Nu viņš vairs nebožas.
"Vai šonakt kaut kas bija?" viņš jautā.
Ir cerība, ka man tiks piedots. Es iztapīgi tveru pēc iemuša.
"Kā tad. Es nogalināju kaiju."
Viņš izskatās pārsteigts:
"Kāpēc?"
Es vēlos, kaut varētu teikt patiesību, ka nogalināju kaiju, jo redzēju Kristīņu sapņojam. Pūšot iemutī melīgo atbildi, atmiņas par patiesībā notikušo aizplīvo man garām; es redzu, cik tumši mirdzēja logi Kristīnas mājā, kā kaija tupēja uz skārda palodzes pie viņas guļamistabas loga un kā es pati atrados kaijas acī. Kristīnas sapņi kā bāli miglas vāli peldēja virs viņas gultas. Sākumā tie bija neskaidri un nesaprotami, bet pēc brīža jau pieņēma skaidra attēla formu: trīs meitenes ķiršu dārzā. Un pēc tam pāri zālājam nāca Ellena, nesdama paplāti ar sulu, viņai brilles bija noslīdējušas uz paša degungala, un viņa ar priecīgu skatienu vērās pāri aceņu ietvariem.
Tas viss. Bet pietiekami.
Manas dusmas atplauka kā jūras anemone, es to redzēju, šo tumšsarkano indīgo radību, kas pleta savus taustekļus visos virzienos pret Ellenu, šo nodevēju, pret Kristīņu, Margarētu un Birgitu, šīm velnišķīgajām zaglēm! Un pēkšņi manas dusmas vērsās pret visu pasauli, arī pret kaiju, un es to uzdzinu gaisā un piespiedu tai, skaļi kliedzot, lidot pret vēju plašos lokos, līdz kamēr spārnos izzuda spēks un putns sāka drebēt. Tad es to griezu atpakaļ un liku piķēt no liela augstuma lejup tieši pret manas māsas sarkanās villas sienu Songgātanā.
Bet patiesību Hubertsons iztulkotu kā trakumu un neprātu. Tādēļ es atbildu ar vienu vienīgu teikumu.
"Kaija visu tikai sarežģīja…"
Hubertsons sarauc pieri:
"Vai tad tev atkal piesities lielais drebeklis?"
Es neatbildu. Mans melnais ekrāns liek viņam piecelties un atgriezties pie manas gultas. Viņš nostājas kājgalī un pēta mani piemiegtām acīm.
"Nu, vai tev ir spazmas? Vai tev bail? Un tikai tāpēc, ka runa ir par šim trijām?"
Mana roka triecas pret gultas režģi neparasti spēcīgā spazmā. Viņš to redz, bet nereaģē.
"Es nesaprotu," viņš saka. "Visi citi notikumi burtiski plūst ārā no tevis, bet šos tu vilcini gadiem. Kāpēc tu tā baidies uzzināt kaut ko saistošu tieši par viņām? Vai tad tu neapjēdz, ka tieši tas tev vajadzīgs?"
Es tveru iemuti:
"Vai tagad tu esi psihiatrs?"
Atbildes vietā viņš nokrekšķinās. Tad pieiet pie galda un pārbrauc ar roku pār melnajiem vākiem.
"Vai tev vajag vēl vairāk materiālu?"
Es izdodu skaņu, kuru varētu iztulkot kā nē. Man nevajag vairāk materiālu. Jau pirms vairākiem gadiem viņš man pagādāja šo mapi. Tā ir pilna ar žurnāliem, fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem par manu māti un manām māsām. Gandrīz visu es zinu no galvas.
"Ko tu teiksi?"
Es atkal satveru iemuti un sāku pūst.
"Nē. Vairāk man nevajag. Pašlaik man veicas, gan jau būs labi."
"Vai varu izlasīt?"
"Nē. Vēl ne. Tikai tad, kad būs gatavs."
Viņš pagriež man muguru un klusēdams, sabāzis rokas kabatās, sāk pētīt gleznu pie sienas naivu Ikea reprodukciju. Tas, ka viņš pagriezis man muguru, sadzen mani bailes un liek lūgties. Es pūšu tik strauji, ka iemutis piepildās siekalām.
"Klausies! Šoreiz es nedomāju padoties. Es apsolu."
Viņš dzird, ka esmu beigusi pūst, un pagriežas, lasa un smaida.
Viņš man ir piedevis.
"Labi."
Starp mums iestājas klusums, mūsu acis sastopas. Un tikai tagad es redzu, ka kaut kā trūkst: vieglā mirdzuma, kas vienmēr bija jaušams viņa skatienā. Es zinu, ko tas nozīmē; to zina ikviens, kas vadījis savu dzīvi slimnīcā. Ir jāpasteidzas.
Mani žokļi saslēdzas, tie cieši sakož iemuti. Tajā pašā laikā mana galva tik spēcīgi sitas sānis, ka gumijas caurulīte pārvēršas par netīru šautru gaisā. Hubertsons pienāk pie manas gultas un uzmanīgi izmāna iemuti man no mutes. Viņa āda vēl arvien smaržo pēc mandelēm. Un smaržai ir krāsa. Pēkšņi visa istaba iemirdzas rītausmas gaišumā.
Nekāda izvairīšanās vairs neder. Ir laiks iekustināt manas māsas. Bet šobrīd vēl ne. Vispirms es gribu aizvērt acis un brīdi atpūsties mandeļu smaržā.
CITUR
Laiktelpas reģions, kas neatrodas ne notikuma P nākotnes, ne pagātnes gaismas konusā, meklējams citur.
Stīvens V. Hokings
vēstule izskatās dīvaina, tā neatgādina itin neko. Aploksne ir jau reiz lietota, atplēsta un salīmēta ar līmlenti, vecā adresāta vārds ir nosvītrots asiem vertikāliem lodīšu pildspalvas vilcieniem, un Kristīnas vārds uzrakstīts tam blakus. Rokraksts šķiet nedabisks kā slikts viltojums. Burti gāžas dažādos virzienos, dažviet tie steidzīgi uzkricelēti, citur atkal glīti izgreznoti. Vecā pastmarka aploksnes labajā stūrī ir noplēsta, trīs citas ar pārāk lielu vērtību uzlīmētas nevienādā rindā kreisajā pusē. Bet tās nav apzīmogotas, un tas nu nav pasts, kas parūpējies, lai vēstule nonāktu Kristīnas vēstuļkastītē.
Astrīda, viņa nodomā, un zem kājām sagrīļojas zeme, pirms viņa atceras, ka Astrīda ir mirusi, patiesībā mirusi jau trīs gadus. Tajā pašā laikā viņa saprot, ka ķermenis tam pretojas, lai gan viņa centās ļaut acīm skatīties un rokām sajust; tām rokām, kuras tobrīd bija vēl bālākas nekā Astrīdai. Bet muskuļi, kājas un nervi netic, ķermenis reaģē tā, it kā Astrīda vēl šobaltdien būtu dzīva: krusti krampjveidīgi saraujas, sāpes izplatās un kā svina josta apjož gurnus.
Lai gan viņa ir ārste vai varbūt tieši tādēļ Kristīna nezina, kā citādi tikt galā ar sāpēm, kā vienīgi tās ignorējot. Viņa atgrūž acenes uz pieres, tuvredzīgi pieliecas aploksnei un mēģina salasīt vecā adresāta vārdu. Bet pelēkās rīta gaismas tam nepietiek, viņa spēj atšķirt tikai atsevišķus burtus A, E un S aiz zilajām svītrām. Tad viņa mēģina iebāzt rādītājpirkstu aploksnē, lai to atplēstu, bet nekas neiznāk. LImlente ir pārāk bieza. Viņai vajadzīgas šķēres.
Ne jau Astrīda, viņa domā un, ejot uz māju, groza un burza aploksni. Birgita gan. Protams, Birgita. Jāpiezvana Margarētai, viņa droši vien piktojas, jo neesam tikušās jau vairākus gadus… Vai tad mums mūžīgi mūžos jāizliekas, ka esam māsas?
Putns liek viņai aizmirst vēstuli, viņa paklūp pār beigto ķermeni un, atguvusi līdzsvaru, nedomādama ieliek aploksni rītasvārka kabatā. Viņa soli atkāpjas, redz pelēko plēvi, kas pārklājusies pār melnajām acīm, un pretīgumā savelk virslūpu.
Cieši piespiedusi pie krūtīm avīzes Vadstena Tidning un Dagens Nyheter, viņa nomīdītos gumijas zābakos teciņus skrien uz virtuves durvīm. Ēriks stāv virtuvē un griež maizi brokastīm, viņa vaigi pēc skūšanās ir sārti un slapjie, rudi blondie mati pēc dušas izskatās tumši. Viņš pavērš gaišzilās acis pret Kristīņu, kamēr viņa velk nost zābakus, un netīkamas sekundes garumā viņa redz sevi vīra acīm: pelēkblondu un vāju, saburzītā naktskreklā un vēl nesukātiem matiem. Kā sabozušos pelēku zvirbuli. Viņa strauji savāc rītasvārka jostu, kas ārā bija vilkusies aiz viņas kā aste; to siedama, viņa mēģina padarīt balsi, cik vien iespējams, mierīgu un lietišķu.
"Dārzā guļ beigts putns. Kaija…"
Viņš pieiet pie virtuves durvīm un paskatās ārā, vēl arvien turēdams rokā nazi.