Pēc pāris dienām viņš ienāca manā istabā ar decimetru biezu mapi padusē. Viņš nāca tieši uz manu gultu un saņēma manu kreiso roku.
"Vai šodien tu domā atbildēt uz jautājumiem?
Es truli uz viņu paskatījos, bet neatbildēju.
"Nu nekas," viņš teica un saspieda manu roku. "Viens spiediens nozīmē jā. Divi nozīmē nē."
Tā bija signālu sistēma, kuru labi atcerējos. Pati pirmā. No Invalidu nama.
"Tu esi pamatīgi izmeklēta, un tev ir uzstādīta diagnoze. Tu to varbūt jau zini. Bet vai tu zini kaut ko vairāk par sevi pašu?"
Es atvilku roku. Par to nu viņam nav nekādas daļas.
"Nebozies," viņš teica. "Vai zini, kad esi dzimusi? Un kas ir tava māte? Jā vai nē?"
Viņa tvēriens bija citāds un stingrāks.
"Nu? Jā vai nē?"
Es padevos, aizvēru acis un paspiedu viņa roku divas reizes. Viņš tūlīt atlaida tvērienu, devās pie loga, apsēdās dziļajā nišā un saņēma rokas ap celi.
"Sasodīts, tas nu gan ir fantastiski," viņš sacīja. "Tu te guli un līdz dullai galvai prāto par astronomiju un elementārdaļiņu fiziku un citām abstraktām lietām esmu lasījis tavus domrakstus! bet nezini nenieka par sevi pašu…"
Viņš apklusa un šķirstīja mapi. Es pievērsu viņam skatienu, bet patiesībā neko neredzēju. Bija vēls rudens, metās jau krēsla, un viņš man bija tikai kontūra. Pēc brīža viņš piecēlās un atkal pienāca pie gultas.
"Ir vēl viens iemesls, kāpēc tev ir tā, kā tev ir," viņš sacīja. "Izskaidrojums. Vienmēr ir iemesls un izskaidrojums.
Es tev to varu dot. Bet jautājums ir tāds: vai tu to vispār vēlies zināt?"
Man izdevās neveikli sagrābt viņa roku, es to saspiedu, cik vien stipri spēju. Divas reizes.
"Jā, jā," viņš mierīgi sacīja. "Dari, kā gribi. Bet es rīt atkal atnākšu…"
Viņš būtu varējis piemetināt: katru rītu, līdz mūsu laiks beigsies.
Tagad viņš atgrūž vaļā durvis, ļaudams mazam saules zaķītim no gaiteņa gaismas izlēkt uz grīdas.
"Labs rīts, dāmas," viņš saka tāpat, kā teicis katru ritu piecpadsmit gadu laikā. "Kā iet?"
Es atbildu ar citātu:
"0 captain, my captain…*"
Viņš pavīpsnā un aizšļūc uz loga nišu.
"Es vēl neesmu miris. Kā ir ar māsām?"
Kad viņš ir iekārtojies krēslā, es iepūšu atbildi, tā viņam uzmirdz no ekrāna.
"Ar viņām ir apmēram tā, kā viņas to pelnījušas…"
Viņš iesmejas:
"Tieši tā es arī domāju. Tagad šīs nabaga raganas ir iecirtušas tevī nagus…"
Bija laiks, kad es uzskatīju, ka viņš rada manus nomoda sapņus. Tā es tos saucu. Otrs vārds halucinācijas bija pārāk satraucošs.
Kādu vakaru tūlīt pēc mūsu pirmās tikšanās uz skārda palodzes pie mana loga nolaidās kaija. Pavisam parasta kaija ar pelēkiem spārniem un dzeltenām kā-
' Ak, kapteini, mans kapteini… (Angļu vai.) jām. Bet, tā kā bija auksts un pelēks novembra vakars, tad kaijai te nevajadzēja atrasties, tai būtu bijis jāaizlido pāri ūdeņiem, nonākot kaut kur pie Gibraltāra. Un ari man nebūtu vajadzīga nekāda spēja atstāt savu ķermeni un ieurbties šis kaijas spalvu rotā. Tomēr pēkšņi es tur atrados, dziļi iegrimusi balti zīdainajās dūnās.
Vispirms es nesapratu, kas notiek, es biju bez elpas un stāvā sajūsmā, kad iegrimu šajā brīnumā. Kaijas iekšienē visas plēves mirdzēja kā perlamutrs, mitrās aknas spīdēja brūni sārtas, un kājas putna skeletā bija trauslas ar cauru vidu, it kā Lielais Jokdaris būtu domājis izgrebt sev flautu, bet pēc tam noguris un ar vieglu smīnu pārveidojis savu radījumu par visbļaurīgāko putnu ar visnejaukāko balsi. Tikai tad, kad es skatījos lejup uz zemi tālu zem mums, es aptvēru, kur atrodos. Es sēdēju kaijas melnajā acī.
Nekad neaizmirsīšu savas šausmas, to vibrējošo dārdoņu, kas vienā acumirklī aiznesa mani atpakaļ uz manu ķermeni. Es bauroju. Mute bija plaši atplesta un spļāva ārā histēriskus patskaņus guturālā jezgā. Pa gaiteni kāds sāka skriet, papēži klaudzēja pret grīdu, un sekundi vēlāk šīm skaņām pievienojās vēl citu tikpat skaļu soļu troksnis. Trīs balti tērptas sievietes saskrēja pie manām durvīm, un tajā pašā acumirklī, kad durvis atsprāga vaļā, kaija pacēlās un aizlidoja.
Šim vakaram sekoja vēl citi.
Sākumā es ļoti baidījos. Ja pa griestiem staigāja muša, es aši aizvēru acis un iestāstīju sev, ka man jāsargā savs saprāts, jo mans saprāts bija vienīgā vērtība, kas man piederēja. Dažreiz tas palīdzēja, citreiz atkal ne. Pēkšņi es spēju karāties ar galvu uz leju pie manis pašas griestiem un ar mušas prizmveida acīm vērot simtiem tās būtnes attēlu, kas atradās gultā zem manis. Tad vienā mirkli atrāvos no griestiem un kliegdama nokritu atpakaļ sevi pašā.
"Viņu moka murgi," māsas sūdzējās apgaitas laikā. "Viņa pamostas un kliedz katru nakti…"
"Ak tā," noteica Hubertsons. "Labi. Lieliski."
Bet, pavēries māsu sejās, viņš parakstīja vieglu sedatlvu.
Tolaik viņš vēl joprojām bija glīts vīrietis, protams, viņa skaistums neatgādināja drupu kaudzi kā tagad, viņu vienkārši varēja saukt par izskatīgu. Un viņš to izmantoja. Katru ceturtdienu viņš brauca uz Standard Hotel Norčēpingā un katru piektdienas ritu, ievērojami nokavējies, ienāca manā istabā ar nogurušu skatienu. Nodaļas meičas reti bija neskartas, vienmēr atradās kāda, kas ļāva savām acīm atpūsties viņējās vienu minūti par ilgu. Kad viņas mani mazgāja vai klāja man gultu, viņu stipri klusinātās sarunas galvenokārt grozījās ap Hubertsonu un ap tām sievietēm, kuras bija viņa kolekcijā. Vismaz tā bija sākumā. Kad māsas sāka manīt, ka viņš nāk uz manu istabu gandrīz katru ritu, ap mani izveidojās neliels klusuma loks. Tas bija izbrīna pilns un diezgan netaisnīgs klusums.
Es pati ari brīnījos un nesapratu, ko viņš grib. Vispār es biju satikusi ieinteresētus ārstus ari agrāk, sevišķi tajos gados, kad biju idiotisks malacis, kas tēmēja uz studenta godu, bet neviens gan nebija tāds kā viņš. Viņš tikai nāca. Dienu no dienas, ritu pēc rīta. Dažreiz viņš vispār nebilda ne vārda, citreiz atkal nepārtraukti pļāpāja veselu stundu vai vēl ilgāk. Es uzzināju viņa uzskatus par pasaules kārtību un politiku, viņa domas par pētnieku sabiedrības sabrukumu un specializācijas sistēmas ierobežotību plus vienu otru pikantu sīkumu par viņa studiju biedriem un kolēģiem. Nekas no tā mani gan neinteresēja.
Reizēm viņš mani sabaidīja. Ja viņš ieradās agri, pirms kļuva gaišs un pirms es biju kārtīgi pamodusies, tad gadījās, ka man galvā eksplodēja zināmas bērnības atmiņas un mani sagrāba acumirklīga panika. Ēna! Bet mana sirds pārstāja dauzīties, kad viņš gāja uz loga nišu. Manas bērnības ēna nekad neatgāja tik tālu no gultas, tā gribēja būt tuvu tai bezspēcībai, kas lika loceklim piebriest. Bet Hubertsons nekad neiekāroja manu nespēku. Viņš vēlējās kaut ko citu, kaut ko tādu, ko neviens cits nekad nebija prasījis.
Kad ziema beidzās, es jau biju pieradusi, biju aizmirsusi viņa pirmo vizīti un jautājumus, ko viņš tobrīd uzdeva. Bet kādā aprīļa rītā viņam atkal rokā bija biezā mape. Viņš to nolika manas gultas kājgalī un satvēra manu kreiso roku.
"Tavu māti sauc Ellena Juhansone," viņš teica.
Es mēģināju izraut roku tik nikni, cik vien spēju, bet viņš tvērienu neatlaida.
"Tu esi dzimusi Mūtalas dzemdību namā 1949. gada 31. decembrī. Vienu minūti pirms divpadsmitiem."
Manas spazmas pieņēmās spēkā, kā tas notiek vienmēr, kad uztraucos. Es mēģināju aizvērt acis, lai izslēgtu viņu no redzesloka.
"Viņai nekad vairs nebija bērnu. Tomēr tev ir trīs māsas."
Es atvēru acis; to redzēdams, viņš zināja, ka noķēris mani uz āķa.