Diena bija tikko ataususi, kad mēs nosēdāmies Buržē lidostā. Mēs būtu varējuši nolaisties daudz ērtākā gaisa lidlaukā virs Elizejas laukiem, taču tad vajadzētu pa radio lūgt atļauju nosēsties — un radiosakari varētu padarīt modrus avīžniekus. Tāpēc mēs ar helitaksometru devāmies no Buržē uz Parīzes centru un pēc divdesmit minūtēm bijām tur.
Tagad, kad bijām pieci, mēs kļuvām gandrīz neievainojami, ja mūs kāds nejauši pazītu. «Saslēguši» prātus «virknē», mēs varējām izveidot tādu kā sienu, lai novērstu jebkura cilvēka uzmanību, kam gadītos uz mums paskatīties. Ļaudis, protams, mūs varēja «redzēt», taču viņi nevarēja uz mums paskatīties. Spēja saprast jeb aptvert seko pa pēdām uztverei (par to jūs varat pārliecināties, ja kaut ko lasāt, bet domas kavējas citur). Lielākā daļa priekšmetu, uz kuriem raugāmies, neiespiežas atmiņā, tāpēc ka tos nav vērts ielāgot. Mums bija tikai jānovērš no sevis jebkura skatītāja uzmanība — tieši tāpat sunim iegrūž mutē koku, lai tas neiekostu. Mēs bijām faktiski neredzami, kad staigājām pa Parīzi.
Mūs varēja glābt vienīgi negaidīta rīcība. Ja parazīti mūs novēro, tad viņi parūpēsies, lai mēs vispār nenokļūtu pie Ribo, jo varbūt viņš tika brīdināts vairākas stundas pirms mūsu ierašanās. Turklāt iepriekšējā naktī parazīti bija cietuši ievērojamu sakāvi un tikpat labi varēja nebūt pietiekami modri. Tieši uz to mēs cerējām.
Mums tikai vajadzēja paņemt avīzi, lai uzzinātu, kur atrodas Ribo, jo nu viņš bija līdz šim nepieredzēta mēroga slavenība. Nosviestā «Paris-Soir» numurā mēs izlasījām, ka Ribo ir Kirela klīnikā — Osmāna bulvārī — un ārstējas pēc nervu sabrukuma. Mēs zinājām, kāds tam iemesls.
Nu vajadzēja likt lietā spēku, kaut arī joprojām nosodījām šādu rīcību. Klīnika bija pārāk maza, lai mēs tur iekļūtu nepamanīti. Taču agrā stunda — pieci no rīta — garantēja, ka tur būs maz cilvēku. Samiegojies šveicars dusmīgi uzlūkoja mūs no savas vietas, un pieci prāti viņu saspieda, sagrāba daudz spēcīgāk, nekā to būtu izdarījuši mūsu pieci roku pāri. Viņš blenza uz mums, nespēdams saprast, kas noticis. Fleišmanis viņam klusi pavaicāja:
— Vai jūs zināt, kurā istabā atrodas Ribo?
Šveicars apstulbis pamāja — mums vajadzēja palaist
vaļīgāk tvērienu, lai viņš spētu to izdarīt.
— Aizvediet mūs pie viņa! — Fleišmanis norīkoja.
Vīrs nospieda automātiskā durvju atvērēja slēdzi un
ielaida mūs iekšā. Nodaļas māsa izsteidzās pretī, vaicādama:
— Uz kurieni jūs domājat iet?
Brīdi vēlāk viņa veicīgi veda mūs pa koridoriem. Mēs painteresējāmies, kāpēc nav neviena reportiera.
Viņa atbildēja:
— Mesjē Ribo uzstāsies preses konferencē deviņos. — Viņai pietika prāta vēl piebilst — Man šķiet, jūs varējāt pagaidīt līdz tam laikam.
Mēs sastapām divas naktsmāsas, taču viņas droši vien nodomāja, ka mūsu vizīte ir pieteikta. Ribo palāta atradās ēkas pašā augšējā stāvā — tā bija īpaša atsevišķa istaba. Durvis uz šo mājas daļu varēja atvērt tikai ar speciāla koda palīdzību. Par laimi, nakts šveicars zināja kodu.
Fleišmanis klusi sacīja:
— Tagad, kundze, mums jālūdz jūs uzgaidīt šeit, priekšistabā, un nemēģiniet bēgt prom. Mēs pacientam nekā ļauna nedarīsim.
To mēs, protams, nevarējām garantēt; Fleišmanis to pateica, lai nomierinātu māsu.
Reihs atvilka aizkarus, un troksnis uzmodināja Ribo. Viņš bija neskuvies un izskatījās ļoti slims; ieraudzījis mūs, viņš kādu brīdi truli noskatījās, tad pateica:
— Ā, džentlmeņi, tie esat jūs. Es jau domāju, ka varbūt atnāksi t.
Es palūkojos, kas rosās viņa smadzenēs, un tas, ko es tur ieraudzīju, uzdzina man šausmas. Viņa apziņa bija kā pilsēta, kurā visi iedzīvotāji noslaktēti un to vietā izmitināti zaldāti. Parazītu tur nebija — viņi bija lieki. Ribo bija padevies parazītiem aiz bailēm. Tie bija ienākuši viņa smadzenēs un pilnīgi pārņēmuši savā varā paradumu sistēmas. Kad tās visas tika sagrautas, viņš kļuva faktiski bezpalīdzīgs, jo tagad ikkatra darbība bija veicama ar milzīgu piepūli, ar gribasspēku. Mēs galvenokārt dzīvojam ar paradumu sistēmu palīdzību: elpojam, ēdam, sagremojam, lasām, atbildam citiem cilvēkiem. Dažos gadījumos — piemēram, aktieriem — ieradumu sistēmas patiesībā ir mūža pūliņu rezultāts. Jo dižāks aktieris, jo vairāk viņš paļaujas uz ieradumu sistēmām, tā ka tikai visaugstākās mākslas virsotnes rada viņa brīvā griba. Iznīcināt cilvēka ieradumu sistēmas ir cietsirdīgāk nekā viņa acu priekšā nogalināt sievu un bērnus. Tas nozīmē nolaupīt viņam visu, padarīt dzīvi pavisam neiespējamu — tāpat kā tad, ja viņam būtu novilkta āda. Parazīti tā izdarīja, tad ātri nomainīja vecās paradumu sistēmas ar jaunām. Atsevišķus ieradumus atjaunoja: elpošanu, runu, manieres (jo tās bija būtiskas, lai pārliecinātu ļaudis, ka Ribo ir tā pati persona un nav zaudējis prātu). Zināmi ieradumi bija pilnīgi likvidēti — piemēram, domāt, iedziļinoties kādā problēmā. Parazīti ieviesa arī daudz jaunu reakciju. Mēs bijām «ienaidnieks» un modinājām viņā neizmērojamu naidu un riebumu. To viņš izjuta daļēji pēc brīvas gribas, tomēr, ja viņš nebūtu izvēlējies šīs izjūtas, puse no paradumu sistēmas atkal būtu pagalam. Citiem vārdiem, kaut arī padevies parazītiem, Ribo palika «brīvs cilvēks» tādā nozīmē, ka bija dzīvs un varēja rīkoties pēc izvēles. Taču tā bija dzīve pēc parazītu diktētiem noteikumiem Vai nu šāda apziņa,
vai vispār nekādas. Viņš bija pilnīgs vergs, kā cilvēks, kuram pie galvas tur šauteni.
Tāpēc, stāvēdami ap Ribo gultu, mēs neskatījāmies uz viņu kā atriebēji. Mēs jutām žēlumu un šausmas, it kā skatītos uz sakropļotu līķi.
Mēs klusējām. Četratā turējām viņu guļus — protams, ar psihokinēzes palīdzību —, kamēr Fleišmanis aši pārbaudīja viņa smadzeņu saturu. Nebija iespējams pateikt, vai tur varēja ko līdzēt, jo atlabšana lielā mērā bija atkarīga no paša Ribo spēka un drosmes. Neapšaubāmi — viņam vajadzēs koncentrēt milzīgu gribasspēku — daudz lielāku, nekā viņš izmantojis pret parazītiem pirms padošanās viņiem.
Ilgām pārdomām neatlika laika. Mūsu spēks pārliecināja viņu, ka no mums jābaidās tāpat kā no parazītiem. Ikviens no mums iekļuva Ribo paradumu sistēmās, kuras pārvaldīja kustību mehānismu, un izdibināja to kombinācijas. (To grūti ieskaidrot netelepātiem, bet sakari ar cita cilvēka smadzenēm ir atkarīgi no tā, vai ir izzināta noteikta «kombinācija», kas ir šo smadzeņu raidītā viļņa garums. Pēc tam iespējama zināma tālvadīšana.) Fleišmanis laipni runāja ar Ribo, iegalvodams viņam, ka mēs joprojām esam viņa draugi un ka mēs saprotam — «smadzeņu skalošana» nav notikusi viņa vainas dēļ. Ja viņš mums uzticēsies, tad mēs viņu atbrīvosim no parazītiem.