— Man arī nav. Es zinu tikpat maz, cik tu. Pārējie Veismaņa sējumi ir pilni ar minējumiem par vampīriem,
taču tur nav nekā noteikta. Mums jāsāk gandrīz no paša sākuma.
Viņš dažus mirkļus vērīgi lūkojās manī, tad pavaicāja:
— Tu tiešām tam tici, vai ne?
Es atbildēju:
— Vēlos, kaut varētu neticēt.
Tā bija gluži neiedomājama situācija; mēs runājām kā divas darbojošās personas no Raidera Hegarda romāna, tomēr šoreiz tā bija realitāte. Mēs tāpat vien nopļāpājām kādu pusstundu, tad viņš ieteicās:
— Tomēr ir viens darbs, kas mums nekavējoties jāpaveic. Mums abiem tas viss jāieraksta magnetofona lentē un šovakar jānogulda bankā. Ja naktī ar mums kaut kas atgadītos, tas noderētu kā brīdinājums. Divatā mums ir lielākas izredzes, ka ļaudis mūs nenoturēs par jukušiem.
Reiham bija taisnība. Mēs sadabūjām magnetofonu un īstenojām viņa ierosinājumu — skaļi lasījām izvilkumus no Veismaņa piezīmēm. Reihs teica pēdējo vārdu. Viņš sacīja, ka vēl neesot pārliecināts, vai tas viss ir ārprāts vai nav. Bet tas izklausījās pietiekoši ticami, lai attaisnotu šo piesardzības pasākumu. Mēs vēl arvien nezinājām, kā Veismanis nomiris, un mums bija viņa dienasgrāmata ar pierakstiem, kas izdarīti vienu dienu pirms pašnāvības, un šīs piezīmes šķita pilnīgi saprātīgas.
Kad magnetofona ieraksts bija pabeigts, mēs ielikām lenti plastmasas kārbā un cieši aiztaisījām, un nokāpām lejā atstāt kārbu kompānijas bankas seifā. Tad es piezvanīju direktoram uz mājām, pateicu viņam, ka esam ievietojuši bankas seifā magnetofona lenti ar dažām svarīgām atziņām, un lūdzu paglabāt lenti seifā, līdz to ievajadzēsies. Sai ziņā mēs ne ar kādām grūtībām nesadū- rāmies; direktors domāja, ka tā ir kāda svarīga informācija par izrakumiem, un apsolīja, ka personīgi raudzīsies, lai viss būtu kārtībā.
65
Es teicu, ka tagad, pēc manām domām, mums vajadzīgs naktsmiers, un paskaidroju, ka pār pilnīgi skaidru prātu apziņas parazītiem ir mazāka vara. Mēs norunājām, ka abi visu nakti atstāsim ieslēgtu teleek- rāna līniju — gadījumam, ja vienam no mums būtu vajadzīga palīdzība. Tad mēs šķīrāmies. Es nevilcinoties ieņēmu stipru nomierinošu līdzekli, kaut arī pulkstenis bija tikai desmit, un gāju gulēt. Nolicis galvu uz spilvena, es piespiedu sevi gulēt un nedomāt un tūlīt aizmigu.
3 1046
Domas šķita secīgas un disciplinētas; aizkavēt nevajadzīgu prātošanu man nesagādāja nekādas grūtības.
Nākamajā rītā deviņos Reihs mani pamodināja un izskatījās atvieglots, pārliecinājies, ka ar mani viss kārtībā. Pēc desmit minūtēm viņš atnāca uz brokastīm.
Tieši tagad, sēdēdami saules pielietā telpā un dzerdami atdzesētu apelsīnu sulu, mēs beidzot tā īsti pievērsāmies apziņas parazītiem. Mēs jutāmies modri un spirgti un visu sarunu ierakstījām magnetofona lentē. Vispirmām kārtām mēs pārrunājām problēmu, cik lielā mērā varam paturēt savu atklājumu noslēpumā no viņiem. Par to mēs netikām nekādā skaidrībā. Tomēr Veismanis pēc izdarītā atklājuma bija nodzīvojis vēl sešus mēnešus, un tas norādīja, ka briesmas nedraud tūlīt. Vēl vairāk — parazīti zināja, ka Veismanis tos atklājis, tie pat kavējuši viņa mēģinājumus nodoties šim jautājumam. Tātad Veismanis jau no sākuma bijis aizdomās turams cilvēks. Taču iepriekšējā dienā, lasīdams «Pārdomas par vēsturi», es nekādu svešu klātbūtni nemanīju, un, kad biju apvaldījis sākotnējo uztraukumu un bailes, es jutos neparasti vesels — kā garīgi, tā fiziski. Es biju gatavs mest izaicinājumu. (Mana vecmāmiņa reiz man stāstīja, ka pēdējā pasaules kara pirmajās dienās ikviens šķita laimīgāks un dzīvespriecīgāks nekā jebkad, un nu es to pilnīgi sapratu.)
Tātad bija iespējams — viņi vēl neaptver, ka Veismaņa noslēpums ticis zināms. Tas nebija necik pārsteidzoši. Mēs nezinājām viņu skaitu, pat to, vai uz viņiem vispār var attiecināt skaitļa jēdzienu, bet, ja viņiem jākontrolē pieci miljardi cilvēku — visas pasaules iedzīvotāji —, tad briesmas nebija pārāk lielas. Pieņemsim, sacīja Reihs, ka Junga teorija ir pareiza un ka cilvēcei ir viens liels «prāts», plašs zemapziņas okeāns. Mēs pieņemsim arī, ka šie parazīti ir radījumi, kuri apdzīvo šī okeāna dzīles un vairās pienākt pārāk tuvu virspusei, jo baidās tikt atklāti. Sādā gadījumā viņi var gadiem neapjaust, ko mēs zinām, ja vien mēs sevi nenodosim kā Veismanis, saceldams viņos trauksmi.
Te nu radās sarežģījumi. Iepriekšējā vakarā mums abiem likās, ka vislabākais veids, kā vairāk uzzināt par parazītiem, ir eksperimentēt ar narkotiskām vielām, kas mums ļautu pētīt savu prātu. Tagad mēs aptvērām, ka tas būtu bīstami. Tādā gadījumā — vai vispār ir kāds ceļš, kā mēs varētu izzināt apziņu, nelietojot narkotiskās vielas?
Mums par laimi, šo problēmu Veismanis bija gari un plaši aprakstījis. To mēs atklājām dienas gaitā, lappusi pēc lappuses izskatot «Pārdomas par vēsturi». Mums vajadzīgā metode bija Huserla fenomenoloģija. Huserlu interesēja, kā attēlot uz kartes «apziņas struktūru» (vai «ģeogrāfiju», pēc mūsu traktējuma) tikai ar «tīro apziņu». Apdomājuši šo jautājumu, mēs sapratām, ka to ir diktējis veselais saprāts. Ja cilvēks gatavojas iezīmēt kartē nezināmu kontinentu, teiksim, Venēras džungļus, viņam nav jāšķiež laiks, gurdi velkoties starp kokiem. Viņš galvenokārt paļaujas uz mēraparātiem un helikopteru. Vissvarīgākais ir kļūt par lietpratēju, pazīt visu, kas atrodas apakšā,— prast pēc krāsas atšķirt purvāju un tā tālāk. Kas attiecas uz cilvēka apziņas ģeogrāfiju, galvenais uzdevums ir nevis gremdēties zemapziņas sfērās, bet gan iemācīties ietērpt vārdos to, kas mums jau zināms. Ja man ir karte, es varu aiziet no Parīzes līdz Kalkutai; bez kartes es varu nokļūt Odesā. Ja mums būtu līdzīga cilvēka apziņas «karte», mēs varētu izpētīt visu teritoriju, kas plešas starp nāvi un mistiskiem redzējumiem, starp katatoniju* un ģenialitāti.
«
67
Pateikšu to citos vārdos. Cilvēka prāts ir kā lielas elektroniskas smadzenes, kas spējīgas uz visneparastākajiem varoņdarbiem. Un tomēr nelaimīgā kārtā cilvēks nezina, kā tās izmantot. Ik rītu pēc pamošanās cilvēks dodas pie šo milzu smadzeņu vadības pults un ņemas griezt rokturus un spiest pogas. Un tomēr — kāda bezjēdzība: kaut arī cilvēka rīcībā ir lieliska mašīna, viņš tik vien zina kā likt tai veikt pašus vienkāršākos uzdevumus, nodarboties ar gluži ikdienišķām problēmām. Taisnība, ir tādi cilvēki, kurus mēs saucam par ģēnijiem, kuri var uzdot smadzenēm veikt daudz saistošākus darbus: rakstīt simfonijas un dzejoļus, atklāt matemātikas likumus. Un vēl ir daži cilvēki, varbūt visnozīmīgākie no visiem: cilvēki, kuri izmanto šo mašīnu, lai izpētītu tās iespējas. Viņi lieto šo mašīnu, lai uzzinātu, ko viņi ar to var paveikt. Viņi zina, ka tā spēj radīt «Jupitera simfoniju»*, «Faustu», «Tīrā prāta kritiku»* un iedziļināties daudzdi- mensiju ģeometrijā. Tomēr šie sasniegumi ir" zināmā mērā nejauši vai vismaz instinktīvi. Daudziem lieliem atklājumiem zinātnieki uzdūrušies gluži neviļus; bet, kad atklājumi izdarīti, zinātnieka pirmais uzdevums ir izdibināt likumus, kas pār tiem valda. Un šīs elektroniskās smadzenes ir lielākais no visiem noslēpumiem, jo, izzinā
jis to, cilvēks pārvērtīsies dievā. Vai var izmantot prātu vēl labākam mērķim kā apziņas likumību izpētīšana? Un ar to nodarbojas fenomenoloģija, varbūt vissvarīgākais jēdziens cilvēces vārdu krājumā.
Jau uzdevuma apjoms vien mums iedvesa bailes. Tomēr tas mūs nenomāca. Nevienu zinātnieku nevar nomākt nebeidzama atklājumu perspektīva. Atkal un atkal — dažos nākamajos mēnešos es to sacīšu tūkstoš reižu — mēs atkārtojām to pašu: mēs sapratām, kāpēc vampīriem nepieciešama slepenība. Tāpēc, ka viss bija atkarīgs no tā, vai cilvēce uzņems gara slimību kā pašu par sevi saprotamu, dabisku stāvokli. Ja cilvēce to sāk apšaubīt, cīnīties pret to, nekas tai nevar stāties ceļā.