Pēc tam mēs devāmies prom. Māsa un šveicars mūs pavadīja lejā pa kāpnēm. Pateicāmies šveicaram un iedevām viņam dzeramnaudu dolāros (tolaik tie bija apgrozībā visā pasaulē). Pēc nepilnas stundas mēs bijām pusceļā uz Dijarbakiru.
Pateicoties telepātiskajam kontaktam ar Ribo, mēs uzzinājām, kas notika pēc mūsu aiziešanas. Ne māsa, ne šveicars nevarēja īsti saprast, kā mēs panācām, lai viņi mūs aizved pie Ribo; viņi nespēja ticēt, ka to nav darījuši labprātīgi. Tāpēc nekāda trauksme nesacēlās. Māsa devās atpakaļ pie Ribo un atrada viņu nomodā; acīmredzot viņam nekas ļauns nebija nodarīts, tāpēc viņa nolēma nevienam neko neteikt.
Kad mēs nosēdāmies Dijarbakirā, Reihs teica:
— Pulkstenis ir septiņi. Divas stundas līdz Ribo preses konferencei. Cerēsim, ka viņi ne. .
Reihu pārtrauca Fleišmaņa sauciens — viņš bija ar mieru uzturēt telepātiskos sakarus ar Ribo. Viņš sacīja:
— Viņi ir uzzinājuši. . Viņi uzbrūk ar visu sparu.
Es jautāju:
—: Kā mēs varam līdzēt?
Pūlējos koncentrēties, izmantojot zināšanas par Ribo smadzenēm, atjaunot sakarus, taču nesekmīgi. Tas bija tāpat kā ieslēgt radioaparātu, kad esi aizmirsis to pievienot elektrotīklam. Es prasīju Fleišmanim:
— Vai tev vēl ir sakari ar viņu?
Viņš papurināja galvu. Mēs visi pēc kārtas mēģinājām uzņemt sakarus. Veltīgi.
Pēc stundas mēs atklājām, kāpēc. Pa televizoru pavēstīja ziņu, ka Ribo izdarījis pašnāvību, izlēkdams pa guļamistabas logu.
Vai tā bija sakāve vai nebija? Mēs nezinājām. Tā kā Ribo izdarīja pašnāvību, viņš vairs nevarēja izstāstīt taisnību preses konferencē un atsaukt «atzīšanos». Viņš nevarēja ari mums kaitēt turpmāk. Turklāt — ja mūsu gājiens uz slimnīcu nāktu gaismā, mūs noteikti apsūdzētu viņa nogalināšanā. .
Gadījās tā, ka tas vispār netapa zināms. Varbūt māsa joprojām ticēja, ka mēs bijām tikai uzmācīgi žurnālisti. Viņa bija apraudzījusi Ribo pēc mūsu aiziešanas — un viņam nekas nekaitēja. Un viņa klusēja.
Torīt pulksten vienpadsmitos mēs ar Reihu ieaicinājām preses pārstāvjus direkcijas zālē, kas šim nolūkam bija mums atvēlēta. Fleišmanis, Reihs un Graui stāvēja abās pusēs durvīm un «zondēja» katru, kas nāca iekšā. Mūsu piesardzība tika atalgota. Viens no pēdējiem zālē ienāca kāds milzīga auguma plikpauris — Kilbraids no <>Wa- shington Examiner». Reihs pamāja vienam no uzņēmuma sargiem, tas tuvojās Kilbraidam un pavaicāja, vai viņam nebūtu iebildumu, ja viņu pārmeklētu. Viņš tūlīt ņēmās dedzīgi un skaļi protestēt, kliegdams, ka tas esot apvainojums. Tad viņš pēkšņi izrāvās un skrēja pie manis, bāzdams roku iekškabatā. Es sasprindzināju visu gara spēku un apstādināju viņu. Trīs sargi metās virsū Kilbraidam un izvilka viņu no zāles. Viņam kabatā atrada pielādētu Valtera automātisko pistoli ar sešām lodēm. Kilbraids brēkāja, ka viņš to aizsardzības nolūkā arvien nēsājot līdzi, taču viņa mēģinājumu nošaut mani redzēja visi. (Vēlāk mēs «izzondējām» viņa smadzenes un atklājām, ka tajās iebrukuši parazīti, kad viņš dienu iepriekš
bijis piedzēries — par Kilbraidu bija labi zināms, ka viņš ir alkoholiķis.)
Sis starpgadījums pastiprināja gaidu atmosfēru. Zālē sēdēja ap piecsimt žurnālistu — vairāk tur nevarēja saiet. Pārējie ārpusē vēroja mūs monitoros. Reihs, Fleišmanis un brāļi Graui pievienojās man uz paaugstinājuma — īstenībā viņu nolūks bija vērīgi nopētīt zāli un pārliecināties, vai tur nav vēl kāds varbūtējs slepkava, — un es skaļi nolasīju šādu paziņojumu:
— «Šodien mūsu mērķis ir brīdināt Zemes iedzīvotājus par vislielākajiem draudiem, kādiem viņi jebkad stājušies pretī. Pašlaik mūsu planētu novēro milzum daudz svešu saprātīgu būtņu, kuru mērķis ir vai nu iznīcināt, vai paverdzināt cilvēku cilti.
Pirms vairākiem mēnešiem, kad mēs vadījām pirmos arheoloģiskos izrakumus Melnajā kalnā Karatepē, mēs ar profesoru Reihu apzinājāmies, ka mūs pavada traucējoši spēki. Tas ir, mēs sajūtām spēku, kas aktīvi pretojās mūsu pūlēm atklāt uzkalna noslēpumu. Tobrīd mēs domājām, ka šim spēkam var būt kāda psihiskas enerģijas daba, kuru iedibinājuši sen mirušie iedzīvotāji savu kapeņu aizsardzībai. Gan Reihs, gan es ilgu laiku bijām pārliecināti, ka šādas parādības ir iespējamas un ar tām izskaidrojamas grūtības, ar kādām sadūrās Tutanha- mona kapeņu pirmatklājēji. Mēs bijām gatavi riskēt un piesaukt šo lāstu, ja tam piemistu šāda psihiskā enerģija, un turpinājām savus pētījumus.
Taču pēdējās nedēļās mēs esam guvuši pārliecību, ka mūs sagaida kaut kas daudz bīstamāks par lāstu. Mēs ticam, ka esam iztraucējuši no miega spēkus, kuri reiz valdījuši pār Zemi un kuri apņēmušies atkal valdīt pār to. Tie ir bīstamāki par jebkādiem cilvēcei līdz šim pazīstamiem spēkiem, tāpēc ka tie. ir neredzami un spēj tieši uzbrukt cilvēka apziņai. Tie spēj iznīcināt saprātu jebkuram indivīdam, kuram uzbrūk, un novest viņu līdz pašnāvībai. Tie spēj arī paverdzināt atsevišķus cilvēkus un izmantot viņus saviem nolūkiem.
Taču tajā pašā laikā mēs ticam, ka cilvēcei nav iemesla krist panikā. So būtņu ir daudz mazāk nekā mūsu, un mēs esam iepriekš brīdināti. Cīņa var izrādīties grūta, bet es domāju, ka mums ir visas iespējas uzvarēt.
Tagad es centīšos rezumēt, ko mums izdevies uzzināt par šiem apziņas parazītiem …»
Es runāju apmēram pusstundu un īsumā pastāstīju par notikumiem, kurus esmu šeit aprakstījis. Es pastāstīju, kā iznīcināja mūsu kolēģus un kā Ribo tika piespiests mūs nodot. Tad es izskaidroju, kā iespējams nogalēt parazītus, ja esi apzinājies viņu esamību. Es krietni nopūlējos, uzsvērdams, ka šie spēki vēl nav aktīvi, tie ir akli un neapzināti. Galvenais — novērst paniku. Lielākā cilvēces daļa vispār nevar nekādi cīnīties ar parazītiem, un vislabāk būtu, ja viņi justos pilnīgi pārliecināti par galīgu uzvaru.
Savas runas pēdējās piecpadsmit minūtes es izmantoju, pievērsdamies gaišākām noskaņām: tagad, kad cilvēks ir iepriekš brīdināts, parazītu iznīcināšana var būt tikai laika jautājums.
Nobeigumā mēs aicinājām uzdot jautājumus, taču vairums reportieru tik ļoti vēlējās tikt pie tuvākā teleek- rāna, ka jautājumu bija maz. Pēc divām stundām jaunumi bija visu pasaules avīžu pirmajās lappusēs.
Taisnību sakot, tas viss mani garlaikoja. Mēs bijām pieci pētnieki, kuri gatavojas izzināt aizraujošu jaunu pasauli, un likās apnicīgi šķiest laiku reportieriem. Taču mēs bijām nolēmuši, ka tas ir vislabākais veids, kā garantēt sev drošību. Ja mēs tagad nomirtu, tas padarītu modru visu pasaiili. Pašreizējā situācijā pats pareizākais, ko parazīti varētu darīt, — diskreditēt mūs, ļaujot kādu mēnesi vai varbūt gadu dzīvei ritēt normālu gaitu, līdz ikviens nospriestu, ka tas bijis māns. Sniegdami paziņojumu tagad, mēs bijām nopirkuši laiku — vismaz tāds bija mūsu nodoms. Tikai pēc krietna brīža mēs sapratīsim, ka parazīti jebkurā brīdī mūs var pārspēt viltībā.
Iemeslam, kāpēc mēs vēlējāmies iegūt laiku, vajadzētu būt skaidram. Mēs negribējām to šķiest ar parazītiem. Iedomājieties bibliofilu, kuram tikko atsūtīta grāmata, ko viņš vēlējies iegūt visu mūžu, bet pēkšņi pirms saiņa atvēršanas uzrodas garlaicīgs cilvēks un neatlaidīgi runā un runā stundām ilgi. . Parazīti varbūt bija lielākās briesmas, kam cilvēce jebkad stājusies pretī, taču mums viņi bija visgarlaicīgākie, visapnicīgākie radījumi.
Cilvēki pierod pie savas garīgās aprobežotības, tāpat kā pirms trīssimt gadiem bija apraduši ar milzīgajām ceļojumu neērtībām. Kā būtu juties Mocarts* ja viņam pēc nedēļu ilga, mokoša brauciena kāds būtu pavēstījis,