Es esmu tā ilgotā
Es esmu tā, kura neatnāca
Es esmu aizmirstā māsa.[1]
Bet dažus centimetrus zemāk šķībi un greizi uzkricelēts:
Es arī Ellenas ķirškokā sēdēju.
Jūs tikai mani neievērojāt!
Tante Ellena, tantellen, tarantellen!
Zirneklis bija vai deja?
Zirneklis!
"Cik pretīgi!" saka Kristīna pēc stundas un ieslēdz piekto ātrumu. "Slimīgi un pretīgi, un neirotiski, lūk, kas tas ir. Kas tā par drāmu, ko viņa tagad uzved? Man šķita, ka viss ir cauri, ka repertuārs izsmelts. Mums jau bija Nabaga Birgitai būs slikta slava un Birgita, kas nav pie vainas, tiek nepatiesi apvainota, un tas viņu dzen narkomānijas valgos, un kur nu vēl izrādes par tēmu Varonīgā Birgita beidz lietot narkotikas, bet sastop grūtības un atkal nonāk turpat! Man viņa ir apnikusi! Un arī Margarēta! Ak Kungs, kādēļ gan vēl aizvien jāspēlē vecākā un jaunākā māsa svešu cilvēku klātbūtnē, ja esam jau sasniegušas piecdesmit gadu vecumu? Protams, dažus gadus mēs gan dzīvojām kopā, bet ne Margarēta, ne Birgita man neko nenozīmēja. Svarīgā bija tante Ellena. Šobrīd man ar viņām nav pilnīgi nekā kopīga. Nekā! Nada! Nulle!"
Ēriks uzliek plaukstu uz viņas rokas.
"Nesatraucies, uztver to mierīgi. Neliecies ne zinis, aizmet šo vēstuli un uzliec telefonatbildētāju tā, lai vari pārbaudīt, kas zvana. Agrāk vai vēlāk viņas taču sapratīs, ka tevi tas galīgi neinteresē…"
"Ha!" iesaucas Kristīna. "Es gribētu redzēt, ka Birgita saprastu tik smalkus mājienus. Vai arī Margarēta no savas puses. Vajadzīga taču smagā artilērija, neviena no viņām nav izrādījusi nekādu sapratni par esamības smalkumiem…"
Ēriks smejas, un labi pazīstamā guldzoņa liek viņas dusmām noplakt, viņa pagriežas pret vīru un redz viņa matus sarkanzeltaini mirdzam saulē. Pelēkais rīts izvērties par spožu agra pavasara dienu, debesis ir augstas un dzidri zilas, un saule dzirkstī retajos sniega plankumos, kas vēl balnē tumšajos, miklajos tīrumos.
Viņa ir izņēmusi vienu atvaļinājuma dienu un aizvedis Ēriku ar mašīnu līdz pat Stokholmai un Arlandai. Viņiem ir daudz laika, līdz viņa lidmašīnai vēl vairākas stundas. Viņa palēnina gaitu un ieslēdz mazāku ātrumu.
Nav nekāda iemesla steigties, viņi var izlietot atlikušo laiku, lai kopā baudītu pēdējās stundas.
Bet Ēriks negrib baudīt. Jau, nogriežoties uz autostrādes, viņš izrāda nemieru, ka jāsēž mierīgi un jābūt pasažierim. Viņa tonis kļūst it kā aizkaitināts.
"Vai tu plāno kādus lielus darbus Postindustriālajā Paradīzē, kamēr būšu projām?"
Kristīna nopūšas un apspiež nelaipnu atbildi. Divdesmit trīs gadus viņa ir dzīvojusi kopā ar vīra gaudulīgo greizsirdību, un tā viņu kaitina vairāk kā jebkas cits. Ilgi viņa cerēja, ka tā ar gadiem izzudīs. Un viņa nebija gaidījusi, ka šī greizsirdība vērsīsies pret māju.
Bet tā tas ir. Ēriks ir greizsirdīgs uz viņu māju. Un savā aizkaitinājumā Kristīna tomēr spiesta atzīt, ka viņam ir savi iemesli. Viņa mīl šo Postindustriālo Paradīzi un nevar to noliegt.
Kad meitenes pārcēlās uz Upsalu, Ēriks bija ar mieru atzīt, ka māja Linčēpingā ir par lielu un ka nebūtu sevišķi gudri, ja viņš sāktu braukāt šurp un turp, tāpat kā visus šos gadus Kristīna bija mētājusies starp māju Linčēpingā un darbu Vadstenā. Bet, kad viņa iepazīstināja Ēriku ar sarkano 18. gadsimta māju, tad izrādījās, ka viņam ir citi plāni. Viņš sacīja, ka patiesībā vēloties mitināties dzīvoklī. Un esot taču pavisam lieliski dzīvokļi Linčēpingas centrā, solīdi un ērti, un tieši īstajā attālumā no Universitātes slimnīcas. Vai tad nebūtu labāk, ja Kristīna sameklētu sev darbu Linčēpingā? Mājas ārstu reforma, bez šaubām, nozīmējot jaunas iespējas… Visā viņu laulības laikā Kristīna bija staigājusi Ērikam apkārt uz pirkstgaliem, nepārtraukti uzmanīdamās, lai viņu nesatrauktu un nekaitinātu. Viņa baidījās no strīdiem un dusmīgām balsīm. Pietika ar nelaipnu atbildi, lai viņas diafragma panikā sarautos. Tamdēļ viņa pakļāvās un piemērojās kaunpilnam baiļu un vienaldzības mistrojumam. Kā gan viņa spētu strīdēties un argumentēt esamības trivialitāti? Viņa tik tikko spēja rītos izkāpt no gultas, viss spēks izgāja, nesot smago noslēpumu, kas dzina viņu bailēs un apnikumā.
Tomēr viņai bija kauns. Viņas piemērošanos varēja uzskatīt par melīgumu, par veidu, kā ar viņu manipulēt. Bet šķita, ka Ēriks neko nemana, viņam bija šaurs redzeslauks, tāds pats kā vairumam vīriešu, tātad, pēc viņa domām, bija pats par sevi saprotams, ka sieva vēlas to pašu, ko viņš. Galu galā vienīgi tas taču bija saprātīgi.
Bet Kristīna kļuva par pavisam citu cilvēku, kad viņai radās iespēja nopirkt veco māju Songgātanā, Vadstenā. Ja būtu jāizšķiras starp māju un Ēriku, viņa būtu izvēlējusies māju. Un šķita, ka viņš to saprot. Kad viņš redzēja sievu svārstām rokā kalēja izkalto atslēgu, viņš beidza runāt par dzīvokļiem Linčēpingas centrā un atzina sevi par uzvarētu. Par sodu Ēriks varēja sievai tikai slepeni un bezspēcīgi ieknābt; protams, viņš jau pats varēja iedomāties nopirkt šo veco māju, bet cerams, Kristīna sapratīs viņam nu gan nebūs laika mājas atjaunošanai. Par to būs jārūpējas viņai pašai.
Un Kristīna ari pati par to rūpējās. Kamēr Ēriks sakņupis sēdēja Linčēpingas mājā, viņa dažus mēnešus visu brīvo laiku veltīja nopirktajai vecajai mājai. Viņa kasīja nost plastikāta krāsu un rāva no sienām vinila tapetes, plēsa no grīdām piesmakušos mīkstos klājumus un pašas grīdas slīpēja, viņa diriģēja santehniķus, elektriķus, galdniekus un jumiķus, pati tajā laikā krāsoja skapjus un durvis ar olu temperu.
Soli pa solim viņa atjaunoja to, ko modernais laiks bija sagandējis, un no šī haosa pamazām radās nevainojams kompromiss starp seno amatniecību un modernajām ērtībām. Un tas bija vairāk viņas nekā Ērika. Viņa bija iekarojusi šo namu ar savu darbu. Pirmo reizi dzīves laikā Kristīna aptvēra, ka viņai kaut kas pieder, un pirmo reizi viņa izjuta, kādu baudu tas spēj sagādāt.
Tomēr Ēriks bija tas, kurš deva šai mājai vārdu. Dzīvojamā istaba bija nule kā pabeigta, tā gan vēl bija tukša, bez mēbelēm, bet Kristīna bija iekūrusi kamīnu un atvērusi divviru durvis, lai vīram parādītu, cik skaistas ir uguns ēnas pret pērļu pelēkajām sienām. Istaba viņu pārsteidza, viņš palika stāvam uz sliekšņa un sacīja:
"Šķiet, ka mēs ieskatāmies citā laikā…"
Sabāzis rokas kabatās, viņš spēra trīs ātrus soļus pār platajiem grīdas dēļiem, strauji apgriezās un sāka pētīt visas detaļas, tad smaidīdams vērsās pie sievas:
"Paldies, Kristīna. Tu esi radījusi postindustriālu paradīzi. Šajā telpā rodas iespaids, ka 20. gadsimta nemaz nav bijis, ka tas izrādījies vienīgi nelaimīgs iestarpinājums."
Šis joks bija padarījis viņu nedrošu, gandrīz vai licis nokaunēties. Pēkšņi viņa jutās kā vulgāra zagtas mantas slēpējā draudzene, kā liekēde, kas koķetē ar zagtām rotaslietām. Pēc tam vairāku nedēļu garumā viņa prātoja par Ērika repliku un mēģināja izprast savas nepatīkamās izjūtas.
Kristīna jau agrāk zināja, ka viņai ir neirotiska attieksme pret vēsturi, ka tā viņai liek justies badigai un izsalkušai, sarūgtinātai un skaudīgai. Ēriks to nevarēja saprast. Viņš raustīja plecus par visiem vecajiem mācītājiem un ārstiem, kuri apdzīvoja viņa gēnus, un sakaitināti novaidējās par visām antīkajām grāmatām un mācītājmājas mēbelēm, kuru saglabāšana un kopšana būtu jāuzņemas viņam un viņa māsām. Kam gan viņam vajadzīgi tādi krāmi? Viņš taču bija mediķis, nevis antikvārs, viņš jau nu pats zināja, kas viņš ir un no kurienes nāk, un nav nekādas vajadzības visur stiept līdzi šīs senās mantas.