Atceros, ka priekšpusdienā nokāpām lejā uz bufeti iedzert tēju. (Mēs nospriedām, ka kafiju var vērtēt kā narkotisku vielu un no tās jāatturas.) Kad šķērsojām kompānijas galveno laukumu, tad aptvērām, ka uzlūkojam visus šos apkārtējos ļaudis ar tādu kā dievišķu žēlumu. Viņi visi bija tik aizņemti ar savām sīkajām rūpītēm, visi aizņemti ar savām personīgajām mazajām gaisa pilīm, kurpretī mēs beidzot bijām saķērušies tuvcīņā ar realitāti — vienīgo īsto realitāti, apziņas evolūciju.
Zināmā mērā sekas bija manāmas uzreiz. Es sāku zaudēt lieko svaru, un mana veselība kļuva nevainojama. Es arvien gulēju ciešā, dziļā miegā un pamodies jutos mierīgs un pilnīgi vesels. Garīgie procesi ieguva apbrīnojamu precizitāti. Es domāju mierīgi, lēni, gandrīz pedantiski. Mēs abi sapratām, cik tas svarīgi. Veismanis bija salīdzinājis parazītus ar haizivīm. Patiesi, peldētājs visātrāk var pievērst haizivs uzmanību šļakstinādamies un klaigādams. Mums nenāca ne prātā atkārtot šo kļūdu.
Mēs abi atgriezāmies izrakumu vietā, bet drīz vien atradām ieganstus, lai tur uzkavētos iespējami īsu laiku. Tas nebija grūti, jo turpmākais darbs bija galvenokārt inženieru, nevis arheologu kompetencē. Reihs bija nolēmis pārvietot savu iekārtu uz Austrāliju, lai pētītu vietu, ko Lavkrāfts aprakstījis darbā «Ēna ārpus laika», jo mūsu tagadējie atradumi apstiprināja, ka Lavkrāfts bijis tikpat kā gaišreģis, un bija vērts izpētīt viņa hipotēzi. Bija augusts, un mēs nolēmām vienkārši paņemt atvaļinājumu, aizbildinoties ar karsto laiku.
Mēs abi katru dienu meklējām zīmes, kas liecinātu par parazītu klātbūtni. Darbs šķīrās, abi jutāmies fiziski un
garīgi spirgti un visu laiku lūkojāmies, vai nepamanīsim kādu garīgu «iejaukšanos», ko aprakstījis Karels. Nekādas iejaukšanās nebija, un tas mūs mulsināja. Kad oktobra sākumā atkal iebraucu Londonā, es nejauši atklāju, kāpēc tas tā. Vajadzēja atjaunot Persistrītas dzīvokļa nomas līgumu, un es nevarēju vien izlemt, vai maz vērts to darīt. Tālab ar rīta raķeti devos uz Londonu un vienpadsmitos jau biju savā dzīvoklī. Un brīdī, kad gāju iekšā, es apjautu, ka viņi mani novēro. Mēnešiem ilgā gaidīšana bija padarījusi mani jutīgu. Senāk es būtu ignorējis šo pēkšņo nomāktību, neskaidru briesmu apjautu, es būtu nospriedis, ka vainīgi gremošanas traucējumi. Kopš tā laika es biju daudz ko iemācījies. Es, piemēram, uzzināju, ka tad, kad cilvēkus pārņem «nepamatota baiļu sajūta», par kuru teic, ka «nez kāpēc krata drebuļi», tas parasti ir trauksmes signāls: kāds parazīts pārāk tuvu pienācis apziņas līmenim, un drebuļi rodas no tā, ka cilvēks apzinās svešinieka klātbūtni.
Savā istabā es tūlīt apjautu, ka apziņas parazīti novēro mani. Var izklausīties paradoksāli, ja teikšu, ka viņi atradās manā istabā, jo esmu jau sacījis, ka viņi bija manī. Neskaidrība rodas valodas nepilnības dēļ. Vait- heda* izpratnē universāls prāts zināmā mērā sakrīt ar universālo laiku un telpu. Prāta mājvieta nav cilvēka ķermenis. Mūsu individualitāte ir kā viesulis apziņas jūrā, visas cilvēces kopējās personības atspulgs. Tātad, kad es ienācu savā istabā, parazīti uzreiz bija manī un mani jau gaidīja. Viņiem istabā vajadzēja sargāt dokumentus.
Treniņu nedēļas nebija pavadītas velti. Es apzināti nepretojos viņu novērošanai — kā koks lokās vējā vai kā slims cilvēks pakļaujas slimībai. Atkal mani pārņēma sajūta, ka mani novēro drīzāk astoņkāji — klusi, briesmīgi radījumi —, nevis haizivis. Es ķēros pie sava darāmā, izlikdamies, ka nemanu viņus. Es pat ielūkojos kartotēku skapjos, un apziņas augšējo līmeņu reakcija, kā parasti, bija vienaldzīga. Tieši tad es skaidri apzinājos, ka esmu attīstījis jaunas prāta spējas. Es biju pavisam nošķirts no tās cilvēciskās būtnes, ko pirms diviem mēnešiem būtu saucis par Gilbertu Ostinu, tikpat nošķirts kā aktieris no lelles. Taču, kamēr parazīti novēroja mani, es saplūdu ar savu veco «es» un, ja tā varētu teikt, kļuvu par sava vecā «es» viesi. Es nebaidījos, ka varētu sevi nodot, jo pratu nezaudēt pašsavaldīšanos. Es biju
pārslēdzies uz veco Gilbertu Ostinu, lai apjautātos par misis Veismanes veselību, un pēdīgi piezvanīju mantu uzglabāšanas firmai, lai tā aizvāc mēbeles (tās piederēja man) un kartotēkas skapjus uz noliktavu. To izdarījis, es nokāpu lejā un parunāju ar mājas īpašnieku, tad dienas atlikušo daļu aizvadīju Britu muzejā, tērzēdams ar Hermani Bellu, Arheoloģijas nodaļas vadītāju. Visu laiku es apzinājos, ka mani novēro parazīti, kaut arī tagad jau no lielāka attāluma. Kopš biju uzdevis firmai aizvest kartotēkas skapjus, viņu interese acīmredzot bija atslābusi.
Gandrīz četrdesmit astoņas stundas es piespiedu sevi domāt tikai par Karatepes izrakumiem. Tas nebija tik grūti, kā izklausās (daudzi sagatavotāki lasītāji to zinās). Vajadzēja tikai iejusties lomā kā aktierim, kas strādā pēc Staņislavska sistēmas, vai arī dalīties Bella satraukumā par izrakumiem un tamlīdzīgi. Es staigāju pa Londonu un tikos ar draugiem, es pielaidos, ka mani aizvilina uz «mazām viesībām» un apbrīno kā dienas varoni. (Izrādījās, ka tās ir grandiozas svinības: namamāte saaicināja kādus simt ciemiņus, tiklīdz biju apsolījis, ka ieradīšos.) Es tīši ļāvu prātam darboties pa vecam, tas ir, slikti. Es ieslīgu pārmērīgā uzbudinājumā un tad nomāktībā. Mājup lidodams, es vēl atļāvos nobrīnīties, vai tikai šis vakars nav bijis veltīga laika šķiešana, un apņēmos nekad vairs nenonākt tik tālu, ka mani padara par slavenību. Kad helikopters nosēdās Dijarbakirā, man šķita, ka debesis atkal noskaidrojušās, tomēr turpmākās četrdesmit astoņas stundas es vēl arvien noslēpu savas domas — gadījumā, ja Reihs būtu laimīgi atgriezies izrakumu vietā, lai man nebūtu vilinājuma atslābināties. Kad viņš atbrauca, es viņam visu izstāstīju. Es teicu, ka, manuprāt, kartotēkas skapju aizvākšana uzglabāšanai būs samazinājusi parazītu interesi par mani līdz nullei. Tomēr ne vienam, ne otram no mums nebija nodoma paļauties pārliekai pašapzinībai.
Sis gadījums uzvedināja mūs formulēt vēl vienu teoriju par parazītiem. Skaidrs, ka viņi nenovēro katru cilvēku visu laiku. Tad kāpēc cilvēki vienkārši «neatvese- ļojas» kā mēs abi, kad parazītu nav tuvumā?
Sāds jautājums mūs nodarbināja divdesmit četras stundas. Tieši Reihs izdomāja atbildi. Viņam gadījās sarunāties ar kompānijas prezidenta Evereta Reubkes sievu; viņas vīrs bija nesen aizlidojis uz Mēnesi divas nedēļas baudīt pilnīgu mieru. Viņa atzinās, ka vīram
neesot kārtībā nervi. «Bet kāpēc?» Reihs vaicājis. «Darījumi kompānijā taču veicas lieliski, vai ne?» — «Ai, jā,» viņa atbildējusi. «Bet, ja cilvēks ir tik liela koncerna prezidents, viņš pierod pie raizēšanās un reizēm nevar rimties.»
Tad lūk, kā! Ieradums! Cik skaidri, cik acīm redzami, ja padomā! Psihologi mums gadiem ilgi dzinuši galvā, ka cilvēks ir savdabīga mašīna. Lords Lesters* salīdzināja cilvēkus ar tēvutēvu pulksteņiem, ko darbinājušas atsperes. Viens vienīgs traumējošs pārdzīvojums bērnībā var izraisīt ilggadēju neirozi. Daži priecīgi atgadījumi agrā bērnībā var padarīt cilvēku par optimistu uz visu mūžu. Organisms iznīcinās slimības ierosinātājus nedēļas laikā, bet apziņa slimīguma vai baiļu mikrobus glabās visu mūžu. Kāpēc? Tāpēc, ka apziņa tiecas būt inerta, kamēr vien turas dzīvība. Tā darbojas pēc ieraduma, un šos ieradumus, it sevišķi negatīvos, lauzt ir ārkārtīgi grūti.