Tatad, ka jau teicu, brīdī, kad mēs atzinām apziņas parazītu esamību, mēs izbēgām no viņu viltīgi izliktā slazda. Jo tas nebija nekas cits kā vēstures slazds. Vēsturē bija viņu galvenais ierocis. Viņi «veidoja» vēsturi. Un divos^ gadsimtos cilvēces vēsture pārvērtās līdzība par cilvēcisko būtņu vājumu, dabas vienaldzību, cilvēka bezpalīdzību Nepieciešamības priekšā. Kopš tā brīža^ kad mes uzzinājām, ka vēsture tiek «veidota», mēs tai pārstājām ticēt. Mēs atcerējāmies Mocartu un Bēthovenu, Geti un Selliju un nodomājām: jā, lieli vīri būtu graša vērti, ja nebūtu parazītu. Mēs pārliecinājāmies, ka runas par cilvēka vājumu ir muļķības. Cilvēkiem ir milzīgs spēks, ja vien to ik nakti neizsūc šie dvēseles asinssūcēji sikspārņi.
Sādi secinājumi mūs uzlādēja ar milzīgu optimismu. Un sākotnēji optimismu vēl palielināja informācijas trūkums par parazītiem. Tā kā mēs zinājām, ka viņi piešķir tik lielu nozīmi slepenībai, tam, ka cilvēce nenojauš par viņu esamību, mēs pārsteidzīgi nospriedām — un par to mums nācās dārgi samaksāt —, ka viņiem nav reālu iespēju nodarīt ļaunu. Mūs nodarbināja Karela pašnāvības mīkla, bet viņa atraitne bija man izklāstījusi ticamu teoriju. Karels lika tējā saharīnu. Pudelīte ar cianīda tabletēm izskatījās tieši tāda pati kā saharīna pudelīte. Varbūt viņš cītīgi strādājis un aiz izklaidības iemetis tējā nevis saharīnu, bet cianīdu? Cianīdam, protams, ir specifiska smarža. Bet ja nu parazītiem bija, ja tā varētu sacīt, kāda ožas slāpēšanas, «traucēšanas» metode? Varbūt Karels, nekā ļauna nenojauzdams, sēdēja pie rakstāmgalda, koncentrējies darbam, iespējams, pat pārguris. Viņš automātiski sniedzas pēc saharīna — un viens no parazītiem viegli novirza viņa roku dažas collas pa kreisi…
Mēs ar Reihu bijām gatavi pieņemt šo teoriju — ta. izskaidroja cianīda atrašanos tējā. Tā labi saskanēja arī ar mūsu viedokli, ka parazīti principā nav bīstamaki par jebkuru citu parazītu — kokurbeja kāpuru vai indīgo sumahu: ja par viņiem zina un veic pretpasakumus, tad viss būs kārtībā. Mēs iestāstījām sev, ka nebūsim tik viegli ievainojami kā Karels Veismanis. Nebija daudz veidu, kā parazīti varētu mūs apmuļķot, ka bija apmuļķojuši Karelu. Viņi varēja pavedinat mus uz kļūdīšanos, piemēram, vadot automašīnu. Vadīšana liela merā atkarīga no intuīcijas, un to ir viegli iespaidot, ja braucat ar
deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā un visu uzmanību pievēršat ceļam. Un mēs norunājām nekad, nekādos apstākļos nebraukt ar automobili, nedz ļauties, lai mūs ved. (Šoferis būtu vēl vairāk neaizsargāts nekā mēs paši.) Ceļot ar helikopteru bija pavisam kas cits — automātiskā radara kontrole garantēja, ka avārija ir gandrīz neiespējama. Un kādudien, kad uzzinājām, ka nikns vietējais iedzīvotājs nogalinājis karavīru, mēs sapratām, ka mums jārēķinās arī ar šādu varbūtību. Tāpēc mēs abi nēsājām līdzi revolverus un uzskatījām, ka jāizvairās no drūzmas.
Tomēr šajos pirmajos mēnešos viss gāja tik labi, ka bija grūti nekļūt pārmēru optimistiskam. Divdesmit gadu vecumā, kad sera Čārlza Maiersa vadībā mācījos arheoloģiju, es izbaudīju tik spēcīgu sajūsmu, ka jutos tā, it kā tikai nupat būtu sācis dzīvot. Taču tas nebija nekas salīdzinājumā ar to spraigumu, ko tagad izjutu nepārtraukti. Kļuva skaidrs, ka parastas cilvēku esamības pamatos ir kāda kļūda — tikpat absurda kā mēģinājums liet ūdeni caurā vannā vai arī braukt ar mašīnu, kurai nospiesta rokas bremze. Ik minūti zūd kaut kas tāds, kam vajadzētu arvien pieņemties spēkā. Ja to saprot, neskaidrības izgaist. Cilvēkā kūsāt kūsā vitalitāte un pašsavaldīšanās. Atbrīvojušies no jūtu un noskaņu varas, mēs tās vadām tikpat viegli kā roku kustības. Izjūtas ir gandrīz neiespējami aprakstīt cilvēkam, kurš neko līdzīgu nav piedzīvojis. Cilvēki tik ļoti pierod, ka viņiem viss «atgadās». Viņi saaukstējas, viņi jūtas nomākti, viņi kaut ko iesāk un pamet, viņiem ir garlaicīgi. . Bet, tā kā es biju iedziļinājies savā apziņā, man šādas izjūtas vairs neradās, jo es tās apvaldīju.
Es joprojām atceros to seno dienu lielāko pārdzīvojumu. Kādu pēcpusdienu pulksten trijos es sēdēju kompānijas bibliotēkā, lasīju jaunu darbu lingvistiskajā psiholoģijā un apsvēru, vai raksta autoram varētu uzticēt mūsu noslēpumu. Dažas atsauces uz Heidegeru*, šīs skolas dibinātāju, mani satrauca, jo es piepeši skaidri saskatīju kļūdu, kas bija iezagusies viņa filozofijas pamatos, un aptvēru, ka, izlabojot šo kļūdu, pavērtos milzīgas jaunas iespējas. Es sāku stenografēt savas piezīmes. Tajā brīdī, nikni un spalgi sīkdams, man gar ausi aizlidoja moskīts; pēc mirkļa tas atkal lidoja garām. Pilnīgi nodevies Heidegeram, es palūkojos uz kukaini un vēlējos, kaut tas atrastu ceļu uz logu. Tā domādams, es skaidri sajutu, ka mans prāts nonāk sadursmē ar moskītu. Tas pēkšņi
mainīja kustības virzienu un sīkdams devās uz aizvērtā loga pusi. Taču es stingri turēju kukaini savā varā un aizvirzīju to pāri telpai līdz atvērtajam logam.
Biju tik pārsteigts, ka atgāžos krēslā un muļķīgi noraudzījos pakaļ moskītam. Diez vai es būtu bijis vairāk pārsteigts, ja pēkšņi būtu uzaudzējis spārnus un sācis lidot. Vai tas bija māns — pieņemt, ka mans prāts vadījis šo radījumu? Es atcerējos, ka tualetes istabu ir apsēdušas lapsenes un bites, jo dobē zem loga auga peonijas. Es aizgāju uz turieni. Tur neviena nebija, un pie matētā loga stikla dūca lapsene. Es atspiedos ar muguru pret durvīm un koncentrēju uzmanību uz kukaini. Nekas nenotika. Piedzīvoju vilšanos — man šķita, ka daru kaut ko nepareizi, ka laužos aizslēgtās durvīs. Tad es piespiedu sevi atcerēties Heidegeru, izbaudīju jūsmīgu iedvesmu un piepeši sajutu, ka prāts sāk darboties. Es biju nonācis saskarē ar lapseni tikpat reāli, it kā es to turētu rokā. Es to piespiedu lidot pāri telpai. Nē, «piespiest» nav īstais vārds. Jūs taču «nepiespiežat» savu plaukstu sakļauties un atvērties, jūs vienkārši to izdarāt. Tādā pašā kārtā es virzīju lapseni pāri tualetes istabai uz savu pusi, tad, brīdī, kad tā gandrīz sasniedza mani, liku tai pagriezties un doties atpakaļ uz logu, un izlidot ārā. Tas bija tik neticami; daudz netrūka — un es būtu izplūdis asarās vai arī iesmējies pilnā kaklā. Bet pats jocīgākais — es neizprotamā kārtā sajutu lapsenes nikno izbrīnu, ka tai bija jālido pret savu gribu.
Dūkdama ielidoja cita lapsene, bet varbūt arī tā pati. Es to atkal «satvēru». Šoreiz sapratu, ka esmu noguris. Mans prāts nebija pieradis pie šādām nodarbēm, un spēja saistīt uzmanību samazinājās. Piegājis pie loga, palūkojos ārā pa augšējo rūti. Peonijas ziedā liela kamene meklēja medu. Mans prāts to satvēra un lika tai iznākt no zieda. Kamene pretojās, un es jutu tās pretestību tik uzskatāmi kā cilvēks, kurš mēģina noturēt pavadā suni, ko izvedis pastaigāties. Es sasprindzināju gribasspēku — un kamene, nikni dūkdama, izlidoja no zieda. Pēkšņi sajutu nogurumu un palaidu to vaļā. Tomēr es nedarīju tā, kā biju radis rīkoties senajās, muļķīgajās dienās, — neļāvu mirkļa vājumam izraisīt depresiju. Es vienkārši atslābinājos, apzināti mierinādams sevi, un sāku domāt par kaut ko citu. Pēc desmit minūtēm lasītavā garīgo krampju sajūta bija izzudusi.