Nākamais jautājums šķita gandi'īz neatrisināms — kā nokļūt Potsdamā un atvest šurp brāļus Grauus vai vismaz panākt, lai viņi nekavējoties dodas uz Dijarbakiru. Māju bija ielenkuši reportieri, un ducis helikopteru bur
tiski karājās gaisā virs mājas. Kad izplatījās ziņa, ka atrodamies šeit, helikopteru skaits pieauga līdz simtam. Jebkurš mēģinājums kontaktēties ar Potsdamu liktu reportieriem drāzties turp, jo sarunas valsts ietvaros bija vieglāk noklausīties nekā tālsarunas. Cik mums bija zināms, tad brāļu Grauu vārds šajā notikumā nebija iepīts, tā ka viņiem varbūt vēl bija kāda kustības brīvība.
Atrisinājumu rada Fleišmanis. Pavadījis stundu kopā ar mums, viņš jau sāka justies labāk; viņa apziņas aktivizēšanas process noritēja daudz vienkāršāk nekā Reubkem. Stāsts par manu uzvaru uz Fleišmani atstāja tādu pašu iespaidu kā uz Reihu — tas atjaunoja viņa agrāko optimismu un apņēmību. Un nu Fleišmanis pēkšņi piezīmēja:
— Mēs esam uzzinājuši par parazītiem kaut ko interesantu. Aplam domāt, ka viņi eksistē kaut kādā telpā. Seit man uzbruka tas pats parazītu pūlis, kas jums abiem Dijarbakirā,— citādi visi uzbrukumi nebūtu mitējušies vienā un tajā pašā mirklī.
Arī man un Reiham tas kādreiz bija ienācis prātā. Taču Fleišmanis izdarīja vēl vienu secinājumu:
— Tādā gadījumā mēs maldīgi domājam par apziņu telpiskās kategorijās. Garīgā nozīmē visa pasaules telpa ir ietilpināma vienā punktā. Parazītiem nav jāpārvietojas, lai no šejienes nokļūtu Dijarbakirā. Viņi vienlaikus atrodas abās vietās.
— Un arī Potsdamā,— Reihs piebilda.
Mēs uzreiz sapratām, kas no tā izriet. Ja parazīti šobrīd ir Potsdamā, tad arī mēs esam tur.
Protams, tas taču skaidrs kā diena! Cilvēki eksistē fiziskajā pasaulē tikai tik ilgi, kamēr viņiem nepiemīt spēja ieiet savā apziņā. Cilvēks, kurš var doties garā ceļojumā sevī pašā, ir izlauzies no laika un telpas, kamēr cilvēkam, kas blenž ārā pa logu un aiz garlaicības žāvājas, ir jānodzīvo ik minūte un ik jūdze. Mūsu izredzes sakaut apziņas parazītus bija atkarīgas tieši no šīs spējas ieiet sevī un cīnīties ar viņiem viņu pašu teritorijā. Peldošs cilvēks ir viegli iegūstams laupījums haizivīm, taču nirējs ar masku un harpūnu ir līdzvērtīgs haizivij. Tāpat, ja mēs varam iekļūt savā apziņā, tad mēs varam iekļūt tai pašā valstībā, kur var iekļūt parazīti un kur nav ne telpas, ne laika. Brāļi varēja sazināties viens ar otru telepātiski — kāpēc mēs nevarētu tāpat sazināties ar viņiem?
Atbilde bija vienkārša: mums nebija ne jausmas, kā to darīt. Mēs zinājām, ka telepātiskie sakari, noteikti saistīti ar tāda paša veida spēju kā psihokinēze, bet tas vēl neko nedeva.
Tā nu mēs nodzēsām gaismu un, sasēdušies ap galdu, sākām eksperimentu. Katram, kas ienāktu istabā, šķistu, ka mēs noliektām galvām, rokām saskaroties, izsaucam garus.
Es mēģināju pirmais. Tiklīdz bijām apsēdušies, es pārējiem raidīju telepātisku signālu: «Vai esat gatavi? — » Nekādas reakcijas. Taču, priecīgi pārsteigts, jutu atbalsojamies savā krūšukurvī Reiha balsi: «Vai esat gatavi?» Es raidīju atbildi: «Jā, vai tu mani dzirdi?» Viņa balss skanēja atkaclass="underline" «Ne sevišķi skaidri.»
Pagāja kādas desmit minūtes, iekams Fleišmanis iesaistījās mūsu spēlē. Līdz tam laikam mēs ar Reihu sazinājāmies jau pavisam netraucēti. Acīmredzot tas bija tāpēc, ka mēs, tāpat kā brāļi Graui, bijām pielāgojušies viens otram. Taču pēc kāda laiciņa mēs uztvērām Fleišmaņa domu viļņus, un viņa balss skanēja it kā no attāluma.
Nu mēs zinājām, ka varam cits ar citu sazināties, bet vai mēs varēsim sazināties ar Grauiern?
Tā pagāja gara un mokoša stunda, un es jutos kā apmaldījies cilvēks, kas stāv kalna galā un sauc pēc palīdzības. Es nepārtraukti sūtīju domu signālus Lūisam un Heinriham Grauiem, taču šie signāli stūrgalvīgi pārvērtās kailos vārdos, it kā es skaļi izkliegtu viņu vārdus. Lai nodibinātu sakarus ar viņiem, vajadzēja projicēt vēlmi vienu pašu, neietērpjot to vārdos.
Pēkšņi Reihs ieteicās:
— Man liekas, es kaut ko uztveru.
Mēs visi cītīgi koncentrējāmies, pūlēdamies pārraidīt signālu «Ziņojums uztverts». Un tad tik apbrīnojami skaidri, ka mēs salēcāmies, balss gluži vai iebļāva mums ausīs: «Es jūs uztvēru! Ko jūs vēlaties?» Izbrīnīti un triumfējoši paskatījāmies cits citā, tad atkal aizvērām acis un dubultojām koncentrēšanos. Skaļa, noteikta balss sacīja: «Tikai ne visi reizē. Pa vienam. Reih, varbūt signalizē tu. Šķiet, ka tevi var dzirdēt vislabāk.»
Skaidri uztveramais vienvirziena ziņojums no Potsda- mas uz Berlīni it kā attīrīja līniju pretējā virzienā. Mēs sajūtām, kā Reiha apziņa izgrūž ziņojumus kā enerģijas šaltis. «Vai jūs varat tikt uz Dijarbakiru?» Viņam vajadzēja to atkārtot daudz reižu. Klausīdamies Reihā,
mēs pamanījām, ka pūlamies līdz ar viņu. Vispirms Graui iebilda: «Pa vienam.» Tad pēkšņi mēs it kā pieskaņojāmies Reiham, izmantodami savu garīgo enerģiju, lai vienkārši pastiprinātu viņa signālu un to nosūtītu tālāk. Grauu balsis nekavējoties atsaucās: «Nu ir labāk. Tagad es jūs skaidri sadzirdu.» Kopš šī brīža grūtības izzuda. Mēs pat varējām viņiem izklāstīt radušos situāciju, it kā sarunātos pa telefonu. Visu šo laiku mēs nebijām istabā. Mēs bijām pilnīgi iegrimuši sevī, kā skaitot lūgšanu. Un es piepeši aptvēru, ka signāls bijis tik vārgs tāpēc, ka nebiju aizsniedzis dziļākos apziņas slāņus. Vaina izrādījās vienkārša: ja nokļuvu līdz dziļākajiem slāņiem, uznāca miegs. Valoda un vārda nozīme attiecas uz cilvēka fizisko sfēru. Iedabūt tās apziņas dzīlēs ir tikpat grūti kā loģisku domu — sapnī. So salīdzinājumu es minu tāpēc, ka tieši tobrīd es pirmo reizi skaidri apzinājos mūsu neizmērojamo neziņu. Sajās dzīlēs mīt galvenokārt atmiņas un sapņi, kas peld garām kā lielas zivis. Ir briesmīgi grūti šādā dziļumā saglabāt mērķtiecību, atšķirt īstenību no ilūzijas. Un tomēr, lai telepātija būtu īsti iedarbīga, domas «jāraida» no šī dziļuma.
Taču šajā gadījumā tam nebija nozīmes. Reihs, Fleišmanis un es pastiprinājām cits citu. Tikai šāda veida pasākumā var pilnībā izprast, ko nozīmē teiciens «Mēs esam locekļi savā starpā»*.
Kad bijām pabeiguši sarunu ar Grauiem, jutāmies savādi laimīgi un moži, kā no dziļa un mierīga miega modušies. Fleišmanis atkal izskatījās tāds pats kā agrāk. Viņa sieva, kas ienesa mums kafiju un nepārprotami pūlējās apvaldīt naidīgumu pret Reihu un mani, pārsteigta paskatījās uz vīru un mainīja domas par mums. Starp citu, bija interesanti vērot, ka Fleišmaņa acīm redzamais maigums pret sievu — viņa bija trīsdesmit gadus jaunāka par vīru, un abi bija tikai pirms gada apprecējušies — pārgāja uz Reihu un mani, tā ka mēs nolūkojāmies uz sievieti ar īpašnieka mīlestību, kas apvienoja kaisli un intimitāti. Viņa bija vienkārši ienākusi mūsu telepātijas lokā un it kā kļuvusi par sievu mums visiem trim. (Man jāpiezīmē arī, ka iekāre, ko mēs ar Reihu izjutām, nebija parastā vīrieša vēlēšanās iegūt svešu sievieti, jo viņa, ja tā varētu sacīt, ar Fleišmaņa starpniecību mums jau bija piederējusi.)
Trijos naktī reportieri, helikopteros mūs gaidīdami, jau bija piekusuši. Turklāt lidaparātu skaits pārsniedza Pilsē
tas Gaisa Satiksmes Noteikumos pieļauto. Taču pūlis pie mājas ārdurvīm nebija sarucis un ielas malās rindām vien stāvēja automobiļi ar aizmigušiem žurnālistiem. Mēs uzkāpām bēniņos un pieslējām trepes pie jumta loga. Pulksten trijos divdesmit virs mājas atskanēja helikoptera troksnis — un mēs aši atvērām logu. Telpā veikli tika ielaistas virvju kāpnes; tad Fleišmanis, es un Reihs rāpāmies augšā, cik ātri jaudājām, iekams reportieri aptvers, kas notiek. Brāļi Graui ierāva mūs helikopterā, uzvilka augšā kāpnes, un helikopters ar vislielāko ātrumu devās uz lidlauku. Operācija izdevās lieliski. Reportieri uz ielas bija pārliecināti, ka mēs nevarēsim izsaukt helikopteru, jo viņu mašīnās bija sarunu noklausīšanās ierīces (tas, protams, bija stingri aizliegts). Tādējādi, ja ari kāds no viņiem pamanīja helikopteru, tad varbūt nodomāja, ka tur lido vēl viens reportieris vai, iespējams, Gaisa Satiksmes Drošības Padomes patruļa. Lai būtu kā būdams — mēs sasniedzām lidostu, un nekas neliecināja, ka mums kāds sekotu. Helikoptera pilots sazinājās pa radio ar raķetes pilotu. Pulksten trijos trīsdesmit piecās mēs bijām ceļā uz Parīzi. Mēs nospriedām, ka turpmākā rīcība ir atkarīga no Zorža Ribo.