Birgita samirkšķina acis un tver pēc elpas, meklē atmiņā kora dziesmas un stīgas, Dogena lielās rokas un Merilinas Monro pienbalto līdzinieci Mūtalā. Bet filma ir beigusies, spole nežēlīgi turpina griezties, filmas gals plivinās pa gaisu, un attēli ir pazuduši.
Viņa spēji aizver acis un samiedz tās kā divas melnas svītras, mēģinot atsaukt mierinošās atmiņas. Kad tas neizdodas, viņa pa pusei paver plakstus un pablenž uz Rogeru. Šodien beidzot viņa šo pretekli trieks ratā.
KRASTĀ IZMESTA MALKAS PAGALE
"Ir pavasaris," domāja Sesija. "Šonakt es iemiesošos katrā dzīvā radībā šajā pasaulē."
Rejs Bredberijs
īsi pirms rītausmas mainAs visas gaiteņa skaņas, nakts personāla čukstus un klusinātos soļus salauž papēžu klaudzoņa un balsis stikla dzidrumā. Sākusies rīta maiņa. Bez tam šodien ir Čerstinas Pirmās maiņa. To jūt pat gaisā, tas vibrē darbošanās tīksmē, vēl pirms ierodas viņa pati. Kad rīta maiņa ir Čerstinai Otrajai, gaiss ir mierīgs un smaržo pēc kafijas.
Šodien ir trešdiena. Varbūt mani nomazgās dušā. Kopš pēdējās reizes pagājusi jau vesela nedēļa, un mana ķermeņa saldskābā dvaka kļūst nepanesama. Tā man traucē koncentrēties. Manai smaržu izjūtai nav nekādas vainas. Diemžēl.
Es pūšu iemutī gari un mērķtiecīgi, un ekrāns virs manas gultas iemirgojas.
"Vai vēlies saglabāt tekstu, pirms dators tiek izslēgts? JāNē?"
īss pūtiens. Jā, es vēlos saglabāt tekstu. Dators iedūcās un izdziest.
Tikai tagad es apjaušu, cik manas acis nogurušas. Zem plakstiņiem ir dedzinoša sajūta. Kādu brīdi man jāatpūšas tumsā. Bez tam ir drošāk izlikties aizmigušai, ja Čerstina Pirmā izlemtu doties rīta apgaitā. Ja viņa mani pieķertu, ka esmu pavadījusi nomodā visu nakti, tad teiktu īsu runu par to, cik svarīgs ir normāls dienas ritms. Varbūt viņai pat ienāktu prātā norīkot savu audzināšanas patruļu iestiprināt mani braucamkrēslā un aizstumt uz kādu no mūžīgajām vientiesības sacensībām zālē. Uz atmiņas trenēšanu četrgadīgajiem. Vai bilžu bingo. Pirmā godalga vienmēr ir apelsīns, un no uzvarētāja tiek gaidīts, lai tas smaidītu un neslienātos viss pēc dalībnieka spējām -, kad velte tiek pasniegta. Tieši tāpēc es nekad neuzvaru, vienalga, cik man daudz pareizu atbilžu. Čerstina Pirmā blēdās ar rezultātiem. Pacientiem ar attieksmes problēmām kā viņa saka savā amerikanizētajā sociālajā prozā nav ļauts uzvarēt. Tad tiktu zaudēta šo vientiesības sacensību terapeitiskā vērtība. Mana attieksmes problēma ir izlikšanās, ka nespēju smaidīt. Es slienājos un taisu grimases, un izliekos izmisusi, ka nevaru vadīt mutes kaktiņus, kad audzināšanas patruļa mani kārdina ar uzvarētāja apelsīnu, bet es nesmaidu. Nekad. Un Čerstina Pirmā, kura zina, ka tas ir melīgs teātris, katru reizi kļūst neglābjami nikna. Tomēr viņa nespēj mani atklāti apsūdzēt; viņa nevar palīgmāsām pastāstīt, ka patiesībā es vienreiz esmu viņai uzsmaidījusi.
Tas bija pirms mēneša, kad nodaļā vadīju pirmo dienu. Vairākas stundas es biju klausījusies viņas balsi gaitenī, kas brīžam jautri vāvuļoja, brīžam atkal līdzjūtīgi vaimanāja, un tas lika manai ādai sačokuroties. Viņas balss man atgādināja pārāk daudzu citu cilvēku runāšanu, un viņa panāca to, ka visas šīs balsis manās ausīs pārauga trokšņainā kakofonijā: tur bija Kārina no invalīdu iestādes, saulainā Ruta, kura vēlējās kļūt par audžumāti (bet ne jau šai te), vāciete Trūdija Neiroloģijas nodaļā un viņas pēcteces Berita, Anna un Veronika. Visām viņām bija uzmundrinošas putnu balsis, un visas uzvedās kā ielasmeitas. Viņas smaidīja un vīteroja, un dāļāja glāstus par maksu. Bet viņu rokas bija aukstas kā ledus, un cena, ko viņas prasīja, bija nesamērīga. Gods un slava.
Aprūpes namā man apkārt bija diezgan vienaldzīgas tantes ar siltām rokām un balsīm, kas nesolīja pārāk daudz, un pirms dažiem gadiem es dabūju īstu dzīvokli, un man bija pašai savi asistenti. Tie bija dažādi cilvēki, jauni vīrieši un vecākas sievietes, kas bēga no bezdarba, nogurušas mazu bērnu mātes bez izglītības un pusmūža mākslinieki, kuru sapņi par lielo popularitāti bija gaisuši. Viņi mani baroja un mazgāja, un ģērba, neprasot, lai es pateicībā viņus mīlētu. Viņu miers bija nesatricināms un iejūtīgs man ievaidoties vai arī nepatikā sasprindzinot kādu muskuli, viņi nekavējoties atlaida tvērienu un mēģināja man pieskarties no jauna un maigāk. Bet tagad ar to bija cauri. Lēkmes mani mocīja arvien biežāk un kļuva spēcīgākas, brīžam es gatavojos ieslīdēt īstā status epilepticus nepārtrauktā epilepsijas lēkmē. Un tā kādu dienu pie manas gultas stāvēja Hubertsons un, it kā kaunēdamies nolaidis skatienu, paskaidroja, ka ilgāk tā vairs nevarot turpināties. Asistentu nepietiekot, profesionāli izglītotiem mediķiem mani nepārtraukti jānovērojot vismaz dažus mēnešus, kaut vai tik ilgi, lai noteiktu un nozīmētu jaunas zāles. Tātad man jāatgriežoties slimnīcā, no kurienes viņš mani jau reiz bija izpestījis. Un balss ārā gaitenī atklāja, ka te valda persona, kas gatava labestības vārdā vai lauzt kaklu.
Tomēr es patiesībā mēģināju uzvesties pieklājīgi. Uz ekrāna uzmirgoja pieklājīgs sveiciens, kad Čerstina Pirmā ienāca manā istabā. Es tieši gatavojos pūst iemutī, iepazīstinot ar sevi, kad viņa pārliecās pār manu gultu un pagrūda ekrānu malā.
"Ak tu nabadzīte…" viņa sacīja un pastiepa roku, lai noglaudītu man vaigu.
Es nevaru kontrolēt savas spazmas, bet toreiz man laimējās. Mana galva noraustījās un pagriezās sāņus, un es nonācu tieši pareizā leņķi, lai tiktu pie viņas īkšķa. Es iecirtu tajā zobus. Es kodu. Es kodu tik spēcīgi, ka pati varēju just, kā mani priekšzobi izspiežas cauri viņas baltajai ādai un skar kaulu, līdz nākamā spazma parāva manu galvu sānis un lika atlaist kodienu. Tā bija reize, kad es smaidīju. Tas bija silts, plats un sirsnīgs smaids. Vienīgais smaids, ko es jebkad esmu veltījusi Čerstinai Pirmajai.
Pie nākamās spazmas es atkal satvēru iemuti un sāku pūst. Es nevarēju redzēt ekrānu viņa to bija nostūmusi pārāk tālu pa labi bet tik un tā parādījās vārdi, ko es būtu vēlējusies pateikt:
"Neviens mani nesauks par nabadzīti!"
Viņa pagrūda ekrānu un, šņukstēdama bez asarām, metās ārā no istabas, ar kreiso roku satvērusi labo īkšķi augstākajā mērā nosodošā žestā. Kādu sekundi es gribēju gavilēt par savu uzvaru, bet nākamajā mirkli ieraudzīju tekstu, kas iemirdzējās uz ekrāna man virs galvas.
Neviens mani nesauks par nabadzīti! Nav slikti. Arnolds Švarcenegers to nebūtu pateicis labāk.
Un tomēr man kaut kas jāsaka. Jo nav cita stāvokļa, kas būtu novalkājis tik daudz nosaukumu kā šis; katru desmitgadi pēdējos simt gados kāds rūgts, vecs vārds tika izspļauts un vietā sameklēts jauns un mīlīgāks. Ta kroplis kļuva tizls un tizlais gaudens, tad gaudenais kļuva defektīvs un defektīvais invalids, bet invalīds kļuva par cilvēku ar iedragātu veselību, un beidzot viņš bija kļuvis par personu ar funkcionāliem traucējumiem.
Aiz katra no šiem vārdiem atrodas neprātīga cerība. Ari man par to nav nekādu šaubu. Neviens karstāk par mani nevēlas, lai kādu dienu mēs atrastu burvju vārdu to vārdu, kas visu piepildīs, kas sadziedēs ievainotas smadzenes, kas dos mugurkaulam spēju pašam sevi izārstēt un ļaus atmirušām nervu šūnām izveseļoties. Līdz šim mēs to vēl atraduši neesam. Un, ja saskaitīsim visus vārdus, kurus esam izmēģinājuši, vai to summa nebūs tāda, kā to virs manas galvas izvaidēja Čerstina Pirmā?
Gaidot šo maģisko vārdu, es tātad izvēlos stāvēt ārpus vispārpieņemtajiem aprakstiem. Es zinu, kas es esmu. Krastā izmesta malkas pagale. Saplaisājusi vraka šķēpele no kāda cita laika.