Es pārvarēju bailes un, sakodis zobus, ar gribu satvēru šo spēku. Kā par brīnumu, es to spēju vadīt. Pavērsu uzmanības staru pret ienaidnieku un gāzu tam virsū, pats apžilbis un apreibis no šī spēka, saprazdams daudz ko no tā, kas pārspēja visu, ko jebkad biju nojautis un nekādi nebiju varējis aptvert. Visi mani vārdi, domas, priekšstati virpuļoja kā lapas orkānā. Parazīti par vēlu ieraudzīja tā tuvošanos. Droši vien viņi bija tikpat nepieredzējuši kā es. Aklais cīnījās ar aklo. Neizsakāmi dedzinošais vilnis trāpīja parazītiem kā no milzīga liesmu metēja, iznīcinādams viņus kā spīļastes. Es nevēlējos savu spēku izmantot ilgāk par dažām sekundēm. Tas šķita kaut kā negodīgi, it kā es apšaudītu bērnus ar ložmetēju. Es to apdomīgi «izslēdzu» un sajutu, kā man cauri rūkdami izskrien vilnis aiz viļņa, sprakšķēdami ap galvu kā elektrības dzirksteles. Es tiešām redzēju tādu kā zili zaļu spīdumu, ko izstaroja manas krūtis. Enerģija viļņveidīgi izlādējās kā pērkons, taču nu es to neizmantoju. Es sapratu, ka tā vairs turpmāk nebūs vajadzīga. Es aizvēru acis un ļāvu tai izplūst pa visu augumu, zinādams, ka tā var mani iznīcināt. Pakāpeniski viss norima, un, par spīti manai sajūsmībai un pateicības jūtām, es biju priecīgs, ka šī sajūta izgaist.
Es atkal biju savā istabā — jo daudzas stundas biju atradies kur citur. No ielas atplūda transporta troksnis.
Elektriskais pulkstenis rādija pusdesmit. Gulta bija sviedriem piemirkusi — tik slapja, it kā es to būtu pielējis ar ūdeni. Man bija pasliktinājusies redze: acīs mazliet dubultojās, it kā visus priekšmetus apņemtu oreols. Viss izskatījās neticami spilgts un gaišs. Es pirmo reizi izpratu vizuālos efektus, ko meskalīna iespaidā redzējis Oldoss Hakslijs.
Es zināju arī to, ka man draud vēl vienas briesmas: es nedrīkstu domāt par notikušo, jo tad es tikai kļūtu bezcerīgi apmulsis un nomākts. Īstenībā briesmas bija lielākas nekā pirms kādas pusstundas, kad ielūkojos bezdibenī. Tāpēc es apņēmīgi novirzīju savas domas citur, pie ikdienišķiem jautājumiem. Es nevēlējos gudrot, kāpēc cīnos ar apziņas parazītiem, ja man piemīt tāds spēks; kāpēc cilvēki cīnās pa dzīvi, ja viņi varētu acumirklī tikt galā ar ikvienu problēmu. Es negribēju prātot, vai tas viss nav kāda spēle. Aizsteidzos uz vannasistabu un nomazgāju seju. Palūkojies spogulī, es biju pārsteigts, ka izskatos tikpat spirgts kā arvien. Nemanīju nekādu pazīmju, kas liecinātu par sadursmi ar parazītiem, vienīgi šķita, ka esmu mazliet vājāks. Kad nostājos uz svariem, sekoja vēl viens pārsteigums: es biju kļuvis par diviem stouniem* vieglāks.
Teleekrāns zvanīja. Tas bija firmas šefs. Es paskatījos tā, it kā viņš būtu ieradies no citas pasaules. Es ievēroju arī, ka viņš, ieraugot mani, izskatās tā kā atvieglots. Viņš paziņoja, ka reportieri kopš pulksten astoņiem pūlējušies sazināties ar mani. Jo pagājušajā naktī nomiruši divdesmit mani kolēģi: Džoberti, Kērtiss, Remizovs, Slāfs, Hercogs, Hļebņikovs, Eimss, Tomsons, Didrings, Laskarats, Spensfīlds, Sigrida Elgstrēma — visi, atskaitot brāļus Grauus, Fleišmani, Reihu, mani pašu — un Zoržu Ribo. Pirmie četri acīmredzot miruši ar sirdstrieku. Sigrida Elgstrēma pārgriezusi vēnas, tad miega artēriju. Hļebņikovs un Laskarats izlēkuši pa augšstāva logiem. Tomsons, šķiet, pārlauzis kaklu tādā kā epileptiskā lēkmē. Hercogs apšāvis visu ģimeni un tad nošāvies pats. Citi iedzēruši indi vai pārāk lielas narkotiku devas. Divi miruši ar smadzeņu bojājumiem.
Reubke bija stipri vien nobažījies: kompānijai varētu rasties slikta slava, jo gandrīz visi upuri pēdējās nedēļās bijuši mani — un arī firmas — viesi; vairumu no viņiem
Reubke pats bija sagaidījis. Es viņu mierināju kā prazdams — pats biju satriekts — un pieteicu, lai mani pasargā no reportieru uzmācības. Kad viņš ieminējās, ka esot mēģinājis sazvanīt Reihu, bet neesot saņēmis atbildi, es sastingu. Tai brīdī man uznāca spēcīgs nogurums. Es vislabprātāk būtu gulējis. Taču uzgriezu savu speciālo kodu un piezvanīju Reiham. Kad viņa seja parādījās ekrānā, mani pārņēma neaprakstāms atvieglojums. Pirmie Reiha vārdi bija:
— Paldies dievam, ka ar tevi viss kārtībā!
— Man viss kārtībā, bet kā ir ar tevi? Tu izskaties šausmīgi.
— Vai naktī viņi atkal atnāca pie tevis?
— Jā, sabija visu nakti. Viņi ir apciemojuši mūs visus.
Pēc piecām minūtēm es biju pie Reiha — aizkavējos
tikai tik ilgi, lai pateiktu Reubkem, ka Reihs ir sveiks un vesels. Taču, viņu ieraudzījis, es sapratu, ka tas bija pārspīlēti sacīts. Viņš izskatījās kā cilvēks, kas atveseļojas pēc sešus mēnešus ilgas slimības. Viņa āda bija kļuvusi pelēka. Viņš izskatījās novecojis.
Reihs bija piedzīvojis gandrīz to pašu, ko es, — ar vienu nozīmīgu variāciju. Parazīti nebija izmēģinājuši «totālās graušanas» tehniku. Viņi tikai cauru nakti raidījuši uz Reihu vilni aiz viļņa. Pret rītu parazīti iešķēluši plaisu viņa apziņas bruņās, radījuši sūci viņa enerģijas tvertnēs. Tieši tas izsmēlis viņa spēkus. Un tad, kad viņš jau sācis domāt, ka sakāve ir neizbēgama, uzbrukumi mitējušies.
Man nebija grūti uzminēt, kad tas noticis: tai mirklī, kad es raidīju pret viņiem savu enerģijas «lādiņu». Reihs to apliecināja. Tas bija noticis kādu pusstundu pirms mana zvana. Viņš dzirdējis, ka ekrāns zvana, taču bijis pārāk novārdzis, lai paceltu klausuli.
Ziņas par pārējiem biedriem uztrauca Reihu, bet tad mans stāstījums par to, kas noticis ar mani, viņam atgrieza cerību un drosmi. Es pulējos izskaidrot, cik labi vien varēdams, kā parazītiem izdevās iedragāt mani un kā es piesaucu dievišķo spēku, lai viņus satriektu. Tieši to Reiham vajadzēja — zināt, ka viņš maldījies, domādams, ka mēs esam bezpalīdzīgi pret parazītiem. Tie, kas pilnībā pārvalda fenomenoloģijas metodi, var ļoti ātri atgūties pēc fiziskas vai garīgas katastrofas — un tas ir dabiski, jo viņiem ir tiešs kontakts ar enerģijas avotiem, kas baro visus cilvēkus. Pēc pusstundas Reihs Vairs neizskatījās slims un runāja tikpat aizrautīgi kā es.
Gandrīz viss rīta cēliens pagāja, iekams es viņam izklāstīju, kā tieši viņi mani grāva un kā pret to varēja cīnīties. Jo vajadzēja iemācīt Reiham apzināti «iedragāt» pašam sevi, izpētīt paša personību. Es atklāju, ka viņa temperaments būtiski atšķiras no manējā. Dažā ziņā viņš bija daudz spēcīgāks par mani, dažā — vājāks.
Dienas vidū mūsu sarunas pārtrauca Reubke, kurš atnāca mūs apciemot. Visas pasaules avīzes jau rakstīja par «pašnāvību nakti» un izteica minējumus, kāda loma šai notikumā varētu būt man un Reiham. Man stāstīja, ka visa fabrika — astoņsimt akru platībā — ir atšķirta no ārpasaules, jo visapkārt gaida tūkstošiem helikopteru ar žurnālistiem.
Pārbaudījis Reubkes apziņu, es secināju, ka viņš nav tik stiprs, lai viņam izstāstītu visu patiesību. Es sajutu kārdinājumu pilnīgi paņemt savā varā viņa prātu — šorīt es sapratu, ka varu to izdarīt. Mani atturēja cieņa pret cita cilvēka personību. Tāpēc tas, ko mēs viņam pastāstījām, bija tuvu patiesībai, toties viņam labāk aptverams.
Mēs pateicām Reubkem, ka Pretkadatas biedrībai bijusi taisnība: mūsu izrakumi Karatepē ir iztraucējuši milzīgus un bīstamus spēkus — pašus «milzu vecajos». Pārējā stāsta daļa bija vairāk vai mazāk patiesa: šiem radījumiem piemīt spēja psiholoģiski ietekmēt cilvēkus un novest tos līdz ārprātam. Mēs viņam sacījām, ka šo būtņu mērķis ir iznīcināt cilvēku cilti vai vismaz padarīt cilvēkus par vergiem, lai Vecajo Rase atkal varētu pārvaldīt Saules sistēmu. Taču pagaidām viņi vēl nav pietiekami stipri. Ja mēs viņus laikā sakautu, tad varētu viņus izstumt no mūsu Galaktikas vai varbūt pat pilnīgi iznīdēt.