Man nepietika spēka to paturēt pie sevis kā Veismanim. Es biju pārbiedēts. Es zināju, ka visdrošāk būtu sadedzināt papīrus un izlikties, it kā nekad nebūtu tos lasījis; es biju pilnīgi pārliecināts, ka tādā gadījumā vampīri liks mani mierā. Es jutu, ka teju, teju sajukšu prātā. Lasīdams es visu laiku nervozi skatījos apkārt un sapratu — ja viņi mani novēro, tad no iekšienes. Tā bija gandrīz nepanesama doma, līdz es uzdūros vietai, kurā Veismanis salīdzina viņu «slepenās noklausīšanās» metodi ar radio klausīšanos. Tad man kļuva skaidrs, ka šāds secinājums ir gluži pamatots. Acīmredzot viņi mita apziņas dzīlēs, visdziļāko atmiņu valstībā. Ja viņi pienāca pārāk tuvu apziņai, viņiem draudēja briesmas tikt atklātiem. Es secināju, ka viņi varbūt iedrošinās uznirt virspusē vēlu naktī, kad prāts ir noguris un uzmanība izsīkusi; šāds pieņēmums izskaidroja to, kas ar mani notika Karatepē.
Tagad es zināju, kā rīkošos tālāk. Izstāstīšu visu Reiham — viņš bija vienīgais cilvēks, kurš man bija simpātisks un kuram es pietiekami uzticējos. Varbūt Veismaņa traģēdija bija tā, ka viņam nebija neviena domubiedra un viņš nevienam tā neuzticējās kā es Reiham. Bet, ja esmu nolēmis visu darīt zināmu Reiham, tad visdrošākais laiks būtu rīts, kad mēs abi būsim pilnīgi pamodušies. Un es apzinājos, ka nespēju glabāt šo noslēpumu visu nakti.
Un tā ar mūsu slepeno kodu es piezvanīju Reiham uz izrakumu vietu. Tiklīdz viņa seja parādījās uz ekrāna, es nomierinājos. Es pavaicāju, vai viņš negrib kopā ar mani paēst vakariņas. Viņš pajautāja, vai man nav kāds īpašs iemesls, un es atbildēju, ka nav — gluži vienkārši es jūtos labāk un ilgojos pēc sabiedrības. Laime bija manā pusē — topēcpusdien izrakumu vietā bija ieradušies vairāki Anglijas un Indijas Urāna kompānijas valdes locekļi, kuri gatavojās atgriezties Dijarbakirā ar raķeti pulksten sešos. Reihs būs pie manis ap ptfsseptiņiem.
Velkot ārā kontaktdakšu, es pirmoreiz apjautu, kāpēc Veismanis bija klusējis par parazītiem. Apziņa, ka tevi «noklausās»— kā noklausās telefona sarunas —, liek tēlot drošību, izturēties mierīgi, mēģināt apvaldīt domas, pievērst tās ikdienišķajam.
Es pasūtīju maltīti direktora restorānā, ko varējām apmeklēt arī mēs. Nez kāpēc šķita drošāk tikties tur. Un stundu pirms Reiha ierašanās es nogulēju gultā uz muguras aizvērtām acīm un apzināti mēģināju atslābināt, iztukšot prātu.
Dīvaini, ka šoreiz tas nenācās grūti. Sis vingrinājums — koncentrēt uzmanību uz savu prātu — iedarbojās uzmundrinoši. So to es sāku saprast uzreiz. Kā nelabojams romantiķis vienmēr esmu kāvies ar dzīves apnikumu. Sis apnikums rodas no tādas kā neuzticības pasaulei. Tu jūti, ka nevari to neievērot, nevari novērst acis un aizmirst visu. Tā nu sēdi un blenz griestos, dīvainas pienākuma apziņas dzīts, kad varētu klausīties mūziku vai domāt par vēsturi. Nu es jutu, ka mans pienākums ir ignorēt apkārtējo pasauli. Es sapratu, ko Karels gribēja teikt: parazītiem bija ļoti svarīgi turēt mūs neziņā par viņu esamību. Tikai apzināties viņu eksistenci nozīmēja iegūt jaunus spēkus un mērķa apziņu.
Reihs atnāca precīzi pusseptiņos un sacīja, ka es izskatoties daudz labāk. Mēs iedzērām martīni, un viņš
man pastāstīja, kas noticis, kopš esmu pametis izrakumu laukūmu: galvenokārt strīdi par to, kādā leņķī vislabāk rakt pirmo tuneli. Pulksten septiņos mēs devāmies lejā uz restorānu. Mums ierādīja klusu galdiņu pie loga, un vairāki cilvēki mums pamāja sveicienu — aizvadītajos divos mēnešos mēs abi bijām kļuvuši par starptautiskām slavenībām. Kad bijām apsēdušies pie galda, mēs pasūtījām atdzesētu meloni, Reihs sniedzās pēc dzērienu kartes. Es viņam to atņēmu, teikdams:
— Es nevēlos, ka tu šovakar vēl dzertu. Vēlāk sapratīsi, kāpēc. Mums abiem būs vajadzīgas skaidras galvas.
Viņš pārsteigts mani paskatījās:
— Kas tev lēcies? Man šķita — tu apgalvoji, ka tev nekas neesot padomā?
— Man vajadzēja tā teikt. Tas, kas man tev sakāms, pašlaik jātur noslēpumā.
Viņš smaidot attrauca:
— Ja jau tik traki, tad varbūt labāk pārbaudīsim galdu, vai tur nav paslēpti mikrofoni.
Es paskaidroju, ka tas ir gluži lieki, jo tam, ko gribu viņam paziņot, neviens slepens noklausītājs neticēs.
Šoreiz viņš izskatījās apmulsis, tāpēc es pajautāju:
— Vai es tev liekos pilnīgi normāls un saprātīgs?
— Protams!
— Un ja nu es tev pavēstītu kaut ko tādu, ka pēc pusstundas tu apšaubītu manu veselo saprātu?
Reihs iesaucās:
— Dieva dēļ, klāj taču vaļā! Es zinu, ka tu neesi traks. Kas noticis? Vai tikai tā nav kāda jauna ideja par mūsu apakšzemes pilsētu?
Es papurināju galvu, un, tā kā Reihs šoreiz izskatījās apjucis, izstāstīju viņam, ka visu pēcpusdienu lasīju Veismaņa papīrus. Es sacīju:
— Šķiet, ka esmu atklājis, kāpēc viņš izdarīja pašnāvību.
— Kāpēc?
— Manuprāt, tev pašam jāizlasa šis darbs. Viņš to izskaidro labāk, nekā es to spētu izdarīt. Taču galvenais ir, lūk, kas. Es neticu, ka viņš bijis traks. Tā nebija pašnāvība — tā bija tikpat kā slepkavība.
Visu laiku tā runādams, es prātoju, vai tikai Reihs nenodomās, ka es esmu jucis, un pūlējos izskatīties cik iespējams mierīgs un nosvērts. Taču es atvieglots redzēju, ka viņam nekas tāds prātā nenāk. Reihs tikai pateica:
— Paklau, ja tev nav nekas pretī, mēs tomēr iedzersim. Man vajag vienu šļuku.
Tā nu mēs pasūtījām puspudeli franču sarkanvīna «Nuits St. Georges», un es palīdzēju viņam to izdzert. Cik īsi vien varēju, izklāstīju Reiham Veismaņa teorijas par apziņas parazītiem. Es sāku ar to, ka atgādināju viņam savu piedzīvojumu uz Karatepes sienas un mūsu diskusiju. Es vēl nebiju beidzis runāt, kad mana cieņa un simpātijas pret Reihu jau bija pieaugušas divkārt. Viņam neviens nebūtu pārmetis, ja viņš man piekristu un, ticis prom no manām acīm, aizsūtītu pēc trakokrekla. Un īsais vēstījums, ko sniedzu Reiham, noteikti izklausījās visai neprātīgs. Taču viņš saprata, ka Veismaņa apcerējumos esmu izlasījis kaut ko tādu, kas mani pārliecinājis, un nu gribēja pārliecināties pats.
Kad pēc vakariņām atkal kāpām augšā, atceros, mani bija pārņēmusi nerealitātes izjūta. Ja man bija taisnība, tad nupat notikusī saruna bija viena no svarīgākajām cilvēces vēsturē. Tomēr — te nu mēs bijām, divi parasti cilvēki, kuri pūlas nokļūt atpakaļ manas istabas noslēgtībā un kuriem uzmācas tukli pārtikuša izskata vīrieši, kas grib iepazīstināt mūs ar savām sievām. Tas viss šķita pārlieku normāli un ikdienišķi. Es noskatījos uz Volfganga Reiha milzīgo stāvu, kas viegliem soļiem kāpa augšā pa trepēm, un gudroju, vai viņš patiesi tic zinātniski fantastiskajam stāstam, ko biju viņam izklāstījis. Es zināju, ka mans saprāts lielā mērā atkarīgs no tā, vai Reihs man noticēs.
Manā istabā mēs dzērām apelsīnu sulu. Reihs tagad aptvēra, kāpēc es gribēju paturēt pilnīgi skaidru galvu. Viņš nesmēķēja. Es pasniedzu Reiham mapi ar «Pārdomām par vēsturi» un parādīju fragmentu, kas iepriekš citēts. Es to pārlasīju, sēdēdams viņam blakus. Kad Reihs bija beidzis lasīt, viņš piecēlās un staigāja šurpu — turpu pa istabu, neteikdams ne vārda. Pēdīgi es noprasīju:
— Vai tu apjēdz, ka, izstāstīdams to tev, esmu pakļāvis tavu dzīvību briesmām, ja vien tas nav tikai traks sapnis?
Viņš atteica:
— Tas mani neuztrauc. Mana dzīvība arī agrāk bijusi apdraudēta. Taču es gribētu zināt, kādā mērā briesmas ir patiešām reālas. Man nav tavas pieredzes ar šiem prāta vampīriem, tāpēc es par to nevaru spriest.