Выбрать главу

Lielākā daļa Mirzas Dīna neprātīgo vēstuļu tika iznīcinātas, tomēr nedaudzajām palikušajām stila ziņā bija ievērojama līdzība ar Peržinska vēstulēm, viņa gliemji stipri atgādināja Lavkrāfta konusus, tā ka gluži ticams šķita apgalvojums, ka visi trīs apraksta tos pašus milzu vecajos un viņu pilsētu.

Pēc valdības iejaukšanās un pirmā tuneļa izrakšanas Pretkadatas biedrības darbība pamazām atslāba, tomēr pusotru gadu viņiem izdevās mums sagādāt pamatīgas neērtības. Dalgleišu Fulleru dīvainos apstākļos noslepkavoja viena no viņa sekotājām.'

' Sk.: Āterstons Daniels. Dalgleišs Fullers. Apcerejums par fana- tismu. Ņujorka, 2100.

Kad bija apritējis tieši gads kopš «Abhota bluķa» atklāšanas, pabeidza pirmo tuneli. To izrakt bija uzņēmusies Itālijas valdība un izmantoja to pašu milzu «kurmi», kas reiz jau bija lietots, būvējot tuneli starp Skillu un Meslnu un vēlāk starp Otrantu un Lingvetu. Rakšana aizņēma tikai dažas dienas, bet galvenais bija novērst tuneļa dziļākās daļas iebrukšanu. Pats bluķis bija iespaidīgs, kā jau bijām gaidījuši, — sešdesmit astoņas pēdas augsts, trīsdesmit pēdas plats, deviņdesmit pēdas garš, izcirsts no viengabala vulkāniskā bazalta. Nācās atzīt, ka mums ir darīšana ar milžu vai burvju cilti. Spriežot pēc bazalta statuetēm, es apšaubīju, ka tie būtu bijuši milži — statuetes bija pārāk mazas. (Tikai pēc desmit gadiem Mērsera dramatiskie atklājumi Tanzānijā pierādīja, ka šajās gigantiskajās pilsētās dzīvojuši gan milži, gan cilvēki un ka milži droši vien bijuši cilvēku vergi.)

Precīza bloku vecuma noteikšana bija joprojām neatrisināta problēma. Pēc Lavkrāfta domām, milzu vecajie dzīvojuši pirms simt piecdesmit miljoniem gadu, un šai hipotēzei bija daudz piekritēju. Tas, protams, bija neaptverami. Reiha neitronu datēšanas ierīce vēlāk vedināja domāt, ka drupas ir nepilnus divus miljonus gadu vecas un pat šis novērtējums var būt pārāk aptuvens. Šādos gadījumos precīzi noteikt vecumu ir ārkārtīgi sarežģīti. Arheologs parasti orientējas pēc dažādajiem zemes slāņiem virs atraduma, jo tie viņam ir savdabīgs vēstures kalendārs. Taču šoreiz šie pieturas punkti šķiet neizmantojami. Droši varam sacīt tikai to, ka visas trīs pilsētas iznīcinājuši plūdi, kuri tās aprakuši zem daudzus tūkstošus pēdu biezas dubļu kārtas. Vārds «plūdi» ģeologam tūlīt liek domāt par pleistocēnu — tikai pirms miljons gadiem. Taču Kvīnslendas atradnēs konstatētas kāda grauzēja pēdas, par kuru zināms, ka tas dzīvojis tikai pliocēna laikmetā, un datējumam var pievienoties vēl pieci miljoni gadu.

Manā stāstā tam visam ir maza nozīme. Jau ilgi pirms pirmā tuneļa pabeigšanas es biju zaudējis interesi par izrakumiem Karatepē. Es biju aptvēris, ka šie izrakumi ir tikai māneklis, ko tīši pasvieduši apziņas parazīti, lai novērstu uzmanību.

Mans atklājums norisinājās šādi.

1997. gada jūlijā es biju nonācis līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Lai gan piecas jūdzes lielais sauljums samazināja temperatūru līdz sešdesmit grādiem* ēnā, Karatepē bija neciešami. No atkritumiem, ko mums gāza virsū Fullera sekotāji, visapkārt smirdēja kā purvā; dažādie dezinficējošie šķidrumi, ar kuriem mēģinājām pārmākt smaku, stāvokli tikai pasliktināja. Vēji bija sausi un putekļaini. Pusi dienas mēs pavadījām mājelēs ar kondi- cionētu gaisu, atgāzušies krēslos, un dzērām atdzesētu šerbetu ar rožu lapiņām. Jūlijā man uzbruka stipras galvassāpes. Divas Skotijā pavadītās dienas uzlaboja pašsajūtu, un es atgriezos pie darba, taču vēl pēc nedēļas man piemetās drudzis. Man bija galīgi apnikuši avīžnieku un Pretkadatas savādnieku nemitīgie traucējumi, tāpēc es atgriezos Dijarbakiras dzīvoklī. Tas bija vēss un kluss, jo atradās Anglijas un Indijas Urāna kompānijas teritorijā — un viņu sargi ātri tika galā ar uzbāzīgiem traucētājiem. Mani gaidīja vēstuļu kaudzes un vairāki lieli saiņi, bet divas dienas es par tiem nelikos zinis, tikai gulēju gultā un klausījos skaņuplates ar Mocarta operām. Pamazām drudzis atlaidās. Trešajā dienā es biju jau tiktāl izkļuvis no apātijas, ka sāku lasīt korespondenci.

Starp vēstulēm bija zīmīte no «Standard Motors and Engineering», kurā bija teikts, ka viņi, izpildot manu lūgumu, nosūta lielāko daļu Karela Veismaņa dokumentu uz Dijarbakirā. Tādējādi man kļuva skaidrs, no kurienes šie milzīgie saiņi. Cita vēstule bija no Ziemeļrietumu universitātes* izdevniecības, un tajā bija jautāts, vai es būtu ar mieru uzticēt viņiem Karela psiholoģijas apcerējumu izdošanu.

Tas viss bija nogurdinoši. Es pāradresēju vēstuli Baum- gartam Londonā un atkal pievērsos Mocartam. Nākamajā dienā mani mocīja sirdsapziņa — un es attaisīju pārējos pasta sūtījumus. Atradu vēstuli no Karla Zeidela, ar kuru Baumgarts dzīvoja vienā dzīvoklī (viņš bija homoseksuālists); viņš rakstīja, ka Baumgarts pārcietis nervu sabrukumu un pašlaik ir aizbraucis uz Vāciju pie savas ģimenes.

Tas acīmredzot nozīmēja, ka jautājums par Karela apcerējumiem ir manās rokās. Tāpēc ļoti negribīgi ķēros pie uzdevuma un atvēru pirmo saini. Tas svēra apmēram četrdesmit mārciņu, un tur bija tikai to pārbaužu rezultāti, kas izdarītas, lai noteiktu simt darbinieku reakciju uz krāsu pārmaiņām. Es nodrebēju un atkal pievērsos «Burvju flautai».

Tovakar pie manis iegriezās izdzert pudeli vīna jauns persietis, firmas vadītājs, ar kuru biju iedraudzējies. Es jutos vientuļš un priecājos par iespēju patērzēt. Pat izrakumu tēma vairs nešķita nepanesama, un stāstīt par mūsu darba «slepeno pusi» man sagādāja prieku. Promie- dams viņš ievēroja saiņus un apvaicājās, vai tiem nav kāds sakars ar izrakumiem. Es viņam izstāstīju par Veismaņa pašnāvību un atzinos, ka doma par to atvēršanu man uzdzen apnicību, kas robežojas ar fiziskām sāpēm. Viņš līksmi un laipni piedāvājās nākamajā rītā atkal atnākt un attaisīt pakas manā vietā. Ja tie būtu kārtējie testu rezultāti, viņš uzdotu sekretāram tos sūtīt taisni uz Ziemeļrietumu universitāti. Es sapratu, ka viņš izteicis piedāvājumu kā sava veida atlīdzību par manu šīvakara atklātību; un es to draudzīgi pieņēmu.

Kad nākamajā rītā iznācu no vannas, viņš bija pabeidzis darbu. Piecos no sešiem saiņiem atradās dienesta papīri. Sestais, viņš man sacīja, šķiet, esot «filozofiska rakstura», un viņš domāja, ka es varētu tajā ielūkoties. To pateicis, viņš devās prom, un drīz pēc tam ieradās viņa sekretārs, lai aizvāktu iedzeltenās papīra lapas, kas milzīgā kaudzē gulēja viesistabas vidū.