"Kur tad?"
Viņš pastiepj kaklu un paceļas pirkstgalos, Kristīna pienāk viņam cieši klāt no mugurpuses, lai skatītos tajā pašā leņķī. Ap Ēriku jūtama viegla ziepju smarža, un viņa aizraida pēkšņu vēlēšanos vīru apskaut un dziļi ienirt viņa smaržā. Tas būtu par daudz, viņa pati sev saka. Mēs nepaspēsim.
No attāluma balto putnu ir grūti saskatīt, tas nomaskēts ar netīro sniegu un melni spīdīgo granti.
"Tur," saka Kristlna un pastiepj roku zem viņa elkoņa. "Tieši pie ceriņkrūma. Vai redzi?"
Tagad viņš redz: galva sagriezta nedabiskā leņķi, spārni izplesti un knābis pusatvērts. Viņš neko nesaka, tikai pamāj un paņem plastikāta maisiņu.
Ārā dārzā viņš iebāž roku maisiņā, caur plastikātu satver putnu, tad apgriež maisiņu uz otru pusi un sasien.
"Cik smags," viņš saka, ienācis virtuvē. "Vai gribi palūkot?"
Viņš paceļ maisiņu un pasvārsta rokā, gatavs noformulēt kādu teoriju.
"Putns lauzis sprandu. Tas liekas iedrāzies tieši sienā, man šķita, ka ap puspieciem atskanēja tāds kā būkšķis, bet tad es nodomāju, ka tikai vējš… Vai tu kaut ko dzirdēji?"
Kristlna mēmi papurina galvu. Ēriks vispirms paveras uz viņu un tad uz maisiņu.
"Kaija kaut kādā veidā būs bijusi slima, veseli putni nedrāžas tieši pret sienu… Nūja, nav ko nest to iekšā. Iešu ārā un iemetīšu atkritumu urnā…"
Pēc tam viņš ilgi mazgājas karstā, tekošā ūdeni, tik ilgi, kamēr viņa baltās rokas kļūst sārtas un bālos vasaras raibumus vairs nevar saskatīt.
Tā Margarēta mēdz saukt Ēriku. Lai gan patiesībā viņš nav nekāds profesors, viņš mīņājas uz vietas docentūrā jau daudzus gadus.
Tomēr Margarētas aprakstā ir kāds patiesības grauds. Ēriks izskatās kā visvulgārākais profesors. Viņam ir šauri pleci un bāla āda, un, kad mati pēc dušas izžūst, tie saceļas uz augšu, veidojot izspūrušu, rudu cirtu vainagu ap gandrīz pliko laukumu uz pakauša. Einšteina frizūra, Kristīnas atmiņās smejas Margarēta, bet šodien Kristīna nevēlas smieties par Ēriku un tādēļ sakniebj lūpas, lai paliktu nopietna.
Ne jau tāpēc, ka Ēriks manītu, ja viņa par to smīkņātu pie brokastgalda. Viņš ir dziļi ieniris avīzē Dagens Nyheter un izklaidīgi taustās ap sviesta nazi, nemaz neredzēdams, ko dara. Ir piedzīvoti riti, kad Kristīna platā atvēzienā pavilkuši sviesta trauku tālāk pa virtuves galdu un Jāvusi viņam veltīgi grābstīties, kamēr pati ieinteresēti vērojusi, cik ilgs laiks paies, līdz viņš pacels skatienu. Rekords ir astoņas minūtes.
Tolaik viņi dzīvoja Linčēpingā un viņu dvīņu meitenes vadīja savus draiskulīgākos pusaudžu gadus. Pie virtuves galda viņas sēdēja katra savā pusē: Osa blakus mammai, bet Tūve tētim un mēmi sekoja sviesta trauka ceļojumam. Kad Ēriks beidzot pacēla skatienu un izskatījās apjucis, Kristīna izplūda smieklos, bet Osa sarauca pieri un Tūve nosprauslojās. Viņas vienlaikus piecēlās, pastūma krēslus zem galda ar nicinošu švīkstoņu un kori nobēra:
"Ak Dievs, cik jūs esat bērnišķīgil"
Nūja, domā Kristīna. Droši vien esam. Vismaz Ēriks. Viņš ir bērnišķīgs šī vārda vislabākajā nozīmē, jo vēl joprojām brīnās par pasauli. Vairums vīriešu beidz brīnīties par esību kaut kad agras pubertātes laikā un visu pārējo dzīvi veltī tam, lai šo esību uzvarētu. Bet Ēriks vēl arvien ir ziņkārīgs. Viņš necīnās, lai uzvarētu, bet gan lai izzinātu.
Bet tagad viņš tātad brauks projām. Augšā guļamistabā atrodas vaļēja ceļasoma un gaida, kad varēs aprīt pēdējo virskreklu. Viņš būs projām piecus mēnešus, un piecus mēnešus Kristīna dzīvos viena. Tā būs pirmā reize, jo agrāk pie viņas vienmēr bija meitenes. Tagad tās ir lielas, studē Upsalā un izlidinās cauri Vadstenai tikai paretam ar daudzu mēnešu starplaiku.
Kristīna nav neapmierināta. Tieši otrādi. Protams, viņa pieņēma piemēroti skumju sejas izteiksmi, kad Ēriks vainas apziņā pavēstīja, ka vēlreiz strādāšot kā viespētnieks, bet dziļi iekšienē viņa juta iespirināmies prieka zelta zivtiņu.
Viņa sevī pasmaida, iedomādamās, cik daudz brokastu vienatnē stāv priekšā. Viņa dzers melnu kafiju. Svaigi spiestu apelsīnu sulu. Un mazas, siltas baltmaizītes ar čederas sieru un viskijmarmelādi. Tiklīdz būs atgriezusies no lidostas, viņa izsviedīs vīra auzu pārslas un musli. Varbūt viņa iegādāsies arī kaķi…
Kā vienmēr, kad viņa domā par bēgšanu un brīvību, Ēriks, liekas, to nojauš. Viņš nolaiž avīzi, paskatās sievā un saka:
"Vai tu maijā nevari paņemt dažas nedēļas atvaļinājuma? Un atbraukt pie manis?"
Kristīna melīgi smaida. Maijā viņa domā viena sēdēt dārzā un skatīties, kā plaukst ceriņi, nevis sviedrēties putekļainā universitātes rajonā Teksasā.
"Varbūt. Bet tas atkarīgs no tā, kā būs ar Hubertsonu. Ja man būs jāstrādā viņa vietā, tad jau nesanāks…"
Tas ir pietiekami, lai liktu vīram atkāpties, viņš pamāj un paceļ avīzi. Hubertsona slimība viņam traucē, viņš nevēlas par šo cilvēku dzirdēt. Par ārstu, kas neliekas ne zinis par savu diabētu, kas žūpo un negausīgi rij līdz pat amputācijas iespējamībai, rada nemieru un apjukumu saprātīgos cilvēkos. Un Ēriks ir saprātīgs.
Un tomēr, kad Kristina redz viru raucam pieri par ievadrakstu avīzē Dagens Nyheter, viņu pārņem tāds pats nokaunējies maigums kā daudzreiz agrāk. Tas ir mans virs, viņa domā. Jā, vēl vairāk, ari mans atbrīvotājs un sargs. Vienmēr viņš pret mani ir bijis labs, tomēr es te sēžu un vēlos dabūt viņu projām…
Viņa impulsīvi pieceļas, pieiet pie vira, noliecas un noskūpsta gandrīz kailo laukumu uz viņa galvas.
"Man jau tagad tevis pietrūkst," viņa saka.
Kristina jūt, kā viņš mirkli vilcinās, kā viņa muskuļi saspringst, lai tūlīt atkal strauji atslābtu. Viņš pieceļas, apskauj sievu un skūpsta viņas kaklu, vaigus un ausis. Tā tas bijis vienmēr, viņa sniedz vienu skūpstu un saņem daudzus preti. Pat pārāk daudz. Viņas pašas mīlestība nekad nav pietiekama, to pārpludina un noslīcina viņējā. Tagad viņai jāapvalda vēlēšanās uzlikt rokas uz vira krūtīm un bīdīt viņu nost. Šāda doma ir kā drauds viņu dvēseles mieram turpmākajos mēnešos; neviens no viņiem neatcerēsies skūpstu, prātā būs tikai noraidījums.
Tagad viņš ir stājies, viņš vairs neskūpsta sievu, bet tikai tur, cieši piespiestu sev klāt, un apskāviens beidzot kļūst īsts.
"Man ari tevis pietrūkst," beidzot saka Ēriks, noglaudīdams viņai galvu.
Kristina atbrīvojas un sabāž rokas kabatās. Tajā pašā mirkli viņa atceras. Vēstule! ŠI dīvainā vēstule.
"Skaties," viņa saka un rāda aploksni. "Tā bija vēstuļkastltē, kad ņēmu laukā rīta avīzes."
Bet Ēriks jau ir apsēdies un atkal ieniris avīzē, viņš uzmet aploksnei tikai izklaidīgu skatienu.
"No kā tā ir?"
Kristlna parausta plecus un paņem šķēres.
"Nezinu…"
Viņa cieši satver aploksni un rūpīgi nogriež milimetru biezu sloksni tās augšmalā. Viņa satausta biezu papīru, tur jābūt vēstulei uz daudzām lapām.
Bet, izvelkot no aploksnes tās saturu, viņai sākumā šķiet, ka pārskatījusies, ka tur vispār nav nekādas vēstules, tikai sīka paciņa rozā zīdpapīrā, kurā rūpīgi ievīstīts kaut kas maziņš un dārgs. Bet nekas dārgs neparādās, kad viņa izlīdzina zīdpapīru uz virtuves galda. Liekas, tur vispār nav nekā. Paiet kāds brītiņš, pirms viņa papīra vidū ierauga tekstu dažas īsas, ar zīmuli rakstītas rindas, kurās neviens burts nav augstāks par diviem milimetriem.
Kristīna pievelk klāt virtuves lampu, pieliec to pareizā leņķī pret sārto papīru un lasa: