Cilvēki vispār neaptver, ka dzīve tik apnicīga ir tāpēc, ka viņu uzmanības stars ir blāVs, izkliedēts, kaut gan, kā jau teicu, noslēpums gadsimtiem ilgi turpat vien degungalā bijis. Un kopš 1800. gada parazīti darījuši, ko varējuši, lai novirzītu cilvēkus no šī atklājuma — atklājuma, kas neapšaubāmi tiktu izdarīts pēc Bēthovena, Gētes un Vērdsverta laikmeta. Parazīti to panāca, galvenokārt veicinādami cilvēku ierasto neizlēmību un tieksmi šķiest laiku ikdienišķiem niekiem. Cilvēkā pēkšņi uzzibsnī liela doma; uz brīdi to fiksē apziņa. Tajā mirklī sevi piesaka paradums. Vēders žēlojas, ka ir tukšs, rīkle atgādina, ka ir izkaltusi, un klusa, mīlīga balss čukst: «Ej un apmierini savas fiziskās vajadzības — un tad tu
varēsi divtik labi koncentrēties.» Cilvēks paklausa — un tūlīt aizmirst savu lielo domu.
Kad cilvēks apjēdz, ka viņa uzmanība ir stars (vai, kā teica Huserls, ka apziņa ir «tīša»), viņš ir atklājis galveno noslēpumu. Tagad viņam tikai jāuzzina, kā šo staru koncentrēt. Tieši «polarizētais» stars rada psihokinēzes efektus.
Tātad brāļi Graui pavisam nejauši bija atklājuši, kā izmantot vienam otra prātu kā rubīna lāzerus, lai «fā- zētu» staru. Viņi šāi ziņā nebija lieli speciālisti, viņi zaudēja gandrīz deviņdesmit deviņus procentus no stara jaudas. Taču pat ar atlikušo vienu procentu bija diezgan, lai bez grūtībām izkustinātu trīsdesmit tonnas. Ar to pietiktu, lai pakustinātu bluķi, kas sver piecsimt tonnas, ja mums tāds būtu pieejams.
Un tagad, atgriežoties pie 14. oktobra nakts, kad mums uzbruka katastrofa, es nekādi nevaru saprast, kurš pievērsis parazītu uzmanību. Varbūt tas bija Zoržs Ribo — visai dīvainsj mazs vīrelis, ko mūsu sabiedrībā bija ievedis Džoberti. Ribo bija sarakstījis dažādas grāmatas par telepātiju, maģiju, spirituālismu un tamlīdzīgiem jautājumiem ar apmēram šādiem virsrakstiem: «Apslēptais templis» un «No Atlantīdas līdz Hirosimai» un sācis izdot žurnālu «Les Horizons de l'Avenir»*. Varbūt nebūtu godīgi apgalvot, ka Džoberti nav bijis pietiekami apdomīgs, izvēlēdamies viņu. Ribo bija vīrs ar asu prātu un labs matemātiķis. Spriežot pēc viņa grāmatām, viņš pietuvojies nojautai par apziņas parazītu esamību. Tomēr viņa darbi bija pārāk spekulatīvi, nepietiekami zinātniski. Viņš pārlēca no Atlantīdas uz atomfiziku, no primitīvo cilšu ceremonijām uz kibernētiku. Pārliecinošu argumentu par evolūciju viņš sabojāja, nevajadzīgi piepīdams klāt kādu nepierādītu «faktu» no literatūras par spiritismu. Vienā un tai pašā zemsvītras piezīmē viņš atsaucās gan uz visādiem dīvaiņiem, gan zinātniekiem. Ribo atbrauca uz Dijarbakiru, lai speciāli tiktos ar mani, — viņš bija maza auguma vīrietis ar vāju, nervozu seju un caururbjošām, melnām acīm. Man uzreiz šķita, ka viņš, par spīti saprātam un zināšanām, nav tik uzticams kā pārējie, ar kuriem tikos. Viņa kustības bija pārāk drudžainas un ātras. Man radās iespaids, ka viņš nav tik nosvērts kā pārējie, ir garīgi nelīdzsvarots. Reihs viņu raksturoja šādi: «Viņš nav pietiekami lojāls.»
Desmitos vakarā es savā istabā rakstīju piezīmes. Mani pēkšņi pārņēma tās trīsas, kas uznāca vienmēr, kad tuvumā bija parazīti. Jutos tieši tāpat kā savā Persistrī- tas dzīvoklī. Es nospriedu, ka viņi mani periodiski pārbauda, tāpēc, pametis savu jauno «es», iemiesojos vecajā un ķēros pie šaha uzdevuma risināšanas. Es tīšām domāju palēnināti, sīki aplūkodams katru iespējamo gājienu, kaut arī momentāni būtu varējis nonākt pie atrisinājuma. Ticis līdz pusei, ļāvu domām novirzīties un piecēlos, lai ielietu sev augļu sulu. (Es vairs nelietoju alkoholu, tagad mani stimulēja īslaicīga koncentrēšanās.) Tad es izlikos, ka esmu pazaudējis risinājuma pavedienu, un čakli sāku uzdevumu no gala. Kad biju kādu pusstundu tā darbojies, es nožāvājos un izlikos, ka esmu piekusis. Visu šo laiku es apzinājos, ka parazīti mani novēro, turklāt dziļākā apziņas līmenī nekā toreiz Persi- strītā. Pirms gada šāda novērošana mani pat nebūtu nomākusi, to nebūtu uztvērusi ne mana apziņa, ne zemapziņa.
Nogulējis gultā desmit minūtes, es sapratu, ka parazīti ir prom, un sāku prātot, ko viņi man būtu nodarījuši, ja būtu nolēmuši «uzbrukt». To bija grūti pateikt, taču es jutu, ka mans prāts ir pietiekoši spēkpilns, lai atsistu ārkārtīgi stipru uzbrukumu.
Pusnaktī iezvanījās ekrāns. Zvanīja Reihs, un viņš izskatījās noraizējies.
— Vai viņi bija pie tevis?
— Jā. Pirms stundas pazuda.
Reihs sacīja:
— Viņi nupat aizgāja no manis. Es pirmo reizi tā īsti tikos ar viņiem, un iespaids ir nelāgs. Viņi ir spēcīgāki, nekā mums šķita.
— Nezinu. Manuprāt, tā ir tāda kā kārtējā pārbaude. Vai tev izdevās paslēpt savas domas?
— Jā. Par laimi, es strādāju pie uzrakstiem uz «Abhota bluķa», tā ka man vajadzēja tikai koncentrēties un domāt uz pusi lēnāk.
Es piekodināju:
— Piezvani man, ja tev vajadzēs kādu palīdzību. Man šķiet, ka mēs varētu darboties saskaņoti kā brāļi Graui.
Gan izdosies.
Es atkal devos gulēt. Biju pat tik piesardzīgs, ka ļāvu apziņai ieslīgt miegā kā senāk, nevis izslēdzu to kā gaismu.
Pamodos nomākts, it kā man būtu paģiras vai sāktos kāda slimība. Galva bija smaga, prāts nedarbojās — tā smelgtu augums, ja es būtu gulējis kādā aukstā un mitrā vietā. Uzreiz sapratu, ka joki beigušies. Parazīti bija klusi piezagušies, kamēr biju aizmidzis, un padarījuši mani par savu gūstekni. Es biju kā cilvēks, kam sasaistītas rokas un kājas.
Sajūta nemaz nebija tik nepatīkama, kā biju gaidījis. Viņu aktīvā klātbūtne nebija tik pretīga, kā tiku iedomājies. Tajā jautās kaut kas svešatnīgs, tāds, ko es varētu apzīmēt ar vārdu «metālisks».
Man nebija ne jausmas, kā pretoties. Pagaidām varēju sevi salīdzināt ar cilvēku, kurš tiek turēts apcietinājumā un kura izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai viņš pārliecinās gūstītājus, ka tie ir kļūdījušies. Tāpēc es reaģēju gluži tāpat, kā būtu darījis pirms gada: biju nedaudz nobijies un apjucis, tomēr nekrītu panikā, pārliecināts, ka tā ir tikai nomāktība, ko atvairīšu ar aspirīna devu. Prātā pārcilāju visu iepriekšējās dienas rīcību, lai mēģinātu izskaidrot šo savārgumu.
Kādu pusstundu nekas nenotika. Es vienkārši gulēju — pavisam nekustīgi un ne visai nobažījies — un prātoju, vai parazīti neliksies mierā. Jutu, ka varu izmantot spēku, ja nepieciešams, un atvairīt viņus.
Tad es sāku saprast, ka tam nebūtu jēgas. Viņi zināja, ka es zinu; viņi zināja, ka izliekos par vientiesi. Un tad, it kā parazīti būtu uztvēruši manas domas, sākās kaut kas jauns. Viņi iedarbojās uz manu prātu ar spiedienu, kas senāk būtu padarījis mani ārprātīgu. Kā slikta dūša rada fizisku nomāktību, tā viņu spiediens izraisīja garīgu nomāktību, kaut ko līdzīgu nelabumam.
Man acīmredzot vajadzēja pretoties, tomēr nolēmu savas kārtis vēl neatklāt. Es pretojos pasīvi, it kā nemaz neapzinātos viņu spiedienu. Varbūt parazītiem šķita, it kā viņi grūžot mēģinātu izkustināt simt tonnu smagu akmens bluķi. Spiediens palielinājās, un mani pārņēma mierīga paļāvība. Es apzinājos, ka man pietiks spēka, lai stātos pretī piecdesmit reizes lielākam spiedienam.
Taču pēc pusstundas es jutos tā, it kā man būtu uzgūlies Everests. Man joprojām bija liela spēka rezerve, bet, tā turpinot, es to ātri izsmeltu. Neatlika nekas cits kā atklāt savas kārtis. Tāpēc atsvabinājos no parazītiem — tas bija tikpat grūti kā saraut važas. Es sakāpināju uzmanību apmēram līdz orgasma intensitātei un raidīju