rokās iepirkumus, Kristīna ar viegliem soļiem iet uz stāvvietu. Pūš maigs vējš, un viņa baudā pagriež seju pret to, viņas mati plīvo, un īsu mirkli liekas, ka viņa spētu pacelties gaisā un lidot. Viņa ir brīva. Pilnīgi brīva. Nekāds laiks nav jāievēro, pusdienas nav jāgatavo, negaida ne bērni, ne pacienti.
Pirmo reizi vairāk nekā divdesmit gadu laikā viņa pieder pati sev.
Viņa nospiež gāzes pedāli līdz grīdai un liek motoram mundri rūkt, tad atpakaļgaitā uzmanīgi izbrauc no stāvvietas.
Pavisam pēkšņi viņu sagrābj skumjas. Viņa ir apstājusies pie Nīčēpingas tilta, lai iedzertu tasi kafijas, un, nākdama ārā no kafetērijas, negaidīti atceras Ērika raupjo vaigu pret savējo un pēc tam meiteņu zīda mīkstās sejiņas. Viņa izjūt it kā tīri fizisku zaudējumu, smagas un grūti panesamas sāpes diafragmas vidū: mana ģimene! Pirms četrām stundām mēs ēdām pusdienas un aizgūtnēm runājām, cits citā neklausīdamies; tagad ir kluss, it kā neviena no viņiem nekad nebūtu bijis… Bet es vēlos, lai viņi būtu šeit, es vēlos, lai viņi būtu pie manis un ap mani!
Kristīna apstājas pie stāvvietas un vairākas reizes dziļi ievelk elpu; ir sācis krēslot, un gaiss ir auksts un mitrs. Tur tālāk pie tukšās smago mašīnu stāvvietas sardzē stāv koku puduris ar taisnām mugurām, it kā romiešu zaldātu kohorta, gaidot marša pavēli. Bet nekāda pavēle netiek dota. Pasaule ir pavisam klusa, bez vēja un kustībās, minūtes laikā nedzird pat attālu motoru rūkoņu. Kristīna apņem apmetni ciešāk un paskatās debesīs. Tās ir ceriņu krāsā un pavisam tukšas, nav ne mākoņu, ne zvaigžņu, nav arī nevienas lidmašīnas.
Visi ir projām, viņa domā. Viņu vairs nav, un ari es viņiem neeksistēju…
Kāds vientuļš vīrietis iet šķērsām pāri stāvvietai, un tā skatiens liek viņai saņemties, ar pārspīlētu degsmi viņa sāk rakņāties somiņā pēc atslēgām. Iekāpusi mašīnā, viņa ieslēdz gaismu un aplūko seju aizmugures spogulī. Kad viņi šķīrās, Ērikam bija mitras acis, Osa bija šņaukājusies un Tūve atklāti raudājusi, bet viņa pati bija tikai stāvējusi, neko nejuzdama.
"Kas gan es tāda esmu?" viņa skaļi jautā savam spoguļattēlam un tūlīt atkārto vēl skaļāk, it kā runātu ar vājdzirdīgu pacientu:
"Kas gan es tāda esmu?"
Pēc dažām stundām viņas auto lēkā pār Songgātanas bruģi. Postindustriālā Paradīze stāv klusa kā solījums vietuļas ielu laternas gaismā, māju labi aizsargā vecais Sarkanais tornis ielas otrā pusē. Novietojusi mašīnu un izkāpusi no tās, viņa uz mirkli apstājas un stāv pavisam klusu, pieliekusi galvu, it kā kaut ko klausīdamās. Pilsēta ap viņu vispirms liekas pilnīgi klusa, tad pēkšņi no
Veterna ezera uzpūš maigs, bet diezgan spēcīgs vējš, tas šalc un dzied, un atnes pavasara un āboliņa smaržu pašā ziemas vidū. Kristīnai šķiet, ka tas noguļas aiz muguras, ka tas dzen uz priekšu, kad viņa negribīgi iet pie vēstuļkastltes. Viņa to atver, ļaunu priekšnojautu pārņemta, bet atrod tur tikai kādu rēķinu un Ikas reklāmas lapiņu.
Pirms došanās iekšā viņa iziet īsā pastaigā pa naksnīgo dārzu. Pie ceriņiem viņa apstājas un mazliet paspārda granti, it kā gribētu apglabāt atmiņu par beigto putnu. Viņa neredz gailam cigareti un nemana, ka kāds sēž uz virtuves kāpnēm un viņu vēro. Tādēļ viņa saraujas, izdzirdot griezīgo balsi:
"Sveika, Kristīna," balss saka. "Vai arī tu šodien saņēmi vēstuli?"
vaidieviņās, cik viņa glauna, domā Margareta. Smalks austriešu apmetnis un ādas cimdi! Un zem visas šīs elegances viņai droši vien ir arī senlaicīga šalle no Hermes… Ar ķēdēm un zirgu galvām, un visiem tiem štruntiem. Ak Jēziņ!
Viņa pieceļas un nomet izsmēķi zemē, tad uzspiež tam papēdi un izberzē kā tabaku, tā filtru, līdz tie vairs nav redzami. Pēc tam viņa iebāž vēstuli kabatā un, pūlēdamās izlikties nevērīga, slāj uz ceriņkrūmu pusi. Pienākusi tuvāk, viņa ierauga Kristīnas sejas izteiksmi. Mute pavērta, virslūpa uzrauta, atsedzot zobus.