bija krietni uzmilzis), viņam vajadzējis paziņot, ka viņa ģimenē allaž bijuši putnu mīļotāji un ka putna pievilināšanai viņš izmantojis īpašu svilpi ar spalgu skaņu. Gandrīz visu nākamo mēnesi Reiha sekretārs rāvās melnās miesās, atbildēdams uz vēstulēm no putnu novērotāju biedrībām, kuras aicināja Reihu lasīt lekcijas. Pēc šī gadījuma Reihs uzmanījās un nodarbojās ar psihokinēzi savas istabas vientulībā.
Īstenībā šajā posmā mani īpaši neinteresēja paša psihokinēzes spējas, jo nevarēju aptvert to nozīmi. Pārbīdīt papīra lapu pāri telpai man prasīja tādas pūles, ka bija vieglāk pašam piecelties un to aiznest. Tāpēc, kad es lasīju Sova lugas «Atpakaļ pie Metuzāla»* pēdējo cēlienu, kurā viņa «sirmgalvji» spēj pieaudzēt sev papildu rokas un kājas tikai ar gribas piepūli vien, es jutu, ka Šovs krietni pārspīlējis cilvēka iespēju robežas.
So garīgo valstu iezīmēšana kartē bija visādā ziņā daudz aizraujošāka un pateicīgāka, jo rosināja daudz lielāku pašdisciplīnu. Cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie savas garīgās aprobežotības, ka uzskata to kā pašu par sevi saprotamu. Viņi ir kā slimnieki, kuri aizmirsuši, ko nozīmē veselība. Tagad mans prāts spēja valdīt pār tādiem plašumiem, kuri pārspēja visu, par ko agrāk biju sapņojis. Man, piemēram, vienmēr slikti padevusies matemātika. Tagad bez vismazākās piepūles es aptvēru funkciju teoriju, daudzdimensiju ģeometriju, kvantu mehāniku, spēļu teoriju vai grupu teoriju. Pirms gulētiešanas es izlasīju Burbakī* kopojumu piecdesmit sējumos un atklāju, ka varu izlaist veselas lappuses — tik skaidra šķita domu gaita.
Es secināju, ka daudz lietderīgāk ir nodoties matemātikai. Ja es domās pievērsos savai vecajai mīlestībai vēsturei, kļuva tik viegli «apjēgt» laikposmu, iztēloties to visos sīkumos, kas vēsturi pārvērta tik spilgtā realitātē, ka šī nodarbība man šķita pārāk uzbudinoša. Mans prāts uzlidoja tādos jūsmīgu pārdomu augstumos, ka nebūtu nekāds brīnums, ja es piesaistītu parazītu uzmanību. Tā es paliku pie matemātikas, pie drošākas zinātnes nozares. Te mans prāts varēja mest intelektuālus kūleņus, kā lode traukties no viena matemātikas visuma gala uz otru un tomēr emocionāli neapreibt.
Reihu ļoti interesēja mans piedzīvojums ar sekretāri pie blakusgalda, un viņš izdarīja dažus līdzīgus eksperimentus. Viņš atklāja, ka apmēram piecdesmit procenti
kompānijas sieviešu un trīsdesmit pieci procenti vīriešu ir «seksuāli pārlādēti». Tam, bez šaubām, bija kāds sakars ar karstumu un sliktiem mājas apstākļiem. Līdz ar to varētu domāt — šī seksuālo emociju intensitāte nozīmētu, ka kompānijā nodarbinātie reti izdara pašnāvības. Īstenībā pašnāvību skaits bija ārkārtīgi liels. Un, kad mēs ar Reihu par to spriedām, mums kļuva skaidrs cēlonis. Seksuālā intensitāte un daudzās pašnāvības bija tiešā kopsakarā — un, protams, saistītas ar parazītu aktivitāti. Sekss ir viens no spēcīgākajiem apmierinājuma avotiem; dzimumdziņa un evolūcijas dzinulis ir cieši saistīti. Sagraujiet šo dziņu — un tā kļūst nevaldāma, tā mēģina rast apmierinājumu visādos būtībā nepieņemamos veidos. Viens no tiem ir gadījuma dzimumsakari, kas firmā bija samērā izplatīti. Un atkal tas ir «emociju fokusēšanas» jautājums. Vīrietis tic, ka konkrēta sieviete sagādās viņam baudu, un pierunā šo sievieti kļūt par viņa mīļāko, bet iejaucas parazīti — un viņš nespēj «fokusēt» enerģiju dzimumaktā. Nu viņš ir visai apjucis. Sieviete ir «atdevusies» šā vārda parastajā nozīmē, tomēr vīrietis paliek neapmierināts. Tas ir tikpat nepatīkami kā notiesāt pamatīgu maltīti un atklāt, ka izsalkums nav remdēts. Iespējami divi iznākumi. Vīrietis nospriež, ka nav izvēlējies sev piemērotu sievieti, un nekavējoties meklē citu. Vai arī viņš nolemj, ka parastais dzimumakts nesniedz apmierinājumu, un pūlas izgudrot veidus, kā padarīt to interesantāku, tas ir, izpēta perversijas. Piesardzīgi izvaicājot cilvēkus, Reihs atklāja, ka daudziem neprecētiem darbiniekiem ir «savādas» seksuālās tieksmes.
Nedēļu pēc tam, kad mēs bijām sākuši pārrunāt dzi- mumjautājumus, Reihs kādu vakaru ienāca manā istabā un uzsvieda man uz galda grāmatu:
— Esmu atradis cilvēku, kam mēs varam uzticēties.
— Kurš tas ir? — Es pakampu grāmatu un izlasīju virsrakstu. Zigmunda Fleišmaņa «Seksuālo stimulu teorijas», izdevusi Berlīnes universitāte. Reihs skaļi lasīja priekšā fragmentus, un es sapratu, ko viņš gribējis teikt. Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka Fleišmanis ir cilvēks ar neparastu intelektu, ka viņu nodarbina seksuālā impulsa anomālijas. Bet atkal un atkal viņš lietoja izteicienus, kas skanēja tā, it kā viņš nojaustu parazītu esamību.
Viņš atzina, ka perversija ir cilvēka dzimumtieksmju piesārņošanas rezultāts un ka nodoties perversijām ir tikpat absurdi kā dzesēt slāpes ar viskiju. Bet kāpēc, viņš vaicā, cilvēkam mūsdienu pasaulē dzimumapmierinā- jums ir tik grūti sasniedzams? Taisnība — viņu seksuāli pārāk uzbudina grāmatas, žurnāli, filmas. Taču sugas turpināšanas tieksme ir tik stipra, ka nopietniem traucējumiem nevajadzētu rasties. Pat sievietes, kuru galvenais instinkts vienmēr bijis apprecēties un audzināt bērnus, šķiet, padodas kroplu dzimumattiecību paisumam, un strauji audzis tādu šķiršanās gadījumu skaits, kad vīrs apsūdz sievu neuzticībā.. Kā lai izskaidro šo evolūcijas dzinuļa pavājināšanos abos dzimumos? Varbūt tas ir kāds nezināms fizisks vai psiholoģisks faktors, ko neesam ņēmuši vērā?
Reihs piezīmēja — grāmatā patiešām ir vietas, kuras lasot rodas iespaids, it kā autors vainotu dievu par to, ka tas, radīdams cilvēkam dzimumtieksmi, strādājis pa roku galam, un par to, ka viņš šo impulsu padarījis atkarīgu no savstarpēja sabrukuma.
Jā, bija pavisam skaidrs, ka Fleišmanis ir mūsu cilvēks un ka tieši šajā jomā mēs varētu atrast vēl citus, kurus satriec dzimumtieksmes anomālijas. Viens no mūsu uzdevumiem, protams, bija nodibināt sakarus ar dažādiem iespējamiem sabiedrotajiem — ne Reiham, ne man nebija laika skraidīt apkārt pa pasauli, meklējot šādus cilvēkus, — taču šoreiz tas izdevās negaidīti viegli. Es aizrakstīju Fleišmanim, vēstulē apspriedu dažus jautājumus no viņa grāmatas un pavēstīju, ka mani interesē šis temats. Es nenoteikti ieminējos, ka drīz varbūt došos uz Berlīni un gribētu viņu apciemot. Pēc nedēļas saņēmu garu atbildes vēstuli, kurā viņš rakstīja: «Kā ikviens cilvēks pasaulē, esmu sekojis jūsu pētījumiem ar aizturētu elpu. Vai nedomāsit, ka esmu nepieklājīgs, ja es jūs apciemotu?» Es uzrakstīju, ka viņš jebkurā laikā būs gaidīts viesis, un aicināju atbraukt tās pašas nedēļas nogalē. Viņš atsūtīja telegrammu, ka pieņem ielūgumu. Pēc trim dienām mēs ar Reihu sagaidījām viņu Ankaras lidostā un ar firmas raķeti aizvedām viesi uz Dijarbakiru. Viņā mums patika viss. Fleišmanis bija mundrs, gudrs vīrietis, apmēram piecdesmit piecus gadus vecs, ar lielisku humora izjūtu un vāciešiem tipiskām plašām interesēm. Viņš varēja spīdoši runāt par mūziku, primitīvo mākslu, filozofiju un arheoloģiju. Man šķita, ka viņš ir viens no
tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kuriem piemīt dabiska pretošanās spēja apziņas parazītiem.
Dijarbakirā mēs viesi pacienājām ar krietnu lenču un maltītes laikā runājām tikai par izrakumiem un drupu izpētes problēmām. Pēcpusdienā ar raķeti izlidojām uz Karatepi. (Kompānija uzskatīja mūsu klātbūtni par tik lielisku reklāmu, ka piešķīra mums tādas privilēģijas, par kurām nedrīkstētu ne iedomāties, kad Reihs bija tikai viņu konsultants ģeoloģijā.) Pirmais tunelis bija gandrīz pabeigts. Mēs parādījām to Fleišmanim, cik nu bija redzams, pēc tam pārējos «eksponātus»— no «Abhota bluķa» atlauztu stūrīti, elektroniskās fotogrāfijas ar uzrakstiem uz pārējiem bluķiem un vēl šo to. Viņu valdzināja hipotēze par civilizāciju, kura ir vecāka par Pekinas cilvēka* paliekām. Fleišmaņa paša teorija bija interesanta un samērā ticama: proti, uz Zemes kādreiz mēģinājuši apmesties citas planētas iemītnieki — varbūt no Jupitera vai Saturna. Viņš piekrita Srodera teorijai*, ka uz visām planētām kādu laiku bijusi dzīvība un, iespējams, kā, piemēram, uz Marsa, arī saprātīgas būtnes. Viņš noraidīja hipotēzi par Marsu — tā masa līdzinās vienai desmitdaļai Zemes masas —, un mazā gravitācijas spēka dēļ milžu eksistence uz Marsa bija neiespējama; Jupiteram un Saturnam ir pietiekoši liela masa un gravitācijas spēks, lai radītu milžus.