Vairs nevarēja būt šaubu, ka Lavkrāfts savādā kārtā paredzējis mūsu atklājumus. Mēs netērējām laiku, prātodami, kā tas gadījies: vai Lavkrāfts kaut kā ielūkojies nākotnē — kā to aprakstījis Danns savā darbā «Eksperiments ar laiku»*— un redzējis mūsu pētījumu rezultātus vai arī viņa apziņa pa sapņiem izdibinājusi šos Mazāzijā apraktos noslēpumus. Tas nebija svarīgi. Jautājums, kas mums tagad radās, bija šāds: kas Lavkrāfta darbā bija tikai literāta izdoma un kas — gaišredzība?
Šķita savādi pamest novārtā savus arheologa pienākumus, lai studētu tāda rakstnieka darbus, kurš vairumu no tiem publicējis lētā žurnālā «Dīvaini stāsti»*. Mēs glabājām šo noslēpumu, cik ilgi vien iespējams, paziņodami, ka visu laiku veltījam ķīļrakstu pētīšanai. Vairākas dienas mēs pavadījām, ieslēgušies Reiha istabā (tā bija lielāka par manējo), vērīgi lasīdami Lavkrāfta darbus. Kad ienesa maltīti, mēs paslēpām grāmatas zem spilveniem un pētījām nofotografētos uzrakstus. Nu jau mēs bijām dabūjuši mācību — mēs zinājām, kas notiks, ja kāds žurnālists uzzinās, ar ko šajās dienās nodarbojamies. Mēs bijām rņnājuši ar Dērletu ar teleekrāna starpniecību — viņš bija draudzīgs un laipns džentlmenis kupliem, baltiem matiem — un lūguši viņu nevienam neminēt par savu atklājumu. Viņš tam visai labprāt piekrita, bet aizrādīja, ka vēl ir daudz Lavkrāfta darbu lasītāju, kuri noteikti uzies to pašu.
Lavkrāfta darbu studēšana bija interesanta un patīkama nodarbošanās. Viņš bijis cilvēks ar ievērības cienīgu fantāziju. Lasīdami viņa darbus hronoloģiskā secībā, mēs pamanījām pakāpeniskas pārmaiņas viņa uzskatos.[3] agrīno stāstu darbība risinās Jaunanglijā, un tajos aprakstīta izdomāta Arkemas grāfiste ar mežonīgiem kalniem un draudīgām ielejām. Šķita, ka Arkemu apdzīvo lielākoties dīvaini deģenerāti, kuriem patīk izsaukt dēmonus un baudīt aizliegtus priekus. Daudzi no viņiem mirst varmācīgā nāvē. Taču Lavkrāfta darbu tonalitāte pamazām mainās. Viņa fantāzija novēršas no šausmīgā un sajūsmīgi fiksē vīzijas par tāliem gadsimtiem, milzīgām pilsētām, par sadursmēm starp kroplīgām un pārcilvēciskām ciltīm. Kaut arī viņš turpina rakstīt šausmu stāstus — bez šaubām, paturēdams prātā noietu, — viņu varētu uzskatīt par vienu no agrīnākajiem un labākajiem zinātniski fantastiskās literatūras pārstāvjiem. Mūs interesēja galvenokārt šis vēlīnais «zinātniskās fantastikas periods» (kaut gan to nevajadzētu uztvert pārāk burtiski; Abhots Nešķīstais pieminēts arī vienā no viņa agrīnajiem Arkemas stāstiem).
Vispārsteidzošākais bija tas, ka šīs milzu vecajo (nevis polipu rases, ko tie nomainīja) pilsētas atbilda tam, ko mēs tagad zinājām par apakšzemes pilsētu. Pēc Lavkrāfta domām, šajās pilsētās nebija kāpņu, tikai slīpas plaknes, jo iedzīvotāji bija milzīgi konusveida radījumi ar taustekļiem; konusa pamatu «ietvēra pelēka, kaučukam līdzīga viela, tā izpletās un sarāvās — un ar tās palīdzību ķermenis pārvietojās». Zonde bija atklājusi, ka šajā pilsētā zem Karatepes ir daudz slīpu plakņu, bet acīmredzot nav kāpņu. Un tās izmēri noteikti dēvējami par «gigantiskiem».
Viegli iedomāties, ka mūsu apakšzemes pilsēta izraisīja gandrīz nebijušu problēmu arheoloģijā. Leijarda uzdevums atrakt milzīgo Nimrudas pakalnu nebija nekas salīdzinājumā ar mūsējo. Reihs aprēķināja: lai atsegtu drupas dienas gaismai, mums vajadzētu izcelt ap četrdesmit biljonu tonnu zemes (mērot amerikāņu biljonos — tūkstoš miljonu). Skaidrs, ka to nemūžam nevarētu paveikt. Varētu izrakt vairākus platus tuneļus uz pilsētu un šo tuneļu galā izveidot lielas telpas. Tai vajadzēja būt telpu grupai, tāpēc ka mēs nedrīkstējām riskēt, radot vienu, pārāk lielu, telpu. Nav tāda cilvēkam pazīstama metāla, kas varētu balstīt divas jūdzes biezu jumtu. Tas nozīmētu, ka visu pilsētu vispār nav iespējams atrakt; bet ar zondes palīdzību mēs noteiktu, kuras pilsētas daļas būtu šo pūļu vērtas. Pat viena tuneļa izrakšana bija saistīta ar simttūkstoš tonnu zemes pārvietošanu. Tomēr tehniski tas bija tīri labi iespējams.
Presei vajadzēja tieši vienu nedēļu, lai uzķertu, ka mēs esam pievērsušies Lavkrāftam. Tā varbūt bija vislielākā sensācija kopš mūsu galvenā atklājuma. Avīzes kļuva nevaldāmas. Pēc visām runām par milžiem, burvjiem un noslēpumainiem dieviem to vien tikai vajadzēja. Līdz šim svētkus svinēja populāri arheologi, piramīdu maniaki un pasaules apledojuma teorijas skaidrotāji. Nu bija kārta spiritistiem, okultistiem un pārējiem. Kāds sacerēja rakstu, lai pierādītu, ka Lavkrāfts aizņēmies savu mitoloģiju no Blavatska kundzes*. Kāds cits paziņoja, ka tas viss ir daļa no kabalistiskās* tradīcijas. Lavkrāfts pēkšņi kļuva par visvairāk lasīto rakstnieku pasaulē, viņa grāmatas izpārdeva ik valodā pa miljonam eksemplāru. Un daudzi, izlasījuši viņa grāmatas, pārbijās un noticēja, ka mēs grasāmies traucēt milzu vecajos viņu pazemes kapos un ka sagaidāma katastrofa, ko Lavkrāfts tik iespaidīgi aprakstījis savā darbā «Culhu aicinājums».
Pilsētai stāstā «Ēna ārpus laika» nebija nosaukuma, bet kādā agrīnā Lavkrāfta romānā tā minēta kā «Nezināmā Kadata». Avīžnieki mūsu apakšzemes pilsētu nokristīja par Kadatu, un šis vārds pielipa. Gandrīz tūlīt pēc tam Ņujorkā kāds ārprātīgais, vārdā Dalgleišs Ful- lers, paziņoja, ka dibina Pretkadatas biedrību, kuras nolūks būtu atturēt mūs no Kadatas atrakšanas, lai netraucētu milzu vecajiem. Par tolaik valdošo vājprātu liecina tas, ka šī organizācija uzreiz ieguva pusmiljonu biedru, šis skaitlis ātri pieauga līdz trim miljoniem. Viņu devīze bija: «Nākotnē valdīs saprāts, aizmirsti pagātni!» Viņi nopirka reklāmas laiku televīzijā un nolīga cienījamus psihologus, kas paziņoja, ka Lavkrāfta redzējumi ir tiešs piemērs ekstrasensorajai uztverei, ko Rains ar saviem kolēģiem tik pārliecinoši demonstrējuši, Djūka universitātē. Tādā gadījumā vajadzētu pievērst uzmanību Lavkrāfta brīdinājumiem; ja iztraucētu milzu vecajos, ļoti iespējams, ka tās būtu cilvēces beigas. Dalgleišs Fullers bija savādnieks ar organizatora spējām. Viņš noīrēja lielu zemes gabalu piecas jūdzes no Karatepes un uzcēla tur kempingu. Viņa sekotāji tika aicināti pavadīt tur gadskārtējo atvaļinājumu un brīvdienas tā, lai sagādātu neērtības Karatepē. Zeme piederēja kādam fermerim, kurš ar prieku pieņēma milzīgās summas, ko viņam piedāvāja, un darījums tika nokārtots, iekams Turcijas valdība paguva iejaukties. Fullers prata savaldzināt ekscentriskas bagātnieces, un viņas piešķīra šai kustībai naudas līdzekļus. Viņi nopirka helikopterus, kas dūkdami laidās pāri uzkalnam un rādīja gaismas reklāmas ar Kadatu nomelnojošiem uzrakstiem. Naktī helikopteri izgāza atkritumus izrakumu vietā, un, kad mēs no rīta ieradāmies, mums bieži pagāja vairākas stundas, aizvācot sapuvušos augļus un saknes un konservu kārbas. Ekskursanti divreiz dienā rīkoja protesta maršus pie dzeloņstiepļu žoga, un dažreiz viņu kolonnās bija kāds tūkstotis dalībnieku. Tā pagāja sešas nedēļas, iekams izdevās pārliecināt Apvienotās Nācijas, ka jārīkojas un jāsūta karaspēks. Pa šo laiku Fullers bija piepulcējis savai partijai piecus amerikāņu senatorus, un viņi kopīgi iesniedza likumprojektu par tālāku izrakumu aizliegumu Karatepē. Viņi, zināms, paskaidroja, ka esot izvērsuši darbību nevis aiz māņticīgām bailēm, bet gan aiz cieņas pret sen izzudušu civilizāciju. Vai mums ir tiesības, viņi jautāja, traucēt gadsimtiem ilgo dusu? Tas ir Senāta nopelns, ka šo likumprojektu izbalsoja ar milzīgu balsu vairākumu.
Un tieši tobrīd, kad šķita, ka Pretkadatas biedrība trokšņaino pārmērību dēļ zaudē ietekmi, vispārējai histērijai jaunu sparu iedvesa publikācija par Staņislavu Peržinski un Mirzu Dīnu. Fakti īsumā bija šādi. Peržin- skis bija polis, Mirza Dlns — persietis; abi nomira, būdami vājprātīgi, divdesmitā gadsimta pirmajā desmitgadē. Par Peržinski bija vairāk dokumentu; viņš bija guvis ievērību ar sava vectēva krievu dzejnieka Nadsona* biogrāfiju. Viņš arī izdevis grāfa Potocka* fantastiskos stāstus. 1898. gadā viņš izdeva savādu grāmatu, kas brīdināja cilvēci, ka to pārņems no citas pasaules ienākušu briesmoņu cilts, kam zem zemes uzbūvētas milzīgas pilsētas. Pēc gada viņu ievietoja garīgi slimo patversmē. Viņa atstātajos papīros atrada arī dīvainas skices, kas varētu būt iecerētas kā ilustrācijas Lavkrāfta stāstiem par Kadatu: kroplīgas būves ar slīpām plaknēm un lieliem, stūrainiem torņiem. To visu pilnībā izdeva Pretkadatas biedrība. Mirzas Dina gadījums bija vēl šaubīgāks. Arī viņš aprakstīja apokaliptiskas vīzijās, kas reti tika līdz publicēšanai. Arī viņš pēdējos piecus mūža gadus pavadīja garīgi slimo patversmē, rakstīdams brīdinājuma vēstules Persijas valdībai par briesmoņu cilti, kas sazvērējusies pakļaut Zemi. Mirza Dīns savus briesmoņus novietoja kaut kur Centrālāfrikas džungļos un rakstīja, ka tie izskatoties kā gigantiski gliemji. Viņu milzu pilsētas tika būvētas no šo radījumu gļotainajiem izdalījumiem, kas sacietējot pārvēršas akmenī.