Mēs redzam, kā beidzās cīņa ar apziņas vampīriem mākslas un literatūras pasaulē pēc 1780. gada. Mākslinieki, kuri atteicās sludināt pesimismu un dzīves nevērtī- gumu, tika iznīcināti. Dzīves nopulgotāji bieži nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Interesanti, piemēram, salīdzināt dzīves noliedzēja Sopenhauera* un dzīves apliecinātāja Nīčes* likteņus vai arī izvirtušā deģenerāta de Sada un seksuālā "i.istiķa Lorensa* likteņus.
Atskaitot šos nepārprotamos faktus, man nav izdevies daudz uzzināt par apziņas vampīriem. Tā vien šķiet, ka nelielā daudzumā viņi vinmēr bijuši uz Zemes. Varbūt kristiešu priekšstats par velnu nāk no intuitīvi apjaustās parazītu lomas cilvēces vēsturē: viņu funkcija ir pārņemt apziņu un padarīt tās īpašnieku par dzīves un cilvēku cilts ienaidnieku. Taču būtu aplam vainot vampīrus visās cilvēces nelaimēs. Cilvēks ir dzīvnieks, kas pūlas kļūt par dievu. Daudzas viņa problēmas neizbēgami rodas no šīs tieksmes.
Lai mans stāsts būtu pēc iespējas pilnīgs, izklāstīšu savu teoriju. Es pieņemu, ka Visumā ir daudz mūsējai līdzīgu civilizāciju, kas cenšas attīstīties. Agrīnajās attīstības stadijās jebkura rase ir galvenokārt nodarbināta ar dzīves telpas iekarošanu, ienaidnieku uzvarēšanu, pārtikas nodrošināšanu. Taču agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad rase ir pārdzīvojusi šo posmu un var pievērsties garīgajai dzīvei, prāta baudām. «Mans prāts ir mana karaļvalsts,» teicis sers Edvards Daiers.* Un, kad cilvēks aptver, ka viņa prāts ir valstība visburtiskākajā no
zīmē — liela, neizpētīta zeme —, viņš ir šķērsojis robežu, kas šķir dzīvnieku no dieva.
Man ir tāda nojauta, ka šie apziņas vampīri īpaši meklē tādas rases, kuras gandrīz sasniegušas šo attīstības pakāpi un drīz pāries nākamajā, un barojas no šīm civilizācijām, līdz iznīcina tās. Viņu īstais nolūks nav iznīcināt, jo, to izdarījuši, viņi ir spiesti meklēt citu saimnieku. Viņu mērķis ir cik iespējams ilgi pārtikt no milzīgās enerģijas, kas rodas evolūcijas cīņā. Tādējādi viņu mērķis ir kavēt cilvēku atklāt sevī vēl neizzinātās pasaules, panākt, lai uzmanība būtu vērsta uz ārpasauli. Manuprāt, nevar būt ne mazāko šaubu, ka divdesmitā gadsimta kari ir šo vampīru tīšs izgudrojums. Hitlers, līdzīgi de Sadam, droši vien bijis vēl viens vampīru zombi. Visu iznīcinošs pasaules karš neatbilstu viņu nolūkiem, bet pastāvīgas mazākas sadursmes brīnišķīgi noder.
Kāds būtu cilvēks, ja spētu šos vampīrus iznīcināt vai padzīt? Vispirms noteikti iestātos milzīga garīga atvieglojuma sajūta, zustu nomāktība, uzbangotu enerģija un optimisms. Sajā pirmajā enerģijas uzplūdā meistardarbus mākslā radīs dučiem vien. Cilvēki uzvedīsies kā bērni, kas pēdējā ceturkšņa dienā izlaisti no skolas. Tad enerģija pievērsīsies iekšējai pasaulei. Tad cilvēks pieņems Huserla mantojumu. (Acīmredzot tā nav nejaušība, ka tieši Hitlers ir atbildīgs par Huserla nāvi; filozofs mira taisni tad, kad bija nonācis uz jaunu sasniegumu sliekšņa.) Cilvēks piepeši apjautīs, ka viņam pieder iekšēji spēki, salīdzinājumā ar kuriem ūdeņraža bumba šķiet tikai svece. Varbūt ar tādu narkotisku vielu palīdzību kā meskalīns viņš pirmo reizi kļūs par prāta pasaules iemītnieku, tāpat kā pašreiz ir Zemes iedzīvotājs. Cilvēks pētīs prāta valstis, kā Livingstons un Stenlijs* izpētīja Āfriku. Cilvēks atklās, ka viņam ir daudzi «es» un ka viņa augstākie «es» ir tie, ko viņa senči būtu saukuši par dieviem.
Man ir cita teorija, kas ir tik absurda, ka gandrīz neuzdrošinos to pieminēt. Man šķiet, ka prāta vampīri, paši to neapjauzdami, ir kāda augstāka spēka ierocis. Viņi, protams, var ar panākumiem iznīcināt jebkuru rasi, kuru ir apsēduši. Bet, ja rase nejauši sāks apzināties briesmas, tad sekas noteikti būs tieši pretējas iecerētajam. Viens no galvenajiem šķēršļiem cilvēces attīstībai ir cilvēka apnikums un nezināšana, viņa tieksme paļauties liktenim, tieksme domāt, ka rīts gudrāks par vakaru.
Savā ziņā evolūcijai tās varbūt ir vēl lielākas briesmas — vai vismaz kavēklis — nekā paši vampīri. Ja rase apzinās vampīru esamību, tad kauja ir jau pa pusei uzvarēta. Ja cilvēkam ir mērķis un ticība, tad viņš ir gandrīz neuzveicams. Tādēļ vampīri varētu noderēt, lai potētu cilvēku pret paša vienaldzību un slinkumu. Tomēr tas ir tikai paviršs minējums. .
Nākamais jautājums ir svarīgāks par visām šīm pārdomām: kā iespējams tikt vaļā no vampīriem? Faktu paziņošana vēl nav atrisinājums. Vēstures fakti it neko nenozīmē, tos neievēros. Cilvēcei kaut kā jāliek apzināties draudošās briesmas. Ja es izdarītu vieglāko — norunātu, lai mani intervē televīzijā, vai arī uzrakstītu avīzēm rakstu sēriju par šo tematu —, varbūt mani uzklausītu, taču es domāju, ka drīzāk no manis atkratīsies kā no vājprātīga. Jā, šī nudien ir milzīga problēma. Jo, ja nav iespējams ikvienu pierunāt ieņemt meskalīna devu, tad es nevaru izdomāt citu veidu, kā pārliecināt ļaudis. Turklāt nav nekādas garantijas, ka meskalīns nesīs vēlamos rezultātus, pretējā gadījumā es varētu riskēt un iegāzt lielu daudzumu šīs vielas kādas pilsētas ūdens apgādē. Nē, par šādu ideju nav ko domāt. Apstākļos, kad apziņas vampīri koncentrējuši spēkus uzbrukumam, saprāts ir pārāk vārs, lai to liktu uz spēles. Nu es saprotu, kāpēc mans eksperiments firmā «Trans world Cosmetics» beidzās tik postoši. Vampīri tīšām iznīcināja šos cilvēkus — par brīdinājumu man. Vidusmēra cilvē-. kam trūkst garīgas disciplinētības, lai tiem pretotos. Lūk, kāpēc tik liels pašnāvību skaits..
Man jāuzzina vairāk par šiem radījumiem. Kamēr mana neziņa ir pilnīga, viņi var iznīcināt mani. Kad es par viņiem kaut ko būšu uzzinājis, varbūt zināšu arī to, kā likt cilvēcei apzināties viņu esamību.»
Izklāsta daļa, kuru es citēju, protams, nav tā, kuru es iesāku lasīt; esmu izvēlējies fragmentu no vidus. «Pārdomas par vēsturi» īstenībā bija ļoti apjomīgs traktāts par šo apziņas parazītu dabu un lomu cilvēces vēsturē. Darbs uzrakstīts kā dienasgrāmata, kā ideju dienasgrāmata. Pats par sevi saprotams, ka ļoti daudz kas atkārtojas. Karels ir cilvēks, kurš pūlas cieši turēties pie galvenās domas un nemitīgi to zaudē.
Man acīs dūrās fakts, ka viņš spēja koncentrēties tik ilgu laiku no vietas. Viņa situācijā man noteikti būtu grūtāk apspiest nervozitāti. Taču es noticēju — tas ir tāpēc, ka nu Karels jutās zināmā mērā no viņiem pasargāts. Viņš bija sakāvis vampīrus pirmajā kaujā un izjuta uzvaras gandarījumu. Viņa galvenā problēma, kā viņš rakstīja, bija piedabūt pārējos cilvēkus, lai tie notic viņam. Droši vien viņš to neuzskatīja par sevišķi steidzamu uzdevumu. Viņš zināja — ja publicēs savus atklājumus uzreiz, viņu noturēs par jukušu. Kā jau zinātnieks, viņš bija paradis pārbaudīt faktus un, cik vien iespējams, tos pārbaudīt pirms publicēšanas. Mani mulsināja — un joprojām mulsina — tas, ka viņš nevienam nemēģināja uzticēt šo noslēpumu, pat sievai ne. Tas norāda uz īpašu apziņas stāvokli. Vai viņš bija tik drošs, ka briesmas vairs nedraud, un domāja, ka vairs nav nozīmes laikam? Vai arī šī eiforija bija vēl viens parazītu triks? Lai kas arī notika, viņš turpināja darbu ar piezīmēm, būdams pārliecināts, ka šai kaujā izcīna uzvaru, — līdz dienai, kad parazīti noveda viņu pašnāvībā.
Šķiet, var uzminēt, kādas izjūtas mani pārņēma, visu to lasot. Vispirms bija neticība — īstenībā neticība nepameta mani visu dienu —, tad satraukums un bailes. Es varētu lasīto atvairīt kā neprātu, ja nebijis mana pārdzīvojuma uz Karatepes sienas. Es biju gatavs noticēt šo prāta vampīru esamībai. Bet ko tālāk?