Sākumā viņš bija vairāk nobijies nekā glaimots. Protams, viņš bieži meiteni uzmeklēja, viņš smaidīja, ja to darīja Margarēta, un smējās viņai līdzi, bet pats neizrādīja nekādu iniciatīvu. Toties viņš arvien biežāk gluži nesakarīgi minēja sievu un bērnus, savu vecumu un pienākumus. Bet Margarēta neatlaida tvērienu. Viņai bija fantastisks raksturs kā toreiz, tā tagad, un, jo cītīgāk Flemings izvairījās, jo neatlaidīgāk viņa meklēja tā skatienu. Viņai šis vīrietis bija jādabū!
Problēma bija vienīgi tā, ka Margarēta īsti nezināja, kāpēc šis vīrietis viņai vajadzīgs.
Viņiem vajadzētu vienam ar otru gulēt. Skaidrs, ka tā. Vakaros savā teltī viņa bieži iztēlojās, kā Flemings ar vienu roku sagrābs viņu ap vidu, kamēr ar otru tajā pašā laikā vērs vaļā bikšu priekšu. Viņš drebēs un taustīsies, bet viņa tam nemaz nepalīdzēs, tieši otrādi, viņa to aizkavēs un, piespiedusi savu kaunumu pie viņējā, izdarīs apļveida kustības. Bet, kad bikšu priekša būs pilnīgi vaļā, viņa tur iebāzīs roku un saņems saujā vīrieša locekli, kas vibrēs un piebriedis kā tāds bezformigs kunkulis zem apakšbikslšu baltā kokvilnas triko, un pēc tam viņas pirksti virzīsies tālāk viegli kā tauriņa spārnu vēdas.
Bet gulēšana ar viņu bija tikai ceļš. Nevis mērķis. Margarēta nojauta: būs jāsamierinās ar to, ka viņas bauda atspoguļosies Fleminga baudā, bet patiesībā viņai tas bija vienalga.
Viņā bija vēl kāds tukšums, ko vajadzēja piepildīt, bet viņa zināja, ka tas notiks vēlāk, kad, vasaras nakts apņemti, abi gulēs viršos. Tad Flemings kaut ko sacīs vai darīs ko tieši, to viņa nezināja un šis kaut kas uz visiem laikiem piepildīs viņas ķermeņa dobumus. Pēc tam viņa dzīvos apmierināta. Piepildīta uz mūžu.
Un beidzot tas notika. Kādu vakaru Flemings apskāva viņu ap vidu un sāka neveikli darboties ap savu bikšu priekšu. Margarēta paņēma saujā viņa locekli, iekāre vairs ilgāk neļāva gaidīt, un viņa noslīga viršos zem Fleminga. Tad viss bija pāri, jo, kad vīrieša loceklis kļuva ļengans, viņam nebija nekā, ar ko piepildīt Margarētu. Viņa smagums, kas tikko bija kā mierinājums un solījums, tagad kļuva smacējošs un draudīgs. Viņa nogrūda vīrieti malā un tvēra pēc elpas. Viņš nekādi nereaģēja, vienīgi norukšķējās un mainīja stāvokli. Cieši aizmidzis, viņš gulēja ziedošajos viršos.
Vēl šodien Margarēta nezina, kā tas notika, ka viņa piecēlās un gāja. Tas būtu vairāk izskatījies pēc viņas, ja viņa būtu palikusi turpat un dūdojusi Fleminga azotē, ja viņa dažus mēnešus būtu apmierinājusies ar saņemtajām druskām un tūlīt pat nebūtu cerējusi uz citām, mazliet lielākām drupačām. Bet vilšanās atstāja mutē rūgtu garšu un lika viņai vilkt kājās šortus un iet projām. Ar nolūku viņa devās nepareizā virzienā, projām no izrakumiem un arheologu teltīm, pretī kaut kam citam…
"Ak tu, mazā meitenīte!" Margarēta mierinoši saka, kad divdesmit piecus gadus vēlāk stāv pie atvērta loga. Viņa izbāž roku no segas, ko apņēmusi apkārt; žests ir meklējošs, it kā viņa gribētu izstiept roku cauri laikam un sasniegt nepiepildīto meiteni, kas iet pa Tanumas virsāju.
Bet tajā pašā acumirklī viņa saprot, ko šāds žests pauž par viņas īstenības izpratni, viņa aprauj šo kustību un ļauj rokai mainīt virzienu. Tā satver cigareti un nodzēš.
Margareta ir fiziķe, un kā tādai viņai no modernās fizikas ir mazliet bail. Dažreiz viņai šķiet, ka tādi jēdzieni kā laiks un telpa, un matērija izšķīst viņas acu priekšā, un tad viņai jāapstājas, jāiegrožo straujā fantāzija un jāiestāsta sev pašai, ka, no cilvēku viedokļa, nekas nav mainījies. Šeit, uz zemes, matērija vēl arvien ir cieta un laiks ir upe, kas plūst caur pasauli no dzīves sākuma līdz beigām. Vienīgi teorijā, viņa saka sev, laiks ir tikai ilūzija; cilvēkam tas ir īsts, un tādēļ mēģinājumi to pieveikt norāda vienīgi uz viņa neprātību. Piemēram, mierināt sevi, iedomājoties, ka tu esi tā pati, kas pirms divdesmit gadiem.
Viņa ar blīkšķi aizver logu, aizvelk aizkarus un ļauj segai nokrist uz grīdas. Viņa izstaipās. Tagad viņa ies dušā un saposīsies, tad dosies ceļā ar Klāsa nekopto, veco auto vispirms uz Tanumu, tad uz Mūtalu un pamazām virzīsies uz Stokholmu. Garlaicīgā konference, kuru viņa tikko pārcietusi Gēteborgā, ir izpildījusi savu uzdevumu. Viņa varēs iztikt bez Kirunas un savas nolāpītās disertācijas veselu nedēļu! Duškabīnē atgriežas atmiņas. Pēkšņi viņa redz savā priekšā Flemingu, atceras viņa pabailīgo smaidu un izteiksmīgos čukstus dienu pēc tam. Tas taču bija brīnišķīgi, vai ne? Un, protams, brīnišķīgi būs ari šonakt? Un rudeni viņš parūpēsies, lai kļūtu par Margarētas zinātnisko vadītāju…
Tagadējā Margarēta paceļ seju pret ūdens strūklu un aizver acis. Viņa redz jauno Margarētu mierīgi smaidām un dziļāk pārliecamies pār darbu.
"Diemžēl," viņa saka. "Diemžēl, Fleming. Nekas neiznāks…"
"Kāpēc?" viņš dāniski vaicā.
Viņa pagriež galvu un paskatās vīrieti.
"Jo man pietiek arheoloģijas. Rudeni es studēšu fiziku. Šonakt izlēmu."
Tagadējā Margarēta sausi iesmejas, atcerēdamās viņa izskatu.
Mana trešā māsa guļ uz matrača un mirkšķina acis. Vispār viņa guļ pilnīgi nekustīgi.
Birgitai nav gultas. Viņai nav arī matrača pārvalka; viņa novietojusies tieši uz netīri dzeltenā porolona. Rokas izplestas, no kreisā mutes kaktiņa tek šaura siekalu strūkliņa…
Viņa izskatās nožēlojami. Kā krustā sista kviešu miltu mīkla.
Tomēr viņa domā par skaistumu un atceras laiku, kad piecpadsmit gadu vecumā viņu Mūtalā uzskatīja par Merilinas Monro pienbalto līdzinieci. Uz grīdas turpat blakus guļ Rogers, tievs un mazs, īsts knauķis no vīrieša, ar taukainiem matiem un netīri pelēkiem bārdas rugājiem. Tieši viņa dēļ Birgita nevar gulēt, tieši viņa dēļ piespiež sevi atcerēties laiku, kad pati bija skaista. Un pašlaik viņai gandrīz jau laimējas. Viņa redz Dogenu izslīdam no sava auto, aizcērtam durvis un skatāmies apkārt. Auto stāvvietā ir kluss, dzirdama vienīgi Klifa Ričarda balss, kas plūst no pārnēsājamā magnetofona. Visu skatieni ir pievērsti Dogenam, meiteņu ilgas kā tauriņi plivinās viņam pretī, puišu bezspēcība pārvēršas par pēkšņu klusumu.
Birgita zina, ka Dogens ir ceļā pie viņas, viņa to zina, pirms puisis vispār sāk iet. Un te viņš jau ir klāt, atrauj auto durvis un satver Birgitas rokas locītavu.
"Tagad tu esi mana meiča," viņš saka. Vairāk neko. Tikai to vien.
Kā filmā, domā Birgita jau tūkstošo reizi mūžā. Tas tiešām bija kā īstā filmā. Un filma griežas tālāk; kora dziesmas un stīgas piepilda Visumu, atceroties, kā viņš to noguldīja uz motora vāka un noliecās, lai pirmo reizi noskūpstītu…
Bet Rogers miegā sakustas, un tāpēc filma pārtrūkst, kaut kas noskrapst, un attēls izgaist. Viņa pagriež galvu un paskatās uz vīrieti, nāsīs iesitas viegla amonjaka dvaka. Uz viņa bāli zilajiem džinsiem redzams tumšs, slapjš plankums, kas izplešas no bikšu atveres pār kreiso cisku…
Birgita ir pārguruši, bet, ja viņai būtu kādas spēka paliekas, viņa uzveltos šim tārpam un nosmacētu to ar savas miesas svaru. Bet viņai spēka nav itin nemaz. Viņa pat nespēj aizspiest ar rokām ausis, lai nedzirdētu Rogera balsi. Bet vispār jau tam nebūtu nekādas nozīmes. Vārdi ir pateikti, un viņa sacītais uz mūžiem iegravēts Birgitas smadzeņu garozā.
"Pie velna," viņas atmiņā Rogers saka un apsedz ar roku viņas seju. "Velna milti. Tu esi tik nesmuka kā pats nelabais, tāpēc man vairs nestāv…"