to pret viņiem. Varēju to palielināt vēl desmitkārt, bet man joprojām gribējās turēt viņus neziņā par savu spēku. Vēl arvien saglabāju mieru un nekritu panikā. Es gandrīz vai priecājos par šo cīniņu. Ja es uzvarētu, tas nozīmētu, ka turpmāk man nevajadzēs rūpīgi ierobežot spēku, jo tad viņi zinās, kāds tas ir.
Pirmais mēģinājums sagādāja vilšanos. Smagums pagaisa, un parazīti izklīda kur kurais, tomēr mani neatstāja sajūta, ka viņi palikuši neskarti. Tikpat labi varētu cīkstēties ar ēnām. Es būtu bezgala apmierināts kā bokseris pēc trāpīga sitiena, ja manītu, ka esmu trāpījis parazītiem, taču acīmredzot tas man nebija izdevies.
Viņu uzbrukums atsākās nekavējoties. Šoreiz tas bija tik pēkšņs un spēcīgs, ka biju spiests to atsist nesagatavojies. Mani varētu salīdzināt ar namīpašnieku, kurš stājas pretī klaidoņu baram. Man šķita, ka šīs būtnes pieder pie «zemākas» kārtas, ka tie ir parazīti, kuriem nav tiesību mitināties manā apziņā. Gluži kā žurkas, parazīti bija nosprieduši, ka viņiem pietiks spēka uzbrukumam, un man bija jāparāda, ka viņus necietīšu. Man nebija bail; es noģidu, ka viņi atrodaš manā «teritorijā». Kad parazīti atgriezās, es metos viņiem virsū un sajutu, ka viņi atkal izklīst.
Nezinātāji man šad un tad vaicājuši, vai es «redzēju» parazītus, vai apjautu to apveidus. Nē, es viņus neredzēju. Manas izjūtas visvieglāk iztēloties, ja iedomājaties, ka esat sakarsis un noguris, un jums šķiet, ka viss iet greizi. Ikreiz, kad grasāties pāriet ielu, autobuss gandrīz uzbrauc jums virsū. Jums liekas, ka visa pasaule pret jums sazvērējusies, ka tiekat dzīts caur slepkavu ierindu. Drošības sajūta izgaist, un šķiet, ka jūsu dzīve ir šausmīgi trausla un iznīcīga. Patiesi, šādi var gūt priekšstatu par to, kā notika uzbrukumi. Senāk es būtu domājis, ka tās ir tikai pesimisma un pašnožēlas lēkmes, un nekavējoties sameklētu tām cēloni, lai šīs lēkmes šķistu pamatotas. Mēs visi izcīnām šādas kaujas simtreiz dienā, un tie, kuri tajās uzvar, to pārliecinoši izdara, pārvarot savu negatīvismu, pārstājot raizēties par dzīvi un domājot par svarīgu mērķu iekarošanu. Mēs visi pazīstam šo līdzekli — patverties savā «apslēptajā» dzīvē. Pēdējo mēnešu treniņi gluži vienkārši bija padarījuši šo «apslēpto» dzīvi daudz pieejamāku. Es smēlos spēku optimismā, «dzīvi apliecinošā domāšanā», ja varu patapināt tik apšaubāmu teicienu.
Varbūt tā mēs apšaudījāmies kādu stundu. Es atvairīju bažas par to, kas notiktu, ja parazītu būtu miljoni un viņi varētu nedēļām ilgi man uzbrukt, līdz manas intelektuālās spējas būtu izsīkušas. Es atvairīju šo domu. Un tomēr tās, protams, bija galvenās briesmas.
Ap pulksten pieciem es biju mazliet piekusis, taču nepavisam nejutos nomākts. Tieši tad man radās iespaids, ka parazīti saņēmuši papildspēkus un pulcējas uzbrukumam. Šoreiz es nolēmu riskēt, pielaižot viņus pavisam tuvu. Es gribēju uzzināt, vai varu viņus ievainot. Es ļāvu, lai viņi brūk man virsū kā liels pūlis. Viņi nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz es apjautu, ka smoku nost. Tā bija šausminoša sajūta — it kā ļaut iespiest savu roku skrūvspīlēs. Smagums pieauga. Tomēr es nepretojos. Kad tas kļuva neizturams, es sakopoju visus garīgos spēkus un cirtu viņiem — it kā ar lielgabalu taisni parazītu lokā. Šoreiz trāpījums bija precīzs. Parazīti droši vien bija tik viegli kā mušu spiets, taču viņi bija tik blīvi sadrūzmēju- šies, ka nepaguva pietiekami ātri atkāpties, un mani pārņēma apmierinājums, jo tiku daudzus ievainojis.
Tagad kādu pusstundu iestājās miers. Parazīti vēl palika tepat, taču bija skaidrs, ka viņi ir satriekti. Vēlāk es uzzināju, kāpēc tas tā. Mēnešiem ilgi trenēdamies, es biju iemācījies koncentrēt tādu iekšējo spēku, ko varētu salīdzināt ar enerģiju, kas izdalās, sprāgstot ūdeņraža bumbai. To es liku lietā pirmo reizi, tāpēc pat man nebija ne jausmas, cik liela ir tā jauda. Parazīti bija sadrūzmēju- šies ap mani kā žurkas, kuras ielenkušas kaķēnu un tad ieraudzījušas, ka uzbrūk pieaugušam tīģerim. Nav brīnums, ka viņi izbijās.
Es jutos gauži apmierināts. Kaut arī biju pielicis visus spēkus, lai viņus atvairītu, vēl nebiju sevi izsmēlis. Jutos tikpat možs un stiprs kā arvien, un parazītu sakāve mani tā uzmundrināja, ka likās — es varēšu turpināt nedēļām ilgi.
Bet, kad caur aizkariem iespiedās dienas gaisma, es sapratu, ka izaicinu kaut ko tādu, kam neesmu sagatavojies. Tā bija dīvaina sajūta, it kā pēdas piepeši būtu iegremdētas aukstā ūdenī un ūdenslīmenis lēni celtos. Pagāja kāds laiciņš, līdz es atskārtu, ka parazīti uzbrūk no tās manas apziņas daļas, par kuras esamību man nebija ne jausmas. Es biju stiprs, tāpēc ka cīnījos, bruņojies ar zināšanām, taču man būtu vajadzējis zināt, ka manas zināšanas par prātu ir nožēlojami niecīgas. Es biju
kā astronoms, kas pazīst Saules sistēmu un domā, ka pazīst Visumu.
Parazīti man uzbruka no tāda apziņas iecirkņa, par kuru es neko nezināju. Tiesa, par šo jautājumu biju maz domājis, es to atliku — un pareizi darīju — uz vēlāku laiku. Es biju bieži prātojis, ka mūsu dzīve pilnīgi balstās uz «premisām», kuras mēs uzskatām kā pašas par sevi saprotamas. Bērns uzlūko vecākus un mājas kā pašus par sevi saprotamus, vēlāk viņš uzskata dzimteni un sabiedrību kā pašas par sevi saprotamas. Mums šie balsti vajadzīgi iesākumam. Bērns, kas audzis bez vecākiem un kārtīgām mājām, ir nedrošs. Bērns, kuram ir labas mājas, varbūt vēlāk sāks kritizēt vecākus vai pat vispār noraidīs viņus (kaut arī tas ir maz ticams), bet tā viņš rīkosies tikai tad, kad būs pietiekami stiprs, lai varētu pastāvēt neatkarīgi.
Visi oriģinālie domātāji attīstās, citu pēc cita aizsperot prom šos «balstus». Viņi var joprojām mīlēt vecākus un dzimteni, bet viņi tos mīl no spēka pozīcijām — tāda spēka, kurš sakņojas noraidījumā.
Tomēr cilvēki nekad tā īsti neiemācās pastāvēt vieni paši. Viņi ir slinki un dod priekšroku balstiem. Vīrietis var būt drosmīgi un oriģināli domājošs matemātiķis un tomēr būt verdziski atkarīgs no sievas. Viņš var būt spēcīgs brīvdomātājs, tomēr var rast daudz lielāku apmierinājumu, nekā gribētu to atzīt, dažu draugu un skolnieku apbrīnā. īsi sakot, cilvēki nekad neatsakās no visiem balstiem, viņi atsakās no dažiem un pārējos joprojām uzskata kā pašus par sevi saprotamus.
Tagad es biju tik ļoti aizrāvies, apgūdams jaunus garīgos kontinentus, atteikdamies no savas kādreizējās personības un tās pieņēmumiem, ka nepavisam neapzinājos vienu: es vēl arvien stingri balstos uz dučiem pierastu pieņēmumu. Kaut arī es manīju, ka mana personība ir mainījusies, tomēr tā vēl nebija zudusi. Un vispamatīgākā mūsu individualitātes apjauta ir kā enkurs, kas guļ ļoti dziļas jūras dibenā. Es joprojām uzskatīju sevi par cilvēku cilts pārstāvi. Es joprojām uzskatīju sevi par Saules sistēmas un Visuma iemītnieku telpā un laikā. Telpu un laiku es uztvēru kā pašus par sevi saprotamus. Es nevaicāju, kur esmu bijis pirms dzimšanas vai kur būšu pēc nāves. Es pat neprātoju par savu nāvi; šo jautājumu es atstāju «vēlākai izpētei».
Nu parazīti devās uz manas apziņas dzīlēm un ķērās pie to iedragāšanas. Vēl skaidrāk es to neprotu izteikt. Pagaidām viņi vēl «neizcēla enkurus». Tas viņiem nebija pa spēkam. Bet viņi sašūpoja ķēdes, tā ka piepeši apzinājos savu neaizsargātību tādā līmenī, kuru biju uzskatījis par pavisam stabilu. Es vaicāju sev: kas es esmu? Visdziļākajā nozīmē. Kā drosmīgs domātājs atmet patriotismu un reliģiju, tā es izmetu no galvas visas parastās pazīmes, kas man piešķīra «individualitāti»: nejaušību, ka esmu piedzimis tieši tajā laikā un vietā, nejaušību, ka esmu cilvēks, nevis suns vai zivs, savu nejaušo, spēcīgo instinktu turēties pie dzīvības. Atmetis visas šīs mazsvarīgās detaļas, es skatījos acīs Visumam kails kā tīra apziņa. Bet tad es sapratu, ka šī tā sauktā tīrā apziņa ir patvaļīgi pieņemta — tāpat kā mans vārds. Tā nevarēja nostāties pretī Visumam, neapveltīdama to ar kārtējo apzīmējumu. Kā gan tā varēja būt tīra apziņa, ja es redzēju, ka šis priekšmets ir grāmata, bet tas tur — galds? Mana sīkā personība joprojām lūkojās pasaulē ar manām acīm. Un, ja es mēģināju nokļūt aiz tās, viss izzuda.