Palikušais materiāls bija iesiets kārtīgos zilos vāciņos un sastāvēja no mašīnrakstā aprakstītām lapām, ko saturēja kopā metāla riņķīši. Uz katra vāka bija ar roku rakstīts virsraksts: «Pārdomas par vēsturi». Katra mape bija aizlīmēta ar krāsainu līmlenti, un es nojautu — kā vēlāk izrādījās, pareizi —, ka tās nebija atvērtas kopš Veismaņa nāves. Es tā arī neatklāju, kāda pārpratuma pēc Baumgarts tās aizsūtījis uz «General Motors». Jādomā, ka viņš tās atlicis, lai parādītu man, un nejauši iepakojis kopā ar rūpniecisko pētījumu rezultātiem.
Mapes nebija numurētas. Es atplēsu pirmo un ātri vien konstatēju, ka šīs «pārdomas par vēsturi» aptvēra tikai divu pēdējo gadsimtu vēsturi — laikposmu, kas mani nekad nav interesējis. Es izjutu kārdinājumu aizsūtīt tās bez tālākas izpētes uz Ziemeļrietumu universitāti, taču mana sirdsapziņa uzvarēja. Es devos pie miera un paņēmu līdzi gultā visas sešas zilās mapes.
Šoreiz es nejauši uzdūros īstajai vietai. Pirmās mapes ievadteikums skanēja tā:
«Nu jau vairākus mēnešus esmu pārliecināts, ka cilvēcei uzbrūk kaut kas līdzīgs apziņas vēzim.»
Saistošs teikums. Es nodomāju: kāds lielisks ievads Karela apceru sējumam. . Apziņas vēzis — jauns apzīmējums neirozei vai riebumam pret dzīvi, šim divdesmitā gadsimta garīgajam nespēkam. . Lasīto es ne mirkli neuztvēru burtiski. Es lasīju tālāk. Dīvainais pašnāvību skaita pieaugums.. Biežās bērnu slepkavības mūsdienu ģimenē. . nemitīgie atomkara draudi, narkomānijas pieaugums. Tas viss šķita jau pazīstams. Es nožāvājos un pāršķīru lappusi.
Pēc dažām minūtēm es lasīju uzmanīgāk. Ne tāpēc, ka viss man šķistu taisnība, bet gan tāpēc, ka manī pēkšņi pamodās aizdomas, ka Karels kļuvis ārprātīgs. Jaunībā es tiku lasījis Čārlza Forta* grāmatas, kurās bija minējumi par milžiem, fejām un peldošiem kontinentiem. Taču Forta neparastajam jēgas un blēņu sajaukumam ir humoristiska pārspīlējuma pieskaņa. Karela Veismaņa idejas šķita tikpat neprātīgas kā Fortam, taču šīs acīmredzot bija izvirzītas visā nopietnībā. Tādā gadījumā viņš vai nu papildinājis slaveno ekscentrisko zinātnieku rindas, vai arī sajucis prātā. Tā kā viņš izdarīja pašnāvību, es tiecos piekrist pēdējai varbūtībai.
Es lasīju tālāk ar tādu kā neveselīgu aizrautību. Pēc pirmajām lappusēm viņš vairs nepieminēja apziņas vēzi un iedziļinājās pēdējo divu gadsimtu kultūras vēstures apskatā. . Tas bija rūpīgi argumentēts un spoži uzrakstīts. Tas atdzīvināja atmiņas par mūsu garajām sarunām Upsalā. Pusdienas laikā es vēl lasīju. Un ap vieniem es nopratu, ka esmu uzdūries kaut kam tādam, kas liks man visu mūžu atcerēties šo dienu. Neprātīgs vai prātīgs, bet šis darbs bija šausmīgi pārliecinošs. Man gribējās ticēt, ka Karels ir sajucis. Taču, lasot tālāk, mana pārliecība izplēnēja. Lasītais mani tā izsita no sliedēm, ka es pārkāpu gadiem ilgu ieradumu un lenča laikā izdzēru pudeli šampanieša. Ēstgriba bija zudusi — es noskrubināju tikai sviestmaizi ar tītara gaļu. Un, par spīti šampanietim, kļuvu arvien nomāktāks un atskurbu- šāks. Vēlā pēcpusdienā es biju apjēdzis šausminošo un murgaino ainu, ko aprakstījis Karels, un jutos tā, ka galva vai pušu plīsa. Ja Karels Veismanis nebija ārprātīgs, tad cilvēce skatījās acīs vislielākajām briesmām tās pastāvēšanas vēsturē.
Acīmredzot ir neiespējami sīkumos izskaidrot, kā Karels Veismanis nonācis pie savas «vēstures filozofijas»1.
; Detalizēts pētījums atrodams Maksa Fībiga trīssējumu darbā «Karela Veismaņa filozofija», Ziemeļrietumu universitāte, 2015.
Tas bija viņa mūža darbs. Taču es varu vismaz uzskaitīt secinājumus, pie kuriem viņš nonāk «Pārdomās par vēsturi».
Ievērojamākā cilvēces spēja, apgalvo Veismanis, ir atjaunotnes jeb radošais spēks. Visvienkāršākais piemērs ir atjaunošanās, kas notiek, kad cilvēks guļ. Pārguris cilvēks gandrīz nokļūst nāves un ārprāta varā. Viena no pārsteidzošākajām Veismaņa teorijām ir tā, ka viņš identificē ārprātu ar miegu. Saprātīgs cilvēks ir pilnīgā nomodā. Nogurstot viņš zaudē spēju pacelties pāri sapņiem un maldiem — un dzīve kļūst arvien haotiskāka.
Te nu Veismanis pierāda, ka šīs radīšanas jeb pašatjau- nošanās spējas eiropietim no Renesanses līdz astoņpadsmitajam gadsimtam nepārprotami bijis papilnam. Sajā posmā vēsture ir pārbagāta ar nežēlību un šausmām, tomēr cilvēks no tām var atbrīvoties tikpat viegli, kā bērns var izgulēt nogurumu. Par Anglijas karalienes Elizabetes* valdīšanas periodu parasti atsaucas kā par zelta laikmetu jaunrades uzplaukuma dēļ; taču ikvienam, kas pēta šo posmu tuvāk, uzdzen drebuļus tālaika cietsirdība un brutalitāte. Cilvēkus spīdzina un sadedzina dzīvus, ebrejiem nogriež ausis, bērnus sit līdz nāvei vai ļauj viņiem nomirt neticami netīros graustos. Tomēr cilvēka optimisms un pašatjaunošanās spējas ir tik milzīgas, ka haoss tikai mudina viņu uz jauniem pūliņiem. Dižens laikmets seko diženam laikmetam: Leonardo laiks, Rablē laiks, Cosera* laiks, Sekspīi'a laiks, Ņūtona laiks, Džonsona* laiks, Mocarta laiks … Neapšaubāmi — cilvēks ir dievs, kas pārvarēs katru šķērsli.
Un tad cilvēce piedzīvo dīvainu pārvērtību. Tas notiek astoņpadsmitā gadsimta beigās. Milzīgo, kūsājošo Mocarta jaunradi līdzsvaro de Sada* murgainā cietsirdība. Un piepeši mēs nonākam tumsas laikmetā, laikmetā, kad ģēniji vairs nerada kā dievi. Gluži pretēji — viņi cīnās kā neredzama astoņkāja žņaugos nokļuvuši. Sākas pašnāvību gadsimts. Īstenībā sākas mūslaiku vēsture, sakāves un neirozes laikmets.
Bet kāpēc tas viss gadījās tik pēkšņi? Vai pie tā vainīga industriālā revolūcija*? Taču industriālā revolūcija nenorisinājās vienā naktī un tā skāra nelielu Eiropas teritoriju. Eiropa palika mežu un fermu zeme. Kā lai mēs izskaidrojam milzīgo atšķirību starp astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta ģēniju, jautāja Veismanis, ja nepieņemam, ka cilvēci ap 1800. gadu pārņēmusi kāda neredzama, bet postoša pārvērtība? Kā ar industriālo revolūciju var izskaidrot to, ka Mocarts pilnīgi atšķirīgs no Bēthovena, kaut arī tas tikai četrpadsmit gadus jaunāks par Mocartu? Kāpēc mēs ienākam gadsimtā, kad puse ģēniju vai nu izdara pašnāvību, vai arī nomirst ar tuberkulozi? Spenglers uzskata, ka civilizācijas noveco kā augi, taču šis ir pēkšņs lēciens no jaunības vecumā. Cilvēcei uzbrūk milzīgs pesimisms, kas rod atspoguļojumu mākslā, mūzikā, literatūrā. Tā ir tikai daļa patiesības, ka cilvēks pēkšņi kļuvis pieaudzis. Daudz svarīgāk ir tas, ka cilvēks, šķiet, zaudējis pašatjaunošanās spēju. Vai mēs varam iedomāties kaut vienu dižu astoņpadsmitā gadsimta cilvēku, kurš izdarījis pašnāvību? Un tomēr viņu dzīve bija tikpat grūta kā deviņpadsmitā gadsimta cilvēkiem. Jaunais cilvēks ir zaudējis ticību dzīvei, viņš zaudējis ticību zināšanām. Mūslaiku cilvēks piekrīt Faus- taiņ: kad viss pateikts un paveikts, tad mēs neko nevaram zināt.*
Nu Karels Veismanis parādījās kā psihologs, nevis vēsturnieks. Un lauks, kurā viņš pelnīja iztiku, bija rūpniecības psiholoģija. «Pārdomās par vēsturi» viņš raksta:
«1990. gadā sāku darboties rūpniecības psiholoģijas jomā kā profesora Eimsa asistents firmā «Trans — world Cosmetics» un uzreiz atklāju dīvainu un murgainu ainu. Es, protams, zināju, ka «industriālā neiroze» kļuvusi par nopietnu problēmu — tik nopietnu, ka bija nodibinātas speciālas rūpnīcu tiesas, kas nodarbojās ar kārtības traucētājiem, kuri bojāja iekārtas vai arī nogalināja vai ievainoja darbabiedrus. Bet tikai daži cilvēki visā pilnībā apzinājās šīs problēmas mērogus. Slepkavību skaits lielās rūpnīcās un līdzīgos uzņēmumos bija pieaudzis divkārt salīdzinājumā ar pārējo iedzīvotāju daļu. Kādā Amerikas cigarešu fabrikā viena gada laikā tika nogalināti astoņi meistari un divi administratīvie darbinieki; septiņos no šiem gadījumiem slepkava tūlīt pēc uzbrukuma izdarīja pašnāvību.