Droši vien catoguāņi vairākas nedēļas nepārtraukti bija mani novērojuši. Tieši tajā laikā es sapratu, ka man jāatgriežas Mazāzijā, ja gribu noskaidrot jautājumus, kas radušies, izlasot Reiha kritiskās piezīmes par manu datēšanas metodi. Atkal es varu tikai nojaust, ka šis lēmums bija liktenīgs. Tas noteikti apstiprināja cato- guāņu pārliecību, ka viņiem nekādā ziņā nav no manis jābaidās. Acīmredzot Karels bija pieļāvis kļūdu; diez vai viņš būtu varējis izvēlēties vēl nepiemērotāku savas pēdējās vēlēšanās izpildītāju. Īstenībā atlikušajās nedēļās, ko pavadīju Anglijā, mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi par kartotēkas skapjiem — un vienu divas reizes piespiedu sevi tajos ielūkoties. Allaž es sajutu to pašu nepatiku pret psiholoģijas jautājumiem — un atkal aizvēru skapjus. Atceros, kā pēdējoreiz, taisīdams ciet atvilktnes, gudroju, vai nebūtu vienkāršāk palūgt mājas sargam visu to draņķi sadedzināt pagraba kurtuvē. Bet tad man ienāca prātā, ka šī doma ir galīgi amorāla, un es to noraidīju — godīgi sakot, biju mazliet pārsteigts, ka vēl uzjautrinos par to visu. Man nebija ne jausmas, ka tas nebiju es, kas izdomājis šo domu.
Kopš tā laika es bieži esmu prātojis, vai draugs mani izvēlējies par savas gribas izpildītāju pēc rūpīgām pārdomām vai arī tas bijis aiz izmisuma pēdējā minūtē pieņemts lēmums. Acīmredzot viņš par to nav varējis padomāt, citādi viņi visu būtu uzzinājuši. Vai tādā gadījumā tas bija pēkšņas iedvesmās radies pēdējais uzzibsnījums vienam no divdesmitā gadsimta spožākajiem prātiem? Vai mani izraudzījās faute de mieux*? Kādudien mēs uzzināsim atbildi, ja būsim piekļuvuši catoguāņu arhīviem. Man tīk domāt, ka izvēle izdarīta ar nodomu, kā veikls un viltīgs gājiens. Jo, ja liktenis viņam izvēles ziņā bija labvēlīgs, tad man tas noteikti bija labvēlīgs turpmākos sešus menešus, kad es domāju par visu ko, tikai ne par Karela Veismaņa apcerējumiem.
Pirms aizbraucu uz Turciju, es paziņoju dzīvokļa saimniekam, ka manas prombūtnes laikā Baumgartam atļauts ieiet manā dzīvoklī. Viņš bija piekritis pamēģināt vispirms izšķirot papīrus. Es biju arī ievadījis sarunas ar diviem amerikāņiem — psiholoģijas mācību grāmatu izdevējiem, kuri izrādīja interesi par Karela Veismaņa apcerējumiem. Tad dažus mēnešus es par psiholoģiju vairs nedomāju, jo problēmas, kas saistītas ar bazalta statuešu vecuma noteikšanu, pilnīgi paņēma mani savā varā. Reihs pats bija iekārtojies Turcijas Urāna kompānijas laboratorijās Dijarbakirā*. Līdz šim viņu, protams, galvenokārt interesēja cilvēku un dzīvnieku atlieku vecuma noteikšana ar argona metodi, un šai nozarē viņš bija vislielākā autoritāte pasaulē. Novērsdamies no aizvēsturiskiem laikiem un pievērsdamies Hetu valsts laikam, viņš uzsāka pētījumus sev jaunā jomā. Cilvēks ir miljons gadu vecs; hetu iebrukums Mazāzijā notika 1900. gadā pirms mūsu ēras. Reihs priecājās, sastopot mani Dijarbakirā, jo mana grāmata par hetu civilizāciju — kopš tās iznākšanas 1980. gadā — bija autoritatīvs darbs.
Manuprāt, Reihs ir valdzinošs cilvēks. Es pats pārzināju jebkuru laikposmu no 2500. gada pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 10. gadsimta beigām. Reihs pilnīgi pārzināja jebkuru posmu, sākot ar karbona periodu, un viņš varēja runāt par pleistocēnu — tikai pirms miljons gadiem —, it kā tā būtu nesena vēsture. Reiz es biju klāt, kad viņš aplūkoja dinozaura zobu un it kā nejauši ieminējās, ka tas nekādi nevarot būt tik jauns, lai piederētu pie krīta perioda, ka viņš to attiecinātu uz vēlo triasa periodu — apmēram piecdesmit miljonus gadu agrāk. Es biju klāt arī tad, kad Geigera skaitītājs apstiprināja viņa minējumu. Viņa nojautas šādos gadījumos bija gluži vai pārdabiskas.
Tā kā Reiham šajā vēstījumā būs ievērojama loma, tad man kaut kas par viņu jāpastāsta. Tāpat kā es, viņš bija liela auguma, taču atšķirībā no manis viņam nebija lieko tauku. Reiham bija cīkstoņa pleci un milzīgs, izvirzīts žoklis. Viņa balss allaž izraisīja pārsteigumu, jo bija maiga un visai augsta — es domāju, ka tās ir bērnībā pārciestas kakla infekcijas slimības sekas.
Tomēr galvenā atšķirība starp mani un Reihu bija mūsu emocionālā attieksme pret pagātni. Reihs bija caur un cauri zinātnieks. Viņam skaitļi un mērījumi bija viss; viņš varēja gūt milzīgu prieku, lašīdams vairāk nekā desmit lappušu garus Geigera skaitītāja rādījumus. Viņa iemīļotais apgalvojums bija, ka vēsturei jābūt zinātnei. Es gan nekad neesmu mēģinājis slēpt savu izteikti romantisko ievirzi. Es kļuvu par arheologu gandrīz vai mistiska piedzīvojuma dēļ. Es lasīju Leijarda* grāmatu par Nīnives* civilizāciju, ko biju nejauši atradis fermā, kur biju apmeties. Pagalmā uz veļas auklas karājās daži apģērba gabali, un pērkona grāviens lika man izsteigties ārā, lai noņemtu drēbes. Fermas pagalmā bija liela peļķe ar pelēku, dubļainu ūdeni. Kad ņēmu drēbes no auklas, manas domas vēl kavējās Nīnivē, bet tad es nejauši pamanīju peļķi un uz brīdi aizmirsu, kur atrodos un ko daru. Kad es uz to paraudzījos, tā kļuva pavisam nepazīstama un sveša kā jūra uz Marsa. Es stāvēju un skatījos, kā pirmās lietus lāses sagrumbo lāmas virsmu. Pār mani nāca laimes apjausma un tāda izpratne, kādu līdz šim netiku piedzīvojis. Nīnive un visa vēsture pēkšņi kļuva tikpat īsta un reizē sveša kā šī peļķe. Vēsture kļuva par tik taustāmu realitāti, ka es sajutu tādu kā nicinājumu par paša esamību, kad tā stāvēju pagalmā ar drēbju pilnām rokām. Atlikušo vakara daļu es staigāju apkārt kā sapnī. Kopš tās dienas es sapratu, ka man jāveltī dzīve «pagātnes uzrakšanai» un jāmēģina no jauna radīt šo realitātes vīziju.
Pēc brīža kļūs saprotams, ka tam visam ir būtiska vieta manā stāstā. Tas nozīmēja, ka Reiham un man bija gluži pretēja attieksme pret pagātni, un mēs pastāvīgi uzjautrinājām viens otru ar mazsvarīgiem atklājumiem mūsu raksturos. Reiham zinātne ietvēra sevī visu dzīves dzejis- kumu un pagātne tikai gadījuma pēc bija tas lauks, kur viņš izlietoja savas spējas. Bet man zinātne bija dzejas kalpone. Mans agrākais skolotājs sers Čārlzs Maijerss bija nostiprinājis manī šo pārliecību, jo viņš izjuta pilnīgu nicinājumu pret visu, kas mūsdienīgs. Redzēt viņu strādājam izrakumos nozīmēja redzēt cilvēku, kurš pārstājis dzīvot divdesmitajā gadsimtā un uz vēsturi skatās kā klinšu ērglis no kalna virsotnes. Pret vairumu cilvēku viņš izjuta tādu riebumu, kas uzdzina drebuļus; reiz viņš man žēlojās, ka lielākā daļa viņam šķietot nepilnīgi un panīkuši. Maijerss lika man sajust, ka īsts vēsturnieks ir drīzāk dzejnieks, nevis zinātnieks. Reiz viņš sacīja, ka pārdomas par atsevišķiem cilvēkiem rosinot viņu sapņot par pašnāvību un viņš varot samierināties ar to, ka ir cilvēks, tikai apzinoties civilizācijas uzplaukumus un pagrimumus.
Pirmajās Dijarbakirā pavadītajās nedēļās, kad lietus perioda dēļ nebija iespējams veikt āra darbus Karatepes izrakumos, mēs vakaros risinājām garas diskusijas, kuru laikā Reihs izdzēra pinti alus, bet es dzēru lielisku vietējo konjaku. (Pat šeit atklājās atšķirības mūsu raksturos!)
Gadījās, ka vienu vakaru es saņēmu vēstuli no Baum- garta. Tā bija pavisam īsa. Viņš tikai konstatēja, ka Veismaņa kartotēkas skapjos atradis dažus dokumentus, kas viņu pārliecinājuši, ka Veismanim kādu laiku pirms pašnāvības izdarīšanas aptumšojies prāts: Veismanis esot domājis, ka «viņi» zina par viņa pūliņiem un mēģinās viņu iznīcināt. Baumgarts apgalvoja, ka no konteksta kļūst skaidrs: «viņi» nepieder pie cilvēciskām būtnēm. Tādējādi viņš izlēmis neturpināt sarunas par Veismaņa psiholoģisko apceru izdošanu, viņš pagaidīšot manu atgriešanos.