97
Es nejokoju. Es pūlējos nokļūt līdz kādam cietam pamatiezim, uz kuru es varētu balstīties cīņā pret parazītiem. Viņi vienkārši bijuši tik viltīgi un parādījuši man, ka stāvu virs bezdibeņa. Jo prāts nonāca pie atziņas, ka mēs arī telpu un laiku uzskatām kā pašsaprotamus, kaut gan nāve mūs aizved viņpus tiem. Es apjautu, ka tas, ko es saucu par «esamību», nozīmē esamību telpā un laikā un ka šī telpas un laika pasaule nav absolūta. Piepeši viss kļuva bezjēdzīgs. Pirmoreiz mani pārņēma stindzinoša nedrošība un vājums. Man kļuva skaidrs, ka visu, ko šai pasaulē esmu uzlūkojis kā pašu par sevi saprotamu, var apšaubīt, ka viss var būt māns. Man piemita vecais, romantiskais, paradums uzskatīt, ka apziņa ir ārpus tā, kas notiek ar ķermeni, ka apziņa ir mūžīga un brīva, ka ķermenis var būt sīks un nenozīmīgs, bet apziņa ir vispārīga un universāla. Sāda attieksme padara apziņu par mūžīgu skatītāju, kas nepazīst baiļu. Bet tagad es pēkšņi atskārtu: «Ja jau pati pasaule ir patvaļīgi pieņemta, tad mana apziņa ir tikpat nepastāvīga un iznīcīga kā mans ķermenis.» Tādā brīdī cilvēks atceras savas slimības un murgus, kad prāts šķiet neizturīgāks par miesu, kad cilvēks nojauš, ka galvenokārt ķermeņa sīkstums pasargā apziņu no sairšanas.
4 1046
Bezdibenis pēkšņi pavērās. Es pat neizjutu bailes — tā būtu pārāk cilvēciska reakcija. Es it kā saskāros ar stindzinošu realitāti, un viss cilvēciskais šķita maskarāde, pati dzīve šķita maskarāde. Likās, ka tiek ievainota mana dziļākā būtība, par kuru biju domājis, ka tā ir neaizsniedzama. Es jutos kā karalis, kurš allaž devis pavēles, kas vienmēr tikušas izpildītas, un kurš pēkšņi nonāk barbaru rokās, kas ietriec tam zobenu sirdī. Tas bija tik šausmīgi un tajā pašā laikā reāli, ka noliedza manu esamību, pārvērta visu ilūzijā. Tajā brīdī nepavisam nebija svarīgi, vai parazīti uzvar vai ne. Viss mans spēks, visa mana drosme pazuda. Es jutos kā uz klints uzskrējis kuģis un pēkšņi aptvēru, ka tā ir ievainojama.
Parazīti neuzbruka. Viņi vēroja mani, kā varētu vērot lokāmies nāvīgi ievainotu dzīvnieku. Es mēģināju sakopot spēkus uzbrukumam, taču jutos paralizēts un izsmelts. Tas likās bezjēdzīgi. Mans gara spēks bija pret mani. Prāts nevis nevērīgi uzzibsnīja kā senās dienās, bet stingi raudzījās tukšumā.
Neuzbrukdami parazīti tomēr pieļāva kļūdu. Viņi būtu guvuši virsroku, jo es biju zaudējis milzum daudz spēka un man nebija laika to atgūt. Tieši tā viņi tika nogalinājuši Karelu Veismani — par to biju pārliecināts. Jo šī tukšuma un nebūtības vīzija liek arī domāt, ka nāve nevar būt ļaunāka par to. Cilvēks apzinās, ka dzīvot nozīmē tverties pie ķermeņa un tā ilūzijām. Viņš skatās uz ķermeni kā kosmonauts uz Zemi; tikai šajā gadījumā pārņem sajūta, ka atgriezties nav vērts.
Jā, parazīti tobrīd varēja man uzbrukt. Varbūt Karela nāve pārliecinājusi viņus, ka arī es izdarīšu pašnāvību. Taču man šāda nodoma nebija, jo mans prāts bija brīvs no neirotiskajiem slogiem, kas liktu alkt pēc atbrīvošanās. Tikai nervoza sieviete paģībst, kad tai kāds uzbrūk; enerģiska sieviete saprot, ka ģībšana nelīdzēs.
Tad man ienāca prātā doma, kas mainīja notikumu gaitu: tā kā šie radījumi tieši iedvesuši man pilnīgu nenozīmīguma sajūtu, tad viņi kaut kādā veidā ir viņpus tās. Tiklīdz šī atskārta uzpeldēja apziņā, spēki sāka atgriezties. Man kļuva skaidrs, ka parazīti iecerējuši padarīt mani bezpalīdzīgu, tāpat kā bruņurupuču mednieki mēdz apvelt bruņurupučus uz muguras; parazīti zināja, ka tieši bezpalīdzīgi cilvēki ir visvieglāk ievainojami. Bet, ja tas tā, tad viņi laikam zināja, ka šī tukšuma sajūta ir tikai ilūzija. Mans prāts darīja, ko varēja, tomēr
pieļāva kļūdu. Pieaudzis cilvēks var viegli iebiedēt mazu bērnu, izmantojot viņa nezināšanu. Viņš var, piemēram, novest bērnu līdz ārprātam, piestāstot viņam pilnu galvu ar šausmu stāstiem — piemēram, par Drakulu* un Fran- kenšteinu* —, un tad pieminēt Būhenvaldi un Belzeni*, lai pierādītu, ka pasaule ir vēl briesmīgāka par šiem stāstiem. Daļēji tā būs taisnība, bet tikai pieaudzis cilvēks saskatīs maldus: Belzene un Būhenvalde nav neizbēgams pasaules ļaunums, un to var uzveikt cilvēka godaprāts. Varbūt šie radījumi izmantoja manu nezināšanu ar tādiem pašiem paņēmieniem? Mana domu gaita šķita visai pareiza: mūsu spēja turpināt dzīvi ir atkarīga no daudziem balstiem, kas būtībā ir iluzori. Tomēr bērns var pārstāt ticēt, ka viņa vecāki ir nemaldīgi, un joprojām mīlēt viņus. Citiem vārdiem, vēl ir palicis kaut kas reāls, ko mīlēt, kad ilūzijas pagaisušas. Vai tiešām šī briesmīgā agonija vai — drīzāk — briesmīgais agonijas trūkums, šī pilnīgā realitātes un stinguma sajūta, nebija bīstamāka par sāpēm, kad bērns pakrīt?
Es pieķēros šai iespējai un paliku pie tās. Tad prātā ienāca vēl viena doma, kas mani iedrošināja. Es sapratu, ka tad, kad apceru šo svešo «pasauli» un uzskatu, ka tā ir patvaļīga un absurda, es pieļauju visvecāko no cilvēces kļūdām: es esmu pārliecināts, ka vārds «pasaule» nozīmē «pasaule ārpus manis». Apziņa, kā es to labi zināju, pati ir pasaule.
Parazīti bija pieļāvuši pirmo kļūdu, neuzbrukdami man, kad biju satriekts un novārdzis. Tagad viņi pieļāva vēl lielāku. Nopratuši, ka sāku atgūties, viņi uzbruka ar visu sparu.
Es biju pārbijies. Es zināju, ka man nepietiks spēka, lai viņus uzvarētu. Ielūkošanās bezdibenī pazudināja visu manu drosmi; nu tai vajadzēja palēnām uzkrāties.
Tajā brīdī man atausa, cik trāpīgi esmu salīdzinājis savas izjūtas ar bērna pasaules uztveri. Bērnam var iedzīt bailes viņa nezināšanas dēļ, tāpēc ka viņš pārāk zemu novērtē savu spēku. Viņš nesaprot, ka ir potenciāls pieaugušais, varbūt zinātnieks, dzejnieks vai vadonis.
«
99
Pēkšņi es apjautu, ka ar mani notiek tas pats. Un es piepeši atminējos Karela vārdus par viņa pirmo kauju ar parazītiem: par to, kā visdziļākie dzīvības spēki apvienojušies, lai sakautu parazītus. Vai ir vēl dziļāki apslēpti spēki, kurus es neesmu izmantojis? Tajā pašā mirklī atcerējos, ka aizvadītajos mēnešos man bieži šķitis, ka
mūs pavada savāda veiksme — tas, ko es mēdzu saukt par «arheoloģijas dievu», kāds labvēlīgs dzinulis, kura mērķis ir saglabāt dzīvību.
Bez šaubām, ticīgais šo spēku identificētu ar dievu. Man tas nebija izšķiroši. Es tikai pēkšņi atskārtu, ka varbūt iegūšu negaidītu sabiedroto šai cīņā. Un, tiklīdz par to iedomājos, es it kā izdzirdēju atbrīvotājas armijas tauru skaņas. Mani pāršalca visneprātīgākā sajūsma, kādu jebkad nācies piedzīvot. Nekādi emocionālās izteiksmes līdzekļi nevarētu adekvāti izteikt šo atvieglojumu un triumfu; raudāt, smieties vai spiegt būtu bezjēdzīgi, tikpat kā mēģināt ar uzpirksteni izsmelt jūru. Tikko sākusies, šī sajūta izplatījās kā atomsprādziens. No tās es bijos gandrīz vairāk nekā no parazītiem. Tomēr apzinājos arī to, ka pats esmu palaidis vaļā šo spēku. Īstenībā tas nebija nekāds «trešais spēks», kas pastāv ārpus manis un parazītiem. Tas bija kāds liels pasīvs labvēlīgums, ar ko biju saskāries, kaut kas tāds, kas pats nespēj darboties, bet kam jātuvojas un kas jāizmanto.