Citiem vārdiem sakot, ja apziņas parazīti noveduši cilvēku «līdz kondīcijai», tad viņš ir kā uzvilkts pulkstenis; viņš jāpārbauda tikai apmēram reizi gadā. Turklāt Veismanis atklāja, ka cilvēki «noved» cits citu un aiztaupa darbu parazītiem. Vecāku attieksme pret dzīvi tiek nodota tālāk bērniem. Viens drūms un pesimistisks rakstnieks ar spilgtu stilu ietekmē veselu rakstnieku paaudzi, kura savukārt ietekmē gandrīz katru izglītotu cilvēku valstī.
Jo vairāk mēs uzzinājām par parazītiem, jo labāk sapratām, cik tas viss drausmīgi vienkārši, un jo vairāk šķita, ka, uzduroties viņu noslēpumam, mums ir neiedomājami veicies. Bija jāpaiet ļoti ilgam periodam, līdz mēs apjēdzām, ka «veiksme» ir tikpat neadekvāts un neskaidrs vārds kā vairums lietvārdu, kas apzīmē abstraktus jēdzienus mūsu valodā, un runa ir pavisam par kaut ko citu.
Dabiski, ka mums pagāja daudz laika, pārrunājot, kam vēl varētu uzticēt savu noslēpumu. Tā bija nopietna problēma. Mēs bijām labi iesākuši, taču viens nepareizs solis varēja visu pazudināt. Vispirmām kārtām mums bija jāpārliecinās, ka izvēlamies cilvēkus, kuru intelekts ir gatavs uzņemt to, kas mums sakāms. Mūs vairs īpaši neuztrauca, vai mūs noturēs par vājprātīgajiem, tagad galvenais bija gādāt, lai pavirši izraudzīts «sabiedrotais» neizbojā iecerēto pasākumu.
Mēs lasījām daudz psiholoģisku un filozofisku sacerējumu, lai uzzinātu, vai ir citi cilvēki, kuri jau domā pareizajā virzienā. Mēs atradām dažus, taču joprojām bijām piesardzīgi. Laimīgā kārtā mēs ar Reihu ātri apguvām fenomenoloģijas metodi; tā kā ne viens, ne otrs nebijām filozofi un mums nebija aizspriedumu, no kuriem jāatbrīvojas, tad Huserla sēkla krita auglīgā augsnē. Bet šī bija kauja, mums vajadzēja izstrādāt paņēmienus, kā iemācīt cilvēkiem šādu domāšanas veidu. Paļauties uz cilvēku parastajām gara spējām bija par maz. Visīsākajā laikā vajadzēja iemācīt viņiem, kā aizstāvēties pret apziņas parazītiem.
Paskaidrošu, kādēļ. Ja cilvēks apguvis māku pareizi lietot prātu, pārējais dodas rokās viegli. Jālauž ieradums, kas cilvēkiem izveidojies miljons gadu laikā: ieradums veltīt visu uzmanību apkārtējai pasaulei un uzskatīt, ka iztēle ir līdzeklis, kā aizbēgt no realitātes, nevis atzīt, ka iztēle sniedz iespēju doties ekskursijā pa apziņas lielajām, neizzinātajām zemēm. Jāiemācās kontrolēt prāta darbību. Jākontrolē ne tikai «prāts» šī vārda parastajā nozīmē, bet arī sajūtas un uztvere. Es konstatēju, ka pats grūtākais ir apjaust: «sajūta» ir tikai vēl viena uztveres forma. Mēs tiecamies tās nodalīt atsevišķi. Es paskatos uz cilvēku — un es viņu «redzu»; tā ir realitāte. Bet paskatās bērns un saka: «Ai, kāds briesmīgs cilvēks!» Bērns kaut ko jūt, un mēs sakām, ka tas ir «subjektīvi». Mēs neapzināmies, cik muļķīgas ir šīs klasifikācijas un cik ļoti tās traucē mūsu domāšanu. Zināmā mērā bērna izjūta ir arī uztvere. Bet daudz svarīgāk ir saprast, ka mūsu «redzēšana» ir arī izjūta.
Iedomājieties uz brīdi, kas notiek, ja jūs mēģināt noregulēt binokli. Jūs pagriežat mazo ritentiņu — un viss top miglains. Pēkšņi vēl viens pagrieziens — un attēls kļūst skaidrs un ass. Tagad iedomājieties, kas notiek, ja kāds jums pasaka: «Vecais tāds un tāds pagājušonakt nomira.» Parasti jūsu prāts ir tā nodarbināts ar visu citu, ka jūs vispār neko neizjūtat — vai drīzāk jūsu izjūtas ir neskaidras, izplūdušas, it kā binoklis nebūtu nostādīts fokusā. Varbūt pēc kādām nedēļām, kad jūs klusi sēžat savā istabā un lasāt, kaut kas jums atgādina par veco tādu un tādu, kurš nomiris, un jūs ne no šā, ne no tā uz brīdi izjūtat dziļas bēdas. Emocijas parādījušās fokusā. Kas gan vēl vajadzīgs, lai pārliecinātos, ka sajūtas un uztvere būtībā ir viens un tas pats?
Sis darbs ir par vēsturi, nevis par filozofiju, tāpēc nedomāju iztirzāt fenomenoloģiju sīkumos. (Esmu to darījis citās grāmatās, un es ieteiktu arī lorda Lestera grāmatas, kurās lieliski izklāstīts šis temats.) Taču nedaudz filozofijas nepieciešams, lai izprastu likumsakarības cīņā pret apziņas parazītiem. Jo, apdomājuši šo jautājumu, mēs sapratām, ka galvenais parazītu ierocis bija tāda kā «domu traucēšanas ierīce», ko varētu salīdzināt ar radio traucējumiem. Cilvēka prāts nemitīgi «pēta» Visumu. Cilvēka «es» apzinātā dzīve ir percepcija. Tieši tāpat astronoms pēta debesis, meklēdams jaunas planētas. Viņš tās atklāj, salīdzinot vecas zvaigžņu fotogrāfijas ar jaunām. Ja zvaigzne pavirzījusies, tad tā ir nevis zvaigzne, bet planēta. Un mūsu prāti un jūtas arī ir pastāvīgi nodarbināti šajā Visuma pētīšanas procesā, meklējot «nozīmes». «Nozīmi» mēs rodam, kad salīdzinām divas pieredzes un piepeši apjēdzam kaut ko par abām. Ārkārtīgi vienkāršs piemērs — maza bērna pirmais priekšstats par uguni būs tāds, ka uguns ir apburoša: silta, spoža, interesanta. Ja viņš mēģina iebāzt pirkstu ugunī, tad uzzina kaut ko jaunu — ka uguns dedzina. Bet tāpēc vien bērns nenospriež, ka uguns ir tikai nepatīkama, — ja vien viņš nav ārkārtīgi bikls un nervozs. Viņš uzliek šīs pieredzes vienu uz otras kā divas zvaigžņu kartes un iegaumē, ka viena uguns īpašība skaidri jānodala no pārējām. So procesu sauc par mācīšanos.
Tagad iedomāsimies, ka apziņas parazīti tīši «aizmiglo» jūtas, kad mēs cenšamies salīdzināt divas pieredzes. Viņi it kā apmaina astronoma brilles pret brillēm ar apkvēpinātiem stikliem. Astronoms cieši skatās uz abām zvaigžņu kartēm, taču neko daudz tur nevar saprast. Šādos gadījumos mēs no pieredzes neko negūstām. Un, ja mēs esam novārguši vai nervozi, tad iemācāmies kaut ko pilnīgi aplamu — piemēram, ka uguns ir «slikta», jo tā dedzina.
Es atvainojos par šo ievadu, kuram nav nekāda sakara ar filozofiju, taču tas ir visai būtisks. Parazītu mērķis bija mazināt cilvēku maksimālās iespējas, un viņi to paveica, «traucējot» cilvēku sajūtas, padarot tās neskaidras, tāpēc mēs nevarējām neko no tām mācīties un staigājām kā pa miglu. Veismaņa «Pārdomas par vēsturi» bija mēģinājums izpētīt pēdējo divu gadsimtu vēsturi un atklāt, kā tieši parazīti vadījuši uzbrukumu cilvēcei. Un to viņš gandrīz uzreiz saprata. Minēsim
deviņpadsmitā gadsimta dzejniekus romantiķus — piemēram, Vērdsvertu, Baironu, Selliju,* Gēti. Viņi bija pavisam atšķirīgi no iepriekšējā gadsimta dzejniekiem — Draidena, Poupa* un pārējiem. Viņu prāti darbojās kā spēcīgi binokļi, kas vērsti uz cilvēku esamības izpēti. Kad Vērdsverts agrā rītā no Vestminsteras tilta nolūkojās uz' Temzu,* viņa prāts piepeši iedunējās kā dinamomašīna un pārklāja daudzas pieredzes citu citai. Uz brīdi viņš ieraudzīja cilvēka dzīvi no augšas — kā ērglis, nevis kā parasts zemes tārps. Un, kad vien cilvēks šādi aplūko dzīvi — vai viņš būtu dzejnieks, zinātnieks vai valstsvīrs —, viņš apzinās savu milzīgo spēku un drosmi, acumirklī apjauš to, kas ir dzīve un cilvēces evolūcija.
Tieši šajā vēstures punktā, tikko cilvēka prāts savā attīstībā bija izdarījis šo milzīgo lēcienu uz priekšu — jo attīstība vienmēr notiek lēcieniem, kā elektrons pārlec no vienas orbītas citā,— apziņas parazīti deva spēcīgu triecienu. Viņu kampaņa bija viltīga un tālredzīga. Viņi darbojās, veikli manipulējot ar mūsu planētas vadošajiem prātiem. Tolstojam šī patiesība pazibēja «Karā un mierā», kad viņš paziņoja, ka atsevišķiem cilvēkiem vēsturē maza nozīme, ka vēsture virzās mehāniski. Visi Napoleona karagājienu galveno lomu tēlotāji tiešām kustējās mehāniski — viņi bija tikai šaha figūras apziņas parazītu rokās. Zinātniekus mudināja uz dogmatismu un materiālismu. Kādā veidā? Iedvešot viņiem psiholoģiskas nedrošības sajūtu, kas lika alkaini pieķerties zinātnei kā «tīri objektīvām» zināšanām; gluži tāpat parazīti bija centušies novirzīt Veismaņa prātu uz matemātikas problēmām un šahu. Arī māksliniekus un rakstniekus grāva ar viltu. Varbūt parazīti ar šausmām uzlūkoja tādus milžus kā Bēthovens, Gēte, Sellijs, jo saprata, ka vairāki duči šādu personību droši aizvadīs cilvēci līdz nākamajam attīstības posmam. Tāpēc Sūmanis un Helderlīns* sajuka prātā, Hofmanis* nodevās dzeršanai, Kolridžs un de Kvinsijs*— narkotikām. Ģēnijus iznīcināja nežēlīgi — kā mušas. Nav brīnums, ka deviņpadsmitā gadsimta lielie mākslinieki juta: pasaule ir sazvērējusies pret viņiem. Nav brīnums, ka Nīčes drosmīgos pūliņus aicināt uz optimismu tik ātri pieveica — ar ārprātu kā zibens spērienu. Es tagad neiztirzāšu sīkumos šo jautājumu — lorda Lestera grāmatas to pārliecinoši pierāda ar dokumentiem.