Reihs atbildēja ar savu teoriju: visi Zemes iedzīvotāji vairākkārt gājuši bojā Mēness izraisītās katastrofās, un pēc katras iznīcināšanas cilvēkam bijis vēlreiz mokoši jāattīstās no zemākām pakāpēm. Ja šīs Mēness katastrofas bijušas saistītas ar lieliem plūdiem — un gandrīz noteikti šķiet, ka tā bijis, — tas izskaidrotu, kāpēc šīs senās civilizācijas — miljoniem gadu vecākas par holo- cēna epohas cilvēku — apraktas tik dziļi.
Diena pagāja daudzpusīgās diskusijās. Vakarā mēs aizgājām uz lielisku operas «Pirāti no Penzansas»* izrādi, ko uzveduši kompānijas operas trupa, tad bez steigas ieturējām maltīti direkcijas restorānā. Reihs bija vienojies, ka guļvietu viesim saklās dzīvojamā istabā, un uz turieni tad arī devāmies. Tomēr mēs izvairījāmies no galvenās sarunas par apziņas parazītiem, paturēdami prātā, kādas briesmas draud, ja šo tēmu pārspriež vēlu naktī. Taču mēs pierunājām Fleišmani gari un plaši izklāstīt savu teoriju par seksuālo impulsu. Pusnaktī viņš jau bija lieliski iejuties un pamatīgi izskaidrojis mums šo
jautājumu. Reizēm mēs izlikāmies, ka nesaprotam Fleiš- mani, un lūdzām, lai viņš izsakās skaidrāk. Dzirdētais atalgoja visas mūsu cerības. Fleišmaņa daudzpusīgais zinātnieka prāts bija ticis skaidrībā ar šo problēmu. Viņš saprata, ka cilvēka seksuālie impulsi būtībā ir romantiski — gluži tāpat kā poētiskie impulsi. Kad dzejniekam, uzlūkojot kalnus, prātā nāk domas par nemirstību, viņš ļoti labi apzinās, ka kalni nav «dievi mākoņu cepurēs». Dzejnieks zina, ka viņa paša prāts piešķir tiem varenību vai — drīzāk — viņš tos redz kā prāta apslēptās varenības simbolu. Kalnu lielums un savrupība atgādina viņam paša prāta lielumu un savruplbu. Un, kad vīrietis romantiski iemīlas sievietē, tad dzejnieks, kas viņā mīt, redz sievieti kā attīstības dzinuli. Seksuālais impulss ir dievišķais prāts cilvēkā, un seksuālais dzinulis var atmodināt šo spēku, tāpat kā kalns var atmodināt skaistuma uztveri. Mums jāsaredz cilvēks, Fleišmanis teica, nevis kā vienotība, bet gan kā nerimtīga cīņa starp viņa augstākajiem un zemākajiem «es». Perversijas, kas aprakstītas de Sada darbos, parāda, ka šie spēki ir konfliktā — savijusies tik cieši kopā, ka ne ar laušanu neatlauzt vaļā. Zemākais cilvēks apzināti izmanto augstākā «es» enerģiju saviem nolūkiem.
Sajā brīdī Reihs viņu pārtrauca. Kā tādā gadījumā viņš izskaidrojot seksuālo perversiju straujo kāpumu šajā gadsimtā?
Tieši ar šo konfliktu, Fleišmanis drūmi atbildēja. Šķiet, zemākais cilvēkā kaut kur saņem atbalstu. Varbūt mūsu civilizācija ir pagrimusi, pārguruši un tās «augstākie» impulsi ir izsmelti. Tomēr nē, tam viņš nespējot noticēt. Tāpat arī viņš nespējot noticēt, ka mūsdienu neirozes cēlonis ir cilvēka nespēja pierast pie civilizēta dzīvnieka lomas — īstenībā augsti industrializēta dzīvnieka lomas. Cilvēkam bijis milzums laika, lai pielāgotos lielām pilsētām. Nē, izskaidrojums noteikti jāmeklē citur. .
Sajā brīdī es nožāvājos un sacīju, ka labprāt turpinātu diskusiju pie brokastu galda, ja viņiem nebūtu nekas pretī. Ir aizvadīta gara un interesanta diena kopā ar Fleišmani. . Reihs man piekrita. Sie jautājumi bija pārlieku aizraujoši, lai tos pārrunātu, kad esam noguruši. Tā mēs novēlējām cits citam labu nakti un devāmies pie miera.
Nākamajā rītā pie brokastīm mums bija prieks, ka Fleišmanis ir lieliskā omā. Acīmredzot viņam šī nedēļas
nogale šķita ārkārtīgi rosinoša. Kad Fleišmanis mums vaicāja, ko esam ieplānojuši šai dienai, mēs atbildējām, ka esam iecerējuši kaut ko tādu, ko labprātāk pārrunātu pēc brokastīm. Tad mēs devāmies atpakaļ uz Reiha istabu, un Reihs atsāka diskusiju tieši ar to jautājumu, ar ko mēs iepriekšējā naktī bijām beiguši. Reihs atgādināja Fleiš- maņa piezīmi: «Šķiet, ka zemākais cilvēkā kaut kur saņem atbalstu.» Tad viņš atstāja manā ziņā stāstu par Karelu Veismani un par to, kā mēs atklājām parazītus.
Tas aizņēma divas stundas, un mums jau no sākuma bija skaidrs, ka domubiedra izvēle ir bijusi nemaldīga. Varbūt kādas divdesmit minūtes viņam bija aizdomas, ka mēs viņu izjokojam. Karela dienasgrāmatas viņu pārliecināja par pretējo. Kopš tā brīža mēs sapratām, ka viņam viss top skaidrs. Kad Fleišmaņa satraukums pieauga, Reihs viņu steigšus brīdināja, ka tas ir visdrošākais paņēmiens, kā dot ziņu parazītiem, un paskaidroja, kādēļ mēs gaidījām līdz rītam, lai pastāstītu par saviem atklājumiem. Fleišmanis saprata galveno, ko gribējām teikt. Turpmāk viņš klausījās mierīgi un nopietni, un, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, bija skaidrs, ka parazīti ir ieguvuši vēl vienu grūti pieveicamu ienaidnieku.
Zināmā mērā Fleišmani bija vieglāk pārliecināt nekā Reihu. Pirmām kārtām — koledžā viņš bija studējis filozofiju un vienu semestri bija apguvis Vilsonu* un Hu- serlu. Turklāt mūsu psihokinētisko spēju demonstrējumi bija sevišķi pārliecinoši. Fleišmanis bija nopircis krāsainu ādas bumbiņu, ko aizvest mazmeitai; Reihs lika bumbiņai lēkāt pa visu istabu. Es parādīju savas spējas: liku grāmatai pārlidot istabu un noturēju uz galda nikni dūcošu lapseni, kas nejaudāja pakustēties. Kad mēs turpinājām stāstījumu, Fleišmanis nemitīgi atkārtoja: «Mans dievs, viss saskan.» Vienu no savas teorijas galvenām pamatidejām viņš dēvēja par «apziņas nastu». Mēs spējām pierādīt viņam, ka šo «nastu» galvenokārt uzkrauj apziņas parazīti.
Fleišmanis bija mūsu pirmais skolnieks. Mēs pavadījām augu dienu, mēģinādami iemācīt visu, ko zinājām: kā sajust parazītu klātbūtni, kā aizslēgt prātu pret parazītiem, kad jūtama viņu klātbūtne. Ar to pilnīgi pietika. Fleišmanis uzreiz saprata galveno: ka cilvēku ar viltu kavējuši aizņemt teritoriju, kas viņam pēc taisnības pienākas, — apziņas valstību; ja indivīds to pilnīgi noteikti zina, tad vispār nav nekā tāda, kas varētu viņu
kavēt aizstāvēt savas tiesības. Miglas plīvurs paceļas, un cilvēks sāk ceļojumu pa savu apziņu, tāpat kā viņš ceļo pa ūdeni, gaisu un izplatījumu. Tālākais ir viņa paša ziņā. Viņš var rīkot tikai īsus izpriecas braucienus uz šo jauno zemi vai doties ceļā, lai uzzīmētu tās karti. Mēs paskaidrojām, kāpēc pašlaik neuzdrošināmies lietot narkotiskās vielas, un izstāstījām, ar ko esam papildinājuši fenomenoloģijas atziņas.
Mēs paēdām pamatīgu lenču — intensīvais darbs bija rosinājis mūsu apetīti —, un pēc tam bija Fleišmaņa kārta runāt. Būdams psihologs, viņš pazina daudzus, kuri bija uzdevuši tos pašus jautājumus, ko viņš. Berlīnē bija vēl divi tādi cilvēki: Elvins Kērtiss no Hiršfelda institūta un Vinsents Džoberti, viens no viņa bijušajiem studentiem, tagad universitātes profesors. Fleišmanis mums pastāstīja par Eimsu un Tomsonu Ņujorkā, par Spensfīldu un Alekseju Remizovu Jeilā, par Šlāfu, Hercogu, Hļebņikovu un Didringu Masačūsetsas institūtā. Seit viņš minēja arī Zorža Ribo vārdu, tā cilvēka vārdu, kurš vēlāk mūs gandrīz iznīcinās …