uzreiz kļuvu priecīgāks. Tikai dažas dienas pēc tam «Standard Motors and Engineering» piedāvāja man galvenā sanitārā inspektora posteni. Es to pieņēmu un metos milzīgā un komplicētā darbā. Man neatlika laika ilgi prātuļot vai izgudrot jaunus eksperimentus. Un, kad vien domas atkal pievērsās izmēģinājumiem ar meskalīnu, es sajutu tik krasu un spēcīgu nepatiku, ka arvien atradu kādu iemeslu, lai tos atliktu.
Pirms sešiem mēnešiem es beidzot atgriezos pie šīs problēmas, šoreiz mazliet no citas puses. Mans draugs Ruperts Hadons no Prinstonas pastāstīja par saviem ārkārtīgi veiksmīgajiem eksperimentiem seksuālo noziedznieku rehabilitācijā, lietojot LSD. Izskaidrodams savas teorijas, viņš bieži lietoja filozofa Huserla terminoloģiju. Man tūlīt kļuva skaidrs, ka fenomenoloģija ir tikai cits apzīmējums tai sevis novērošanai, ko biju mēģinājis realizēt ar meskalīna palīdzību, un, kad Huserls runā par «apziņas struktūras atsegšanu», ar to viņš domā nolaišanos tajā garīgo paradumu valstībā, par ko es jau stāstīju. Huserls bija sapratis, ka mums gan ir militārās topogrāfiskās kartes, kas aptver katru mūsu zemes collu, tomēr mums nav mūsu garīgās pasaules atlanta.
Lasot Huserlu, man atgriezās drosme. Doma par meskalīna vēlreizēju izmēģināšanu mani šausmināja, taču fenomenoloģijas pirmsākumi meklējami parastā apziņā. Tā nu es atsāku rakstīt piezīmes par cilvēka iekšējo pasauli un apziņas ģeogrāfiju.
Gandrīz tūlīt es nopratu, ka maniem pētījumiem pretojas kaut kādi iekšēji spēki. Līdzko es sāku pārdomāt šos jautājumus, man uzbruka galvassāpes un nelabums. Ik rītu es modos ļoti nospiestā garastāvoklī. Esmu vienmēr bijis diletants matemātikā un teicams šaha spēlētājs. Drīz es atklāju, ka labāk jūtos brīdī, kad pievēršu uzmanību matemātikai vai šaham. Bet, tiklīdz sāku domāt par apziņu, mani pārņem tas pats nomāktais garastāvoklis.
Paša vājums mani tracināja. Es apņēmos to pārvarēt par katru cenu. Tālab izlūdzos no darba devējiem divu mēnešu atvaļinājumu. Es brīdināju sievu, ka būšu ļoti slims. Un ar nodomu pievērsos fenomenoloģijai. Sekas bija tieši tādas, kādas biju paredzējis. Dažas dienas biju noguris un nomākts. Tad sāku sajust galvassāpes un nervu sāpes. Beidzot es vēmu ārā visu, ko vien apēdu. Es likos gultā un mēģināju paša spēkiem izdibināt savu
slimību, pielietojot Huserla formulētās analīzes metodes. Sievai nebija ne jausmas par to, kas man kaiš, un viņas bažas visu vērta vēl ļaunāku. Laime, ka mums nav bērnu, citādi es noteikti būtu spiests atteikties no cīņas.
Pēc divām nedēļām es biju tā novārdzis, ka tikko spēju norīt tējkaroti piena. Ar milzīgām pūlēm sakopoju spēkus, lai ietiektos dziļākajos instinktu līmeņos. Tajā brīdī es apzinājos savu ienaidnieku klātbūtni. Tas bija tikpat kā ienirt jūras dzelmē un piepeši ieraudzīt, ka esi haizivju ielenkts. Es, protams, viņus «neredzēju» šī vārda parastajā nozīmē, bet jutu viņu klātbūtni tikpat skaidri, kā sajūt zobu sāpes. Viņi bija iekļuvuši tajā manas esības līmenī, kur apziņa nekad neiespiežas.
Un, pūlēdamies neiekliegties aiz bailēm kā cilvēks, kurš skatās acīs nenovēršamai iznīcībai, es pēkšņi apjautu, ka esmu viņus pieveicis. Visapslēptākie dzīvības spēki apvienojās cīņai pret viņiem. Neizmērojama enerģija, kuras esamību es vispār nebiju apzinājies, auga augumā. Tā bija daudz stiprāka par maniem ienaidniekiem — un viņiem bija jāatkāpjas. Es piepeši apzinājos, ka viņu ir vairāk, viņu ir tūkstošiem, un tomēr es zināju, ka viņi man neko nevar padarīt.
Un tad pār mani nāca apjēga — kā zibens. Viss bija skaidrs, es zināju visu. Es zināju, kāpēc viņiem tik svarīgi, lai neviens nenojaustu viņu esamību. Cilvēkam enerģijas ir vairāk nekā pietiekami, lai viņus visus iznīcinātu. Bet, kamēr cilvēks neko nezina, viņi var kā vampīri izsūkt tam enerģiju.
Sieva ienāca guļamistabā un bija pārsteigta, ieraudzījusi, ka es smejos kā ārprātīgs. Kādu brīdi viņa domāja, ka esmu zaudējis sajēgu. Tad viņa aptvēra, ka tie ir normāla cilvēka smiekli.
Es palūdzu, lai viņa man atnes zupu. Un četrdesmit astoņu stundu laikā es atkal biju uz kājām, tikpat vesels kā vienmēr — īstenībā veselāks nekā jebkad agrāk. Vispirms es izjutu tādu milzu pacilātību par savu atklājumu, ka aizmirsu apziņas vampīrus. Tad es sapratu, ka mana eiforija ir muļķīga. Viņiem bija daudz priekšrocību — viņi pazina manu prātu krietni labāk nekā es. Ja es nebūšu ļoti piesardzīgs, viņi tik un tā var iznīcināt mani.
Taču šobrīd es biju drošs. Kad todien jutu neatlaidīgās, nemitīgās depresijas lēkmes, es vēlreiz pievērsos tam pašam dziļajam iekšējā spēka avotam un optimistiskām pārdomām par cilvēces nākotni. Lēkmes tūlīt rīmās, un
es atkal smējos pilnā kaklā. Pagāja daudzas nedēļas, iekams iemācījos regulēt šo smieklu mehānismu; to es laidu darbā ikreiz, kad saskāros ar parazītiem.
Mans atklājums, protams, bija tik fantastisks, ka nesagatavots prāts to nespētu aptvert. Īstenībā tā bija neparasta veiksme, ka nebiju pie tā nonācis sešus gadus agrāk, kad strādāju «Trans-ivorld Cosmetics». Pa to laiku mans prāts bija lēni un neapzināti tam gatavojies. Dažos pagājušajos mēnešos esmu aizvien vairāk pārliecinājies, ka tā nebija tikai veiksme vien. Man ir aizdomas, ka cilvēces pusē darbojas iespaidīgi spēki, kaut arī man nav ne jausmas par to raksturu.»
(So teikumu es īpaši ielāgoju. Ari es instinktīvi vienmēr esmu jutis to pašu.)
«Lūk, ko tas nozīmē. Nu jau vairāk nekā divus gadsimtus cilvēka prāts ir bijis šo enerģijas vampīru pastāvīgs upuris. Dažos gadījumos vampīri spējuši pilnīgi pārņemt cilvēka apziņu un izmantot saviem nolūkiem. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka, piemēram, de Sads bija viens no šiem zombi*, viņa smadzenes pilnībā vadīja vampīri. Zaimi un muļķība viņa darbos nav dēmoniskas vitalitātes pierādījums, kā tas daudzos gadījumos mēdz būt, un to pierāda fakts, ka de Sads vispār nekļuva pieaudzis, kaut arī nodzīvoja līdz septiņdesmit četru gadu vecumam. Viņa mūža darba vienīgais nolūks ir vairot cilvēces garīgo sajukumu, tīši izkropļot un sagrozīt patiesību par dzimumiem.
Tiklīdz es noģidu prāta vampīru esamību, pēdējo divu gadsimtu vēsture kļuva aplam skaidra. Apmēram līdz 1780. gadam (aptuveni tajā laikā šie prāta vampīri pirmoreiz masveidīgi uzbruka Zemei) gandrīz visa māksla tiecās pēc dzīves apdziedāšanas — kā Haidna un Mocarta mūzika. Pēc prāta vampīru iebrukuma māksliniekam kļuva gandrīz neiespējami saglabāt šo saulaino optimismu. Vampīri par saviem upuriem arvien izvēlējās visgudrākos prātus, jo galu galā tieši viņiem ir vislielākā ietekme uz cilvēci. Ļoti maz ir tādu mākslinieku, kuri jaudāja tikt ar tiem galā, un šie cilvēki, tā rīkodamies, ieguva jaunu spēku — Bēthovens ir nepārprotams piemērs, arī Gēte.
Un tas skaidri atklāj, kāpēc apziņas vampīriem tik svarīgi, lai viņu klātbūtne paliktu nezināma, lai viņi izsūktu dzīvības sulas, cilvēkam nezinot. Cilvēks, kurš sakauj apziņas vampīrus, kļūst tiem divkārt bīstams, jo ir uzvarējušas viņa pašatjaunošanās spējas. Šādos gadījumos vampīri laikam mēģina viņu iznīcināt citādi — cenšoties noskaņot pret viņu citus cilvēkus. Kā zināms, Bēthovens nomira, tāpēc ka pameta māsas namu pēc visai savāda strīda un lietū nobrauca vairākas jūdzes vaļējos divričos. Lai nu kā, bet mēs ievērojam, ka tieši deviņpadsmitajā gadsimtā lielie mākslinieki pirmoreiz sūdzas, ka «pasaule ir sazvērējusies pret viņiem»; Haidnu un Mocartu labi saprata un novērtēja viņu pašu laikā. Tiklīdz mākslinieks nomirst, nevērīgā izturēšanās pret viņu zūd — apziņas vampīri vājina varu pār cilvēku prātiem. Vampīriem jārūpējas par daudz svarīgākām lietām.