Tajā pašā pēcpusdienā mēs pirmoreiz dzirdējām arī Fēliksa Hazarda vārdu. Mēs ar Reihu vāji pārzinājām mūsdienu literatūru, bet Hazarda aizraušanās ar seksu, dabiski, bija ieinteresējusi Fleišmani. Mēs uzzinājām, ka avangardiski noskaņotie lasītāji izdaudzinājuši Hazarda dīvaino sadisma, zinātniskās fantastikas un bezgalīgā pesimisma sajaukumu viņa darbos. Acīmredzot viņam regulāri maksāja kāds Berlīnes naktsklubs, kas gādā par izvirtuļiem, — viņam bija tikai jāatnāk uz lokālu un ik mēnesi jānosēž noteikts stundu skaits, lai klienti varētu viņu apbrīnot. Fleišmanis mums īsumā pastāstīja par dažiem Hazarda romāniem un pievienoja interesantu informāciju, ka viņš sācis dzīvi kā narkomāns, bet tagad apgalvojot, ka esot pats izārstējies. Šķita, ka viss, ko viņš mums stāsta par Hazardu, norāda, ka šis cilvēks ir vēl viens apziņas parazītu zombi. Fleišmanis bija tikai vienreiz runājis ar viņu, un šī tikšanās bijusi ļoti nepatīkama. Fleišmanis sacīja, ka savā dienasgrāmatā esot ierakstījis: «Hazarda prāts ir kā atrakts kaps,» — un viņš pēc tam dienām ilgi esot jutis dīvainu nomāktību.
Tagad izvirzījās jautājums, vai mums vajadzētu strādāt visiem kopā vai arī atstāt Fleišmaņa ziņā sabiedroto meklēšanu? Mēs bijām vienisprātis, ka šis ceļš varētu izrādīties bīstams — būtu labāk, ja šādus lēmumus mēs
visi trīs pieņemtu kopīgi. Taču mums varbūt ir mazāk laika, nekā mēs domājam. Svarīgākais bija sapulcināt cilvēkus ar augsti attīstītu intelektu. Ikviens, ko pievienosim savām rindām, padarīs uzdevumu vieglāku. Fleiš- mani bija viegli pārliecināt, jo mēs bijām divi. Kad mūsējo būs pietiekoši daudz, nenāksies grūti pārliecināt visu pasauli. Un tad sāksies īstā kauja. .
Pēc visa notikušā liekas neticami, ka mēs varējām būt tik pašpaļāvīgi. Tomēr jāatceras, ka līdz šim visu laiku laime bijusi mums labvēlīga. Un mēs jau noticējām, ka parazīti ir bezspēcīgi pret cilvēkiem, kuri zina par viņu esamību. Kad tovakar pavadījām Fleišmani uz lidmašīnu, es atceros, kā viņš nolūkojās uz pūļiem spoži apgaismotajās Ankaras ielās un sacīja:
— Es jūtos tā, it kā šajās dienās būtu nomiris un piedzimis kā pavisam cits cilvēks. .
Un lidostā viņš piezīmēja:
— Tas ir savādi, bet man šķiet, ka visi šie ļaudis ir aizmiguši. Viņi visi ir mēnessērdzīgi.
Mēs zinājām, ka par Fleišmani nav ko raizēties. Viņš patlaban apguva «apziņas valstību». Bet tad notikumi sāka risināties tik strauji, ka nedēļas šķita saplūstam kopā vienā plūdumā. Pēc trim dienām Fleišmanis atkal mūs apciemoja kopā ar Elvinu Kērtisu un Vinsentu Džoberti. Viņš ieradās ceturtdienas rītā un aizbrauca piecos vakarā. Piemērotākus cilvēkus par Kērtisu un Džoberti mēs nemaz nevarējām vēlēties, sevišķi tas sakāms par Kērtisu, kurš laikam bija iedziļinājies šai jautājumā, studējot eksistenciālisma filozofiju, un savos pētījumos bija gandrīz apjautis parazītu esamību. Mūs uztrauca tikai viens. Kērtiss arī minēja Fēliksa Hazarda vārdu un pastiprināja mūsu aizdomas, ka Hazards varētu būt tiešs parazītu aģents, zombi, kura prātu parazīti pilnīgi pārņēmuši savā varā, kad viņš atradies narkotiku ietekmē. Acīmredzot Hazards uz daudziem cilvēkiem atstājis dīvainu, nepatīkamu ietekmi, kas nervozām jaunām meitenēm likās uzbudinoša. Uz Kērtisu viņš bija atstājis tikpat nepatīkamu iespaidu kā uz Fleišmani. Taču vēl ļaunāk bija tas, ka viņš divreiz izsmējis Kērtisa darbu kādā Berlīnē izdotā avangardiskā žurnālā. Kērti- sam vajadzēja vairāk uzmanīties nekā pārējiem — parazīti viņu uzskatīja par aizdomīgu personu.
Ja mēs būtu bijuši gudrāki, tad visu būtu iekārtojuši tā, lai Hazards tiktu nogalināts. Tas nebūtu bijis grūti.
Fleišmanis jau bija attīstījis rudimentāras psihokinētis- kās spējas, un neliels treniņš tās būtu nostiprinājis tādā mērā, ka viņš varētu novirzīt Hazardu zem garāmbraucošas mašīnas, kuru vadītu Kērtiss vai Džoberti. Turklāt mēs jutām sirdsapziņas pārmetumus — kā parasti līdzīgos gadījumos. Būtu grūti iedomāties, ka Hazards jau ir miris un ka tagad tikai jāpanāk, lai parazīti par viņu vairs neliktos zinis.
Turpmāko triju nedēļu laikā Fleišmanis atbrauca ik nedēļas nogali, arvien atvezdams sev līdzi kādu jaunu sabiedroto — Spensfīldu, Eimsu, Keselu, Remizovu, Las- karatu (no Atēnu universitātes), brāļus Grauus, Džonsu, Didringu un pirmo sievieti — Sigridu Elgstrēmu no Stokholmas institūta. Divdesmit dienu laikā mēs iepazināmies ar viņiem. Man pret to visu bija neviennozīmīga attieksme. Es jutos atvieglots, jo noslēpums izplatās un mēs ar Reihu vairs neesam tā vienīgie sargi, bet es arī allaž baidījos, ka viens varētu pieļaut kļūdu un pievērst sev parazītu uzmanību. Kaut arī biju iegalvojis sev, ka tie nav nemaz tik bīstami, kāda iekšēja balss man pateica, cik svarīgi ir saglabāt noslēpumu.
Daži notikumi bija ārkārtīgi aizraujoši. Brāļi Graui, Lūiss un Heinrihs, arvien bijuši kopā, un viņi jau bija iemanījušies sazināties telepātiski. Tagad viņi pārspēja mūsu visu psihokinētiskās spējas un atklāja, ka mēs varbūt nepietiekami novērtējam psihokinēzes nozīmi. Es biju klāt, kad Britu muzeja antīkās pasaules pieminekļu zālē, pilnīgi saskaņoti koncentrēdamies, viņi pārvietoja marmora bluķi, kas svēra trīsdesmit tonnas. Vēl to redzēja Jans Laskarats, Emlins Džonss, Zoržs Ribo, Ke- nets Firno (Arheoloģijas nodaļas vadītājs, kam es biju uzticējis mūsu noslēpumu). Brāļi paskaidroja, ka viņi to paveica, savstarpēji saskaņotā ritmā pastiprinot viens otra psihokinēzes spējas. Tolaik mēs nemaz nevarējām saprast viņu teikto.
Pirms aprakstīšu pirmo nelaimi, kas mums uzbruka, man jāpastāsta tuvāk par psihokinēzi, jo tai manā vēstījumā ir sava nozīme. Nelaime, protams, izrietēja no mūsu izvirzītā jaunā mērķa — cīņas ar parazītiem. Kad iesāku nodarboties ar Huserla fenomenoloģiju, vispirms es sapratu, ka cilvēki nav pamanījuši ārkārtīgi vienkāršu esamības noslēpumu, kaut arī tas ikvienam pietiekami skaidri redzams. Un tas ir šāds: cilvēku dzīves un apziņas nenozīmīguma cēlonis ir vājais uzmanības staru
kūlis, ko mēs vēršam uz pasauli. Iedomājieties, ka jums ir jaudīgs starmetis, bet tam nav reflektora. Kad jūs ieslēdzat starmeti, kaut kādu gaismu jau tas dod, bet tā izkliedējas uz visām pusēm un krietnu daļu absorbē pats starmetis. Ja ievietojat starmetī ieliektu reflektoru, staru kūlis polarizējas un izšaujas kā lode vai šķēps. Gaismas stars uzreiz kļūst desmitreiz spēcīgāks. Bet pat tas ir tikai daļējs ieguvums, jo, kaut arī gaismas stari vairs nav izkliedēti, patiesībā gaismas viļņi «neiet kopsolī»— gluži kā nedisciplinēta armija, kas pastaigājas pa ielu. Taču, ja gaisma iziet cauri rubīna lāzeram, viļņi nu «soļo ierindā» un to jauda palielinās tūkstoškārt — tāpat kā maršējošas armijas radītā rezonanse spēja sagraut Jērikas mūrus*.
Cilvēka smadzenes varētu salīdzināt ar prožektoru, kas met uz pasauli «uzmanības staru kūli». Taču tās vienmēr bijušas kā starmetis bez reflektora. Mūsu uzmanība ir nenoturīga, mēs neprotam fokusēt un koncentrēt šo staru kūli. Un tomēr tas mums izdodas visai bieži. Kā novērojis Fleišmanis, orgasms faktiski ir apziņas (vai uzmanības) «stara» fokusēšana un koncentrēšana. Uzmanības stars piepeši kļūst spēcīgāks — un rodas intensīva baudas sajūta. Dzejnieku «iedvesma» ir izskaidrojama gluži tāpat. Kāda laimīga sagadīšanās, kāda nejauša acumirklīga noskaņa — un uzmanības stars uz brīdi polarizējas un viss, ko tas apgaismo, izskatās pārveidots, it kā to būtu skāris «sapņa krāšņums un svaigums»*. Lieki piebilst, ka tā sauktie «mistiskie» redzējumi ir tieši tas pats, tikai nejauši izgājuši caur lāzeru. Kad Jākobs Bēme* redzēja saules gaismu atvizam alvas traukā un paziņoja, ka redzējis tur debesu valstību, viņš runāja skaidru patiesību.