"Velns parāvis, tā vien šķiet, it kā pats gadsimts būtu sagumzījis tavu ķermeni," kādā Jaungada naktī manā dzīvoklī teica Hubertsons, būdams pilnā. Tā bija replika, kas man sadzina karstumu vaigos, bet es atļāvu savam ekrānam palikt melnam. Kādēļ gan man būtu vajadzējis atbildēt? Ak, ļauj man priekš tevis, mans mīļotais, būt reiz cilvēkam, nevis piemineklim? Kaut ko tādu sacīt nevar. Jo sevišķi tad, ja tavas kājas ir saslēgtas mūžīgā augļa stāvoklī, bet galva un rokas nepārtraukti atrodas krampjveida kustībās, seja taisa grimases un rokas plīvo kā ūdensaugi. Tad jāpiesargās no mīlestības vārdiem un jāizliekas, ka neko nedzird.
Bet es dzirdu. Es redzu. Un jūtu.
Es redzu un dzirdu, un jūtu, kaut arī viss, kas citiem cilvēkiem kontaktu uzturēšanai ir vesels un nebojāts, man ir sabojāts un sagrauts. Tikai daži tievi pavedieni savieno to, kas patiesībā esmu es, ar to, kas ir mans ķermenis. Mana balss sastāv no trīs skaņām: es nopūšos aiz labsajūtas, es vaidu nepatikā, es bauroju kā kaujams lops, kad ciešu. To visu es spēju vadīt. Es varu ari īsāk vai garāk iepūst iemuti, šie pūtieni uz datora ekrāna pārvēršas tekstā. Turklāt es vēl arvien varu lai gan ar nebeidzamām pūlēm ar kreiso roku satvert karoti, aizvadīt to līdz šķīvim un pēc tam uz muti. Es varu košļāt un norit. Tas arī viss.
Ilgi es sev mēģināju iestāstīt, ka tajā haosā, kas ir manā ķermenī, tomēr atrodas cilvēcisks kodols. Man ir griba un saprāts, man ir sirds, kas pukst, plaušas, kas elpo, un kas vēl svarīgāk cilvēka smadzenes ar tik daudzām īpašām spējām, ka mani pat sāk mākt bailes. Tomēr drosmīgie uzskati nepalīdzēja. Beidzot es biju spiesta atzīt, ka esmu noķerta tajā noteikumu zirnekļu tīklā, ko Lielais Jokdaris pārvilcis pasaulei. Šāds uzskats pastiprinājies pēdējā mēneša laikā. Dažreiz man pat šķiet, ka Čerstina Pirmā ir Dieva sūtne, viņa mazais zirneklītis, kas kādu dienu slepus nolaidīsies pa tīklu, lai izšķīdinātu manas iekšas ar savām skābenajām siekalām un tad visu no manis izsūktu.
Jā. Tas būtu loģiski. Bet pagaidām tas nedrīkst notikt. Man atliek divi uzdevumi. Pirmkārt, es vēlos zināt, kura no manām māsām nozaga to dzīvi, kas bija domāta man.
Un pēc tam es gribu sekot savam mīļajam līdz kapa malai.
Tikai tad esmu gatava ļaut sevi iztukšot.
Tagad es viņu dzirdu. Neviens cits neatver nodaļas durvis tik klusu kā viņš, neviens tik miegaini no rītiem nešļūkā pa gaiteņiem. Šodien viņš ir mazliet nedrošs, varbūt baidās, ka pēkšņi varētu uzrasties Čerstina Pirmā un smaidīdama aizšķērsot ceļu.
Čē-Viens, tā viņš šo personu dēvē. Atšķirībā no Čē-Divi.
"Viņa ir neiespējama," viņš saka. "Visa šī pludlīnijas forma un visas šīs baltās virsmas… Nedodu ne pieci, ka viņa nav izlieta no vaniļas saldējuma. Uzsildi viņu, un viņa zaudēs gan krāsu, gan formu!"
Viņš gan tagad vairs neko daudz nedod par zīdainu ādu un spriegām dzīslām. Iespējams, ka tam ir zināma saistība ar paša novecošanu. Viņa seja ir nogurusi un kļuvusi garāka pēdējo gadu laikā, uzacis pelēkas un sakuplojušas, dubultzods piebriedis, un maisiņi zem acīm pietūkuši. Tajā pašā laikā viņa krekli izskatās arvien notraipltāki un viņa bikšu dibens arvien līdzīgāks maisam. Dažas palīgmāsas no Čerstinas Pirmās audzināšanas patruļas sauc viņu par pretīgu. Viņa pati apmierinās ar distances ievērošanu. Ja viņš pienāk pārāk tuvu, viņa strauji atkāpjas sāņus un izbrauc ar pirkstiem caur saviem garajiem matiem, it kā atbrīvojoties no pieskāriena.
Es gan nekad tā nedarītu. Ja man būtu vaniļas balts augums ar stingrām dzīslām un spēja kustēties, es bieži atļautos viņam pieskarties. Viņš ir vienīgais cilvēks, kura pieskārieni man patīk. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņš man tik reti pieskaras. Apmēram reizi mēnesī viņš mani formāli izmeklē, bet tad aizvien klāt ir māsiņa un viņa rokas kļūst lietišķas un bezpersoniskas. Vienu vienīgu reizi viņš izmeklēšanu ir nobeidzis ar glāstu. Tas bija toreiz, kad man bija jau ceturtais plaušu karsonis gada laikā. Ar abām rokām viņš apņēma manu galvu un pievilka mani sev klāt, piespiezdams manu vaigu pie krūtīm.
"Esi modra," viņš teica. "Arī šoreiz tu vēl nemirsi."
Pie sava vaiga es jutu viņa raupjo vilnas džemperi, kas bija uzvilkts zem baltā virsvalka. Un viņa ķermenis smaržoja pēc mandelēm…
Nūjā, tas bija pirms vienpadsmit gadiem un nekad vairs nav atkārtojies.
Dažreiz kad esam vieni viņš apsēžas uz gultas malas un glauda ar roku manu segu, bet parasti gan viņš sēž tālāk un pat neskatās uz mani. Viņš apsēžas dziļajā loga nišā un, apņēmis ar rokām ceļus, runādams skatās laukā pa logu un uzmanīgi vēro datora ekrānu, kad es atbildu. Viņam mana klātbūtne vairāk ir manos vārdos nekā manā ķermenī.
Viņš arī ir tas, kas devis man vārdus. Un ne tikai tos. Viņš man devis arī smaržu un garšu, atmiņas par aukstumu un karstumu, manas mātes vārdu un manu māsu attēlus. Viņš ir pierunājis Lietišķās mākslas apvienību piešķirt manai gultai ar rokām austus linu palagus un pateicībā nolasījis viņiem lekciju par to, kā lina cauruļveida šķiedra neļauj veidoties izgulējumiem. Viņš ir izlūdzies Rotari klubam samaksāt par manu datoru un Lauvu klubam par manu televizoru. Reizi gadā viņš mani iebāž speciāli iekārtotā invalīdu mašīnā un aizved uz Stokholmas Tehnisko muzeju apskatīt miglas kameru. Un, kad esam tur nonākuši, viņš man ļauj sēdēt stundām ilgi tumšajā telpā un vērot matērijas deju.
Visu es esmu saņēmusi no Hubertsona. Pilnīgi visu.
Es biju nogurusi un krustām šķērsām izpētīta, kad Linčēpingas neiroķirurgi pirms piecpadsmit gadiem beidzot padevās un lika mani pārvest uz hroniski slimo cilvēku centru Vadstenā. Pirmās nedēļas mani pieslēdza sistēmai, lai noturētu pie dzīvības. Es reti atvēru acis un no laba prāta nekustējos. Pēc pāris dienām jutu, kā uz maniem gurniem radās izgulējumi, lai gan mani grozīja katru otro stundu. Toreiz personāla pietika. Un tam piemita arī pienākuma apziņa. Kāda māsiņa bija sadabūjusi vecu izgriezumu no avīzes Ostgota-Correspondenten, ko pakāra man pie sienas. Attēlā biju es pati, iestutēta braucamkrēslā ar studenta cepuri pusplikajā paurī. Gada varonīgākā studente!
"Paskaties," teica apkopējas katru reizi, kad pagrieza mani pret sienu. "Vai tad tu neatceries? Tu esi malacis, kļuvi taču par studenti…"
Tolaik es vēl arvien spēju izdot vairākas skaņas, kas atgādināja parastu runu, tikai doma vien par to, ar kādām grimasēm man vajadzētu no sevis dabūt laukā atbildi, mani galīgi nokausēja. Neko es nevēlējos vairāk par to, lai viņi aizvāktu šo briesmīgo bildi, bet es to nespēju pateikt.
Trešās nedēļas ceturtdienā atnāca Hubertsons, pirms tam viņam bija atvaļinājums. Viņš iesoļoja manā istabā, vairākkārt nokrekšķinādamies, kamēr māsiņa iepazīstināja viņu ar manu anamnēzi. Es neatvēru acis, lai uz viņu paskatītos, ārsts paliek ārsts, kas nu tur daudz ko redzēt?
Viņš pārliecās pār manu gultu un apskatīja attēlu uz sienas, pirms mani izmeklēja, bet neko neteica. Tā vietā viņš ar raupjām rokām mani braucīja un spaidīja, un taustīja tāpat, kā to darījuši simtiem citu ārstu. Tikai tad, kad viņš jau devās projām, es sapratu, ka viņš ir citāds. Apstājies durvīs, viņš sacīja: "Man šķiet, šis izgriezums jānovāc. Pielieciet to kaut kur citur, lai citi redz, bet parūpējieties, lai viņai uz to nav jāskatās…"
To pašu pēcpusdienu atnāca apkopēja ar līmlenti un izdarīja, kā viņš bija licis. Kad darbs bija galā, viņa izmēģinot pastiepa man glāzi sulas, un pirmo reizi trīs nedēļu laikā es spēju pavērt muti un padzerties.