Nu prātoju, vai varēšu iedarboties uz nedzīvu matēriju. Pelnutraukā uz blakusgalda es ieraudzīju ar lūpu krāsu notrieptu cigaretes izsmēķi un mēģināju to pakustināt. Jā, izsmēķis pavirzījās pa pelnutrauku, bet tas man prasīja daudz lielākas pūles nekā likt kamenei mainīt lidojuma virzienu. Taču mani gaidīja vēl viens pārsteigums. Kad manas domas pievērsās cigaretei, es spēji sajutu spēcīgu dzimumtieksmi. Es novērsos no izsmēķa, tad atkal paskatījos un vēlreiz izjutu to pašu. Vēlāk es atklāju, ka izsmēķi atstājusi viena direktora sekretāre — tumšmataina sieviete pilnīgām lūpām, kura nēsāja ļoti stipras brilles raga ietvarā. Viņa bija apmēram trīsdesmit piecus gadus veca, neprecējusies, diezgan nervoza un bija ne īsti pievilcīga, ne īsti atbaidoša. Sākumā domāju, ka iekāre nāk no manis, ka tā bijusi normāla vīrieša reakcija uz seksuālo dzinuli — ar lūpu krāsu notrieptu cigareti. Bet nākamo reizi, kad viņa ienāca bibliotēkā un apsēdās netālu no manis, es neuzkrītoši sāku viņu vērot — un mani gandrīz nonāvēja dzīvnieciskas dzimumdziņas trieciens, ko viņa raidīja. Īstenībā viņa nedomāja par seksu — viņa ēdās cauri statistikas sējumam —, nedz izjuta iekāri pēc kāda noteikta cilvēka. Acīmredzot viņa dzīvoja šajā dzimumtieksmes augstsprieguma strāvā un uzskatīja, ka tas ir pilnīgi normāli.
Es uzzināju vēl kaut ko. Kad atkal iedziļinājos savās piezīmēs, viņa uzmeta man domīgu skatienu. Turpināju lasīt un izlikos, ka neievēroju viņu. Pēc brīža viņa zaudēja interesi par mani un atgriezās pie statistikas. Bet tas pierādīja, ka viņa apzinājusies, ka tiek «zondēta». Vīrieši, ar kuriem to izmēģināju, to nemaz nemanīja. Tas šķita pierādām, ka sieviete, it sevišķi, ja viņai nav normālas dzimumdzīves, ir neparasti jutīga pret šādām parādībām.
Taču šī atziņa nāca vēlāk. Tajā brīdī es tikai mēģināju pakustināt cigaretes izsmēķi un konstatēju, ka tas tomēr ir smags darbs, jo izsmēķis nav dzīva būtne. Dzīvu būtni vadīt ir vieglāk, tāpēc ka var iedarboties uz tai piemītošo enerģiju un nav jāpārvar inerce.
Vēlāk — joprojām sava jaunā atklājuma varā — es saplēsu cigarešu papīru sīkos gabaliņos un uzjautrinājos, dzenādams mazo kaudzīti pa galdu. Tas bija nogurdinoši, un pēc kādām piecpadsmit sekundēm nācās mest mieru.
Tovakar Reihs pārradās no Karatepes — un es viņam pastāstīju par savu atklājumu. Viņš bija vēl vairāk
uztraucies nekā es. Dīvaini, taču viņš pats tomēr neizmē- ģināja šo eksperimentu. Viņš tikai to izanalizēja un apsprieda, kādas iespējas tas paver. Protams, cilvēki jau pusgadsimtu zinājuši par šo psihokinēzes* principu, un Rains to pētījis Djūkā. Viņš definēja psihokinēzi kā parādību, «kad cilvēks ietekmē kādu priekšmetu apkārtnē, neizmantojot savu muskuļu spēku». «Tādējādi,» viņš piebilda, «psihokinēze ir tieša apziņas iedarbība uz matēriju.» Rainu uz šo problēmu uzvedinājis kāds spēlmanis, kurš apgalvoja, ka daudzi azarta spēļu cienītāji tic, ka var ietekmēt kauliņu krišanu. Viņš vadīja tūkstošiem eksperimentu šajā jomā, un iegūtie rezultāti atklāja to, ko es pats biju pieredzējis, — ka pēc brīža prāts piekūst no psihokinēzes. Eksperimenta sākumā bija daudz vairāk «trāpījumu» nekā vēlāk, un to skaits pastāvīgi samazinājās.
Tātad cilvēkiem zināmā mērā vienmēr piemitušas psihokinēzes dotības. Manas apziņas spēju paaugstināšanās, kopš nodarbojos ar fenomenoloģijas disciplīnām, vienkārši nozīmēja, ka es varu iesaistīt psihokinēzē spēcīgāku garīgās enerģijas plūsmu.
Reiha apziņa ieguva plašāku lidojumu — kā no saites vaļā palaists vanags. Reihs pareģoja, ka pienāks diena, kad mēs pratīsim izcelt Kadatas drupas zemes virsū bez jebkādiem mehānismiem, kad cilvēks spēs nokļūt uz Marsa ar patvaļīgu gribas darbību, bez kosmosa kuģa. Viņa uzbudinājums pielipa arī man, jo es sapratu, ka viņš nekļūdījās, teikdams, ka līdz šim tas ir mūsu lielākais sasniegums gan filozofijā, gan praksē. Jo cilvēces zinātnes progress zināmā mērā ir gājis aplamā virzienā. Kaut vai Karatepes izrakumi — mēs to esam apskatījuši kā tīri mehānisku problēmu, kādā veidā izcelt pilsētu, ko sedz miljardiem tonnu zemes, un šī. paļaušanās uz mašīnām nozīmēja, ka mēs pārstājam uzlūkot cilvēka prātu par šīs operācijas būtisku elementu. Un, jo vairāk šis pats cilvēka prāts rada mehānismus, kas aiztaupa darbu, jo aklāks tas kļūst pret savām iespējām, jo vairāk tas tiecas uzskatīt sevi par pasīvu «domājošu mašīnu». Zinātnes sasniegumi aizvadītajos gadsimtos tikai arvien pamatīgāk iedvesuši uzskatu, ka cilvēks ir pasīvs radījums.
Es brīdināju Reihu, ka tik spēcīgs garīgs uzbudinājums var piesaistīt parazītu uzmanību. To izdzirdējis, viņš piespieda sevi nomierināties. Es saplēsu dažus cigarešu papīriņus un pārbīdīju tos pār rakstāmgaldu Reiham,
norādīdams, ka viss, ko varu izdarīt, ir pakustināt šos divus gramus papīra — tātad īstenībā aizrakties līdz Kadatas drupām ar cērti un lāpstu man ir vieglāk nekā ar prātu! Nu Reihs mēģināja pārvietot papīriņus — un cieta neveiksmi. Es centos viņam izskaidrot, kā iedarbināms prāts, bet viņš to nevarēja izdarīt. Reihs nopūlējās pusstundu un nespēja pakustināt pat vissīkāko papīra gabaliņu. Pašā vakarā viņš bija tik nomākts, kādu es viņu sen nebiju redzējis. Pūlējos Reihu uzmundrināt, aizrādīdams, ka tā ir vienkārši iemaņa, kas var uzrasties jebkurā brīdī. Mans brālis prata peldēt, kad bija trīs gadus vecs, taču es apguvu šo māku tikai vienpadsmit gadu vecumā.
Galu galā Reihs apguva psihokinēzi nedēļu vēlāk. Viņš piezvanīja nakts vidū, lai man par to pateiktu.
Viņš esot sēdējis gultā un lasījis grāmatu par bērnu psiholoģiju, kad tas noticis. Domādams par to, kāpēc daži bērni šķiet «disponēti uz nelaimes gadījumiem», viņš bija apjautis, cik lielā mērā tas ir atkarīgs no bērna prāta attīstības. Un, domājot par šiem apslēptajiem garīgajiem spēkiem, kurus mēs ar tādām pūlēm iemācāmies iegrožot, pēkšņi aptvēris, ka viņš, gluži tāpat kā «uz nelaimes gadījumu disponēts bērns», bija apvaldījis savas psihokinēzes spējas. Viņš koncentrējis uzmanību uz grāmatas lapu — tā bija no plāna papīra — un licis tai pašai pāršķirties.
Nākamajā dienā es sapratu, ka Reihs vispār nebija gājis gulēt, viņš vienkārši pavadījis nakti, vingrinādamies psihokinēzē. Viņš atklāja, ka ideāls materiāls ir cigarešu papīra pelni. Tie ir tik gaisīgi, ka tos var pakustināt pat niecīgākā apziņas piepūle. Vēl vairāk: visvieglākais dvašas pūtiens liks tiem savērpties virpulī, un apziņa tos var uztvert kustībā un izmantot radušos enerģiju.
Pēc tam Reihs attīstīja savas psihokinēzes spējas daudz straujāk nekā es, jo viņam bija daudz spēcīgāk izteiktas smadzeņu funkcijas, ja runa ir par vienkāršu smadzeņu izlādi. Pēc nedēļas es redzēju, kā viņš veic neticamu varoņdarbu — piespiež putnu mainīt lidojuma virzienu un divreiz apriņķot viņam ap galvu. Sai rīcībai bija visai uzjautrinošas sekas, jo vairāki sekretāri redzēja Reihu pa logu un viens no viņiem vēlāk par to izstāstīja kādam reportierim. Kad tas vaicājis Reiham, kas tā par «zīmi», ka melns ērglis riņķojis viņam ap galvu (nu jau stāsts