Patiesību par parazītiem mēs pārvērtām bērnu pasakā — viegli saprotamā un ne visai biedējošā. Mēs pat piešķīrām vārdu šiem radījumiem — catoguāņi —, ko aizņēmāmies no Lavkrāfta mitoloģijas.
Beigās mēs svinīgi uzdevām Reubkem jautājumu: vai briesmas vajadzētu darīt zināmas cilvēcei, vai arī šī ziņa sacels paniku, kas radītu daudz lielākas briesmas? Reubke kļuva dzeltenpelēks un elsdams staigāja šurpu turpu pa istabu — viņš lūkoja atturēt astmas lēkmi, un es viņam palīdzēju; Reubke pēdīgi izmocīja: viņš domājot, ka mums jāiepazīstina pasaule ar savu stāstu. Interesanti bija vērot, ka nebija ne miņas no neticības: mūsu abu prātiem bija pilnīga vara par Reubki.
Taču, kā mēs uzzinājām stundu vēlāk, catoguāņi tik un tā bija mūs apsteigusi. Zoržs Ribo paziņoja aģentūrai «United Press», apsūdzēdams Reihu un mani kā slepkavas un krāpniekus, kuri nelietīgi izmanto uzticēšanos. Daļa viņa paziņojuma skanēja tā:
«Pirms mēneša pie manis griezās Vinsents Džoberti, Berlīnes universitātes profesora Zigmunda Fleišmaņa asistents. Viņš man pavēstīja, ka maza zinātnieku grupa izveidojusi Pasaules Drošības Līgu, un piedāvāja man kļūt par tās locekli. Noteiktā laikā mani iepazīstināja ar pārējiem biedriem (šeit uzskaitīti pārējie) un abiem līgas dibinātājiem — Volfgangu Reihu un Gilbertu Ostinu, cilvēkiem, kuri atklāja Kadatu. Sis atklājums viņiem iedvesis pasaules glābšanas ideju: viņi nolēmuši, ka visai pasaulei jāapvienojas pret kādu kopēju ienaidnieku. Sis kopējais ienaidnieks būtu Kadatas «milzu vecajie». . Mums visiem bija jāpiekrīt un jāatbalsta šī krāpšana, lai notiktu kas notikdams. Reihs un Ostins ticēja, ka tikai ievērojamu zinātnieku kolektīvs var pārliecināt pasauli par sava fantastiskā izdomājuma patiesīgumu. . Mani, tāpat kā pārējos, lūdza pakļauties hipnozei, taču es atteicos. Beidzot, kad man piedraudēja ar nāvi, es piekritu piedalīties vienā nodarbībā. Paša hipnozes spējas man ļāva viņus piemānīt, it kā es būtu kļuvis par viņu vergu …»
īsi sakot, Ribo apgalvoja, ka naktī notikušais ir manis un Reiha inspirēta vienpusēja pašnāvību pakta rezultāts. Pakta mērķis: pārliecināt pasauli, lai nevienam nerastos ne mazākās šaubas, ka tās priekšā stāv bīstams ienaidnieks. Mēs ar Reihu esot teikuši, ka nomirsim kopā ar pārējiem un mūsu atklājumi par «milzu vecajiem» tiks publicēti pēc mūsu nāves.
Fantastisks paziņojums, toties atjautīgi izdomāts. Tas viss izklausījās neticami, taču arī divdesmit vadošo zinātnieku pašnāvības bija neticamas — un mūsu pašu alternatīvais izskaidrojums bija tikpat fantastisks un neticams.
Ja es pats nebūtu uzveicis parazītus, tad šis būtu pats nomācošākais brīdis no visiem. Pirms divdesmit četrām stundām viss šķita brīnišķīgi; mēs spriedām, ka paies vēl viens mēnesis, līdz sagatavosimies sniegt pasaulei paziņojumu, un tad jau būsim grūti pieveicama komanda. Nu gandrīz viss ir pazudināts, Ribo kļuvis par parazītu sabiedroto vai upuri, mūsu vispārdomātākos plānus pa
vērsis pret mums. Jautājumā par to, kā pārliecināt pasauli, parazītiem noteikti bija priekšrocības. Mums nebija pierādījumu par viņu esamību, un viņi parūpēsies, lai nekādu pierādījumu nebūtu. Ja mēs tagad paziņotu atklātībai savu vēstījumu par catoguāņiem, Ribo gluži vienkārši pieprasīs, lai mēs pagādājam jebkurus pierādījumus, ka šie radījumi nav mūsu pašu izgudrojums. Vienīgie cilvēki, kas mums noticēs, būs Pretkadatas biedrība!
Reihs pēkšņi ieteicās:
— Nav jēgas tā sēdēt un prātuļot. Mēs rīkojamies pārāk lēni, un šie radījumi aizsteidzas mums priekšā. Galvenais ir ātrums.
— Ko tu iesaki?
— Mums jāsapulcina kopā Fleišmanis un brāļi Graui un jāuzzina, cik stipri viņi ievainoti. Ja viņi ir tikpat novārguši kā es pirms četrām stundām, tad parazīti var viņus tagad iznīcināt.
Mēs mēģinājām sazināties pa teleekrānu ar Berlīni, taču nesekmīgi. Daudzās sarunas ar Dijarbakiru neļāva uztvert attālākas vietas. Mēs piezvanījām Reubkem un pateicām, ka mums nekavējoties vajadzīga raķešlidma- šīna, lai dotos uz Berlīni, un ka jāievēro pilnīga slepenība. Bija skaidrs, ka Reubki ir satraukusi Ribo «atzīšanās», tālab mēs iztērējām desmit minūtes, aktivizēdami viņa prātu. Tas bija bezcerīgs pasākums: garīgā ziņā Reubke bija tik slābans, ka viņu aktivizēt bija apmēram tas pats, kas mēģināt pieliet cauru spaini. Tomēr mums izdevās viņu uzpurināt, apelējot pie viņa alkatības un slavas kāres un norādot, ka viņš ieies vēsturē kā mūsu galvenais sabiedrotais un viņa firma katrā ziņā piedzīvos uzplaukumu. Kopā ar Reubki noorganizējām nelielu krāpšanu, lai sajauktu pēdas reportieriem. Mēs ar Reihu izdarījām teleierakstu, kurā Reihs atbild uz teleekrāna zvanu un es esmu redzams aiz viņa, tad Reihs aizkaitināts uzsauc telefonistam, lai nevienam nedod savienojumu. Mēs norunājām, ka šo ierakstu parādīs pusstundu pēc mūsu aizbraukšanas — kāds reportieris «nejauši» dabūs savienojumu.
Viltība izdevās. Mēs patiešām varējām paskatīties paši uz sevi raķetes televizorā, kad ielidojām Berlīnē. Reportieris, kuram gadījās šis «ķēriens», to ierakstīja, un pēc divdesmit minūtēm ierakstu jau pārraidīja Dijarbakiras televīzijas studija. Acīmredzot bijuši izteikti minējumi, vai mēs esam dzīvi, kaut arī Reubke tika informējis presi,
tāpēc ar šo ziņu nekavējoties iepazīstināja visplašāko sabiedrību. Galu galā viens vai divi cilvēki, kuri domāja, ka redzējuši mūs Berlīnes lidostā, noteikti nosprieda, ka maldījušies.
Pie Fleišmaņa mājas mums nekas cits neatlika kā atklāt sevi. Māju bija ielenkuši reportieri, un mēs vispār nebūtu tikuši iekšā. Taču šajā brīdī mēs abi atklājām visai noderīgu psihokinētisko spēju aspektu. Mēs varējām kļūt tikpat kā «neredzami»: tas ir, mēs pratām pārtvert mums pievērsto uzmanību un novirzīt to sānis, tā ka ļaudis mūs vienkārši neievēroja. Mums tiešām izdevās tikt līdz Fleišmaņa parādes durvīm un piezvanīt, pirms mūs pazina. Tad sākās straujš uzbrukums. Par laimi, selektorā atskanēja Fleišmaņa balss — un brīdī, kad nosaucām savus vārdus, durvis atvērās. Mirkli vēlāk mēs jau bijām iekšā — un reportieri grabinājās pie durvīm un klaigāja vēstuļkastītes spraugā.
Fleišmanis izskatījās labāk, nekā bijām gaidījuši, tomēr viņš acīmredzot bija nomocījies. Pēc dažām minūtēm mēs uzzinājām, ka viņa stāsts pilnīgi sakrīt ar Reiha teikto: visu garo nakti īsas sadursmes ar parazītiem un precīzi astoņos divdesmit piecās no rīta — ņemot vērā divu stundu starpību starp Berlīni un Dijarbakiru — pēkšņs atvieglojums. Tas man jūtami uzlaboja garastāvokli: es vismaz biju izglābis divu kolēģu dzīvību un novērsis nelaimi.
Fleišmanis mums varēja pastāstīt arī par brāļiem Grauiem, kuri pašlaik bija mājās, Potsdamā. Fleišmanis ar viņiem sazinājies no rīta, pirms reportieri sāka traucēt telefona sakarus… Brāļu drošību garantēja tas, ka viņus vienoja telepātiska saikne. Brāļi izmantoja viens otra apziņu psihokinētisko spēju pastiprināšanai, tāpat viņi varēja smelties viens otra spēkus nakts kaujā. Fleišmanis secināja, ka parazīti mēģinājuši viņus «graut» tāpat kā mani, bet telepātiskā saistība savukārt bija brāļu spēks. Vēlāk es uzzināju, ka viņiem nav bijis jāpieredz personības zudums kā man. Viņi tikai mudinājuši viens otru neņemt to vērā un novērsties no tā. Graušanas tehnikā ļoti daudz ko izšķir tas, vai upuris ir viens. s