«Plastics Corporation» Islandē bija nolēmusi izmēģināt «brīvdabas» fabriku, kas izvietota daudzu akru platībā, tā, lai strādnieki neizjustu pārblīvētību un saspiestību; sienas aizstāja enerģijas lauki. Sākumā eksperimentam bija milzu panākumi, taču divu gadu laikā noziegumu un neirozes gadījumu skaits fabrikā bija pieaudzis līdz caurmēra līmenim valstī.
Sie skaitļi nekad nenonāca līdz presei. Psihologi pareizi sprieda, ka to reklamēšana padarīs stāvokli vēl ļaunāku. Viņi prātoja, ka vislabāk būtu, ja pret katru gadījumu izturētos kā pret ugunsgrēku, kas jāizolē.
Jo vairāk es domāju par šo problēmu, jo skaidrāk apjautu, ka mums nav īsta priekšstata par tās cēloni. Mani kolēģi vaļsirdīgi atzinās, ka cietuši sakāvi; to apstiprināja Dr. Eimss, kad pirmo nedēļu strādāju firmā «Trans — ivorld Cosmetics». Viņš sacīja, ka grūti tikt klāt šīs problēmas saknei, jo šķita, ka šo sakņu ir tik daudz — iedzīvotāju straujais pieaugums, pārapdzīvotība pilsētās, indivīda personīgās nenozīmības apziņa un pastiprinātā sajūta, it kā viņš dzīvotu tukšumā, piedzīvojumu trūkums mūsdienu dzīvē, reliģijas sabrukums un tā tālāk. Viņš teica, ka neesot pārliecināts, vai rūpniecība nerisina šo jautājumu pavisam aplamā virzienā. Tā tērēja milzumu naudas psihiatru nolīgšanai, darba apstākļu uzlabošanai — īsi sakot, lika strādniekiem justies kā pacientiem. Bet, tā kā no šiem maldiem atkarīga mūsu iztika, tad mums diez vai jārosina uz pārmaiņām.
Un tā es pievērsos vēsturei, lai meklētu atbildes. Un atbildes, kad es tās atradu, bija tādas, ka man gribējās izdarīt pašnāvību. Jo vēsture māca, ka tas viss bijis pilnīgi neizbēgami. Civilizācija kļuva labila; tai agri vai vēlu bija jāzaudē līdzsvars. Tomēr, izdarot šo secinājumu, es neņēmu vērā vienu — proti, cilvēka pašatjaunošanās spēju. Sādi spriežot, Mocartam noteikti bija jāizdara pašnāvība, jo viņam bija tik nožēlojama dzīve. Tomēr viņš to neizdarīja.
Kas izpostīja cilvēku pašatjaunošanās spēju?
Es nevaru paskaidrot, kā īsti nonācu pie domas, ka tam varētu būt viens vienīgs cēlonis. To es apjautu lēnām, daudzu gadu gaitā. Es vienkārši skaidri aptvēru, ka skaitļi, kas atspoguļo rūpniecībā nodarbināto noziegumus, nav samērojami ar tā sauktajiem «vēsturiskajiem cēloņiem». Es jutos kā firmas vadītājs, kas sāk instinktīvi nojaust, ka viņa grāmatvedis vilto dokumentus, kaut arī viņam nav ne mazākās sajēgas, kā tas tiek darīts.
Un tad kādu dienu man radās aizdomas, ka pastāv apziņas vampīri. Un kopš tā laika viss apstiprināja manu minējumu.
Pirmoreiz tas notika, kad es apsvēru, vai industriālās neirozes ārstēšanā neizmantot meskalinu un lizergīn- skābi. Būtībā šo narkotiku iedarbība neatšķiras no alkohola vai tabakas iedarbības: tās mūs atslābina. Pārpūlējies cilvēks ir pieradis pie sasprindzinājuma, un viņš nevar no tā atbrīvoties ar gribu vien. Glāze viskija vai cigarete iedarbojas uz kustību nerviem un noņem sasprindzinājumu.
Bet cilvēkam ir daudz dziļāk iesakņojušies paradumi nekā pārpūlēšanās. Miljoniem gadu ilgā evolūcijas gaitā viņš izstrādājis dažādus paņēmienus, lai izdzīvotu. Ja kāds no tiem kļūst nevadāms, tad sekas ir garīgā saslimšana. Piemēram, cilvēks allaž ir sagatavots sastapt ienaidniekus, taču, ja viņš šai mānijai dod vaļu, tad kļūst par paranoiķi.
Viens no cilvēka spēcīgākajiem paradumiem ir būt modram pret briesmām un grūtībām, tas neļauj iedziļināties sevī, jo viņš neuzdrošinās novērst uzmanību no apkārtējās pasaules. Cits paradums — tā paša iemesla dēļ — ir nevēlēšanās pamanīt skaisto, jo cilvēks labprātāk koncentrējas praktiskākām problēmām. Sie paradumi ir tik dziļi iesakņojušies, ka alkohols un tabaka tos nespēj ietekmēt. Bet meskalīns gan var. Tas var ietiekties apziņas atavistiskajos līmeņos un atslābināt parasto sasprindzinājumu, kas padara cilvēku par paša garlaicības un apkārtējās pasaules vergu.
Tagad man jāatzīstas, ka tiecos vainot šos atavistiskos paradumus pašnāvību un noziegumu skaita pieaugumā. Cilvēkam jāiemācās atbrīvoties, citādi viņš kļūst uzbudināts un bīstams. Viņam jāmācās nonākt saskarē ar paša apziņas dziļākajiem līmeņiem, lai no jauna aktivizētu apziņu. Tā nu man šķita, ka meskalīna grupas narkotiskās vielas var sniegt atbildi.
Līdz šim izvairījās no šo medikamentu lietošanas industriālajā psiholoģijā acīm redzama iemesla dēļ: meskalīns atbrīvo cilvēku līdz tādai pakāpei, ka strādāt vairs nav iespējams. Viņš grib tikai apcerēt pasaules skaistumu un paša apziņas noslēpumus.
Es jutu, ka nav prātīgi aizsniegt šo robežu. Niecīga meskalīna deva, pareizi lietota, varētu atraisīt cilvēka radošos spēkus, nenovedot viņu līdz apstulbumam. Galu galā — cilvēka senčiem pirms divtūkstoš gadiem bija gandrīz pilnīgs krāsu aklums, jo viņiem piemita neapzināts paradums neievērot krāsu. Dzīve bija tik grūta un bīstama, ka viņi nevarēja atļauties to ievērot. Tomēr mūsdienu cilvēkam ir izdevies tikt vaļā no šī paraduma, nezaudējot nekā no savas enerģijas un dzīvotspējas. Tas viss ir līdzsvara jautājums.
Un tā es svinīgi uzsāku eksperimentu sēriju ar meska līna grupas medikamentiem. Un pirmie rezultāti bija tik satraucoši, ka mans darbs «Trans — ivorld Cosmetics» spēji aprāvās. Pieci no desmit eksperimenta dalībniekiem dažu dienu laikā izdarīja pašnāvību. Vēl' diviem iestājās pil nīgs garīgs sabrukums, kas noveda viņus trakonamā.
Es biju iedzīts strupceļā. Studiju laikā es pats biju izmēģinājis meskalīnu, tā iedarbība man nebija pa prā tam. Meskalīna svētki ir ļoti jauki, bet tikai tad, ja jums patīk svētki. Man nepatīk, jo darbs šķiet interesantāks.
Taču iegūtie rezultāti mani mudināja to vēlreiz izmēģināt. Es ieņēmu pusgramu. Sekas bija tik šausminošas, ka es vēl tagad nosvīstu, kad par to iedomājos.
Vispirms bija parastā patīkamā iedarbība — es redzēju gaismas plankumus, kas viegli šūpojas un griežas. Tad pilnīgs miers, budistu nirvānas atmirgojums, skaista un lēnprātīga apcere par Visumu, kas ir gan atsvešināts, gan bezgala tuvs. Kad biju kādu stundu tā gremdējies apcerē, sāku atskurbt; pašnāvību cēloni es neatklāju. Nu es mēģināju ieskatīties sevī, lai fiksētu uztveres un emociju patieso stāvokli. Atklājās kaut kas negaidīts. Man šķita, ka es lūkojos tālskatī un kāds tīšām ar plaukstu to aizsedzis. Katrs mēģinājums novērot sevi bija neveiksmīgs. Un tad ar pārcilvēcisku piepūli es centos izlauzties cauri šai tumsas sienai. Piepeši skaidri manīju, ka kaut kas dzīvs un svešs aizsteidzas prom, izzuzdams skatienam. Es, protams, nerunāju par fizisko redzi. Tā bija tīra sajūta. Taču tā bija tik reāla, ka es uz brīdi gandrīz zaudēju prātu no pārbīļa. Var aizbēgt no redzamiem fiziskiem draudiem, taču no šī nevarēja aizbēgt, jo tas bija manī pašā.
Gandrīz nedēļu pēc tam es biju visnožēlojamāko baiļu varā un tuvāk ārprātam nekā jebkad savā mūžā. Jo, kaut arī tagad biju atgriezies pierastajā materiālajā pasaulē, man nebija īstas drošības. Es jutu, ka, atgūdams ikdienišķo apziņu, biju kā strauss, kas ierok galvu smiltīs. Tas tikai nozīmēja, ka es neapzinājos briesmas.
Par laimi, tolaik es nestrādāju, tas nebūtu iespējams. Un vēl pēc kādas nedēļas es pieķēru sevi domājam — no kā tu vispār baidies? Nekas ļauns tev nav noticis. Es