ka divdesmit pirmā gadsimta cilvēki šo ceļa gabalu pieveiks stundas ceturksnī? Mēs bijām kā mocarti, kuri ierauti divdesmit pirmajā gadsimtā. Sos garīgos ceļojumus, kas mums reiz likās.tik nogurdinoši un grūti, tagad varēja veikt dažu minūšu laikā. Beidzot mēs skaidri sapratām Teijāra de Sardēna* piezīmi, ka cilvēks stāv uz jauna attīstības posma robežas. Jo nu mēs bijām sasnieguši šo jauno posmu. Apziņa bija kā neskarta zeme, kā izraēļu Apsolītā zeme*. Mums to vajadzēja tikai apdzīvot. . un, protams, izraidīt tās tagadējos iedzīvotājus. Tāpēc, par spīti bažām, mūsu noskaņa tajās dienās bija ekstātiskas laimes pilna.
Pēc mūsu domām, tagad mums bija divi galvenie uzdevumi. Pirmais — atrast jaunus «skolniekus», vēl citus, kas mums palīdzētu cīņā. Otrais — izpētīt iespēju, kā mēs varētu pāriet uzbrukumā. Pašlaik mēs nevarējām aizsniegt dziļākos apziņas slāņus, ko apdzīvo parazīti. Tomēr nakts kauja bija man iemācījusi, ka es varu izmantot spēku, kas nāk no kāda dziļdziļa avota. Vai mēs varam tā pietuvoties šim avotam, lai pārsviestu kauju uz ienaidnieka nometni?
Es tikai pavirši pievērsu uzmanību pasaules preses izdevumu reakcijai. Nebija pārsteidzoši, ka vairums izturējās naidīgi un skeptiski. Vīnes «The World Free Press» atklāti paziņoja, ka mūs piecus vajadzētu turēt apcietinājumā, līdz tiktu izpētīts viss ar pašnāvībām saistītais jautājums. Bet Londonas «Daily Express» ierosināja, ka vajadzētu nodot Apvienoto Nāciju karaspēku mūsu pārziņā un pilnvarot mīīs cīnīties pret parazītiem ar jebkuriem līdzekļiem, ko mēs uzskatītu par efektīviem.
Viena avīzes ziņa satrauca mūs visus. Tas bija Fēliksa Hazarda raksts «Berliner Tageblatt». Viņš neizsmēja šo notikumu un neatbalstīja Ribo «atzīšanos», kā bijām gaidījuši. Likās — viņš ir absolūti pārliecināts, ka pasaulei draud bi-iesmas no šī jaunā ienaidnieka. Bet, ja šis ienaidnieks spējīgs paņemt savā varā atsevišķu cilvēku prātus, Hazards rakstīja, tad kur ir garantija, ka mēs neesam šo parazītu vergi? Mēs bijām pasludinājuši viņu esamību, taču tas neko nepierādīja. Mums vajadzēja sniegt šo paziņojumu pašsaglabāšanās nolūkā; pēc Ribo «atzīšanās» pret mums, iespējams, tiktu ierosināta krimināllieta … Si raksta tonis nebija gluži nopietns. Šķita, ka Hazards ir ļāvis lasītājam noskārst, ka viņš pazobojas par šo atgadījumu. Tomēr raksts atstāja satraucošu
iespaidu. Mums nebija ne mazāko šaubu, ka Hazards ir ienaidnieka aģents.
Izvirzījās vēl viens jautājums, kas nekavējoties bija rūpīgi jāapsver. Līdz šim reportierus nelaida klāt izrakumiem Melnajā kalnā. Taču viņus acīmredzot nekas nekavēs sarunāties ar dažādiem turienes strādniekiem un karavīriem. Ja vien iespējams, to vajadzēja novērst. Tāpēc mēs ar Reihu piedāvājām vakarā pavadīt žurnālistu grupu uz izrakumu vietu, mēs piekritām, ka tur būs televīzijas kameras. Mēs norīkojām, lai līdz mūsu atbraukšanai ievēro visstingrākos drošības pasākumus un neļauj avīžniekiem uzturēties izrakumu tuvumā.
Tovakar pulksten desmitos mūs gaidīja piecdesmit reportieri divos transporta helikopteros. Sājos neērtajos aparātos lidojums uz Karatepi prasīja stundu. Kad mēs ieradāmies, visu laukumu apgaismoja starmeši. Portatīvās televīzijas kameras bija uzstādītas desmit minūtes pirms mūsu nosēšanās.
Mūsu nodoms šķita viegli izpildāms. Mēs pavadīsim reportierus lejā līdz pat «Abhota bluķim», kurš tagad bija pilnīgi atsegts, un, liekot lietā psihokinēzes spējas, radīsim nospiedošu un saspringtu atmosfēru. Tad mēs tīši izvēlēsimies visnervozākos un visjūtīgākos žurnālistus un mēģināsim viņos izraisīt paniku. Tieši tāpēc agrāk notikušajā intervijā mēs nepieminējām savas psihokinēzes spējas. Mēs sapratām, ka šīs spējas galu galā var izmantot, «fabricējot apsūdzību» pret parazītiem.
Mēs neņēmām vērā parazītus. Pirms pašas nosēšanās es pamanīju, ka reportieri helikopterā dzied. Tas likās savādi. Mēs iedomājāmies, ka viņi ir pamatīgi piedzērušies. Graui, Fleišmanis, Reihs un es bijām otrā helikopterā. Tad, tiklīdz nosēdāmies, mēs sajūtām parazītu klātbūtni un aptvērām, kas notiek. Parazīti izmantoja savu parasto metodi. Viņi nevis izsūca enerģiju saviem upuriem, bet to piegādāja. Daudzi no šiem vīriem bija krietni iemetēji un, kā vairums žurnālistu, ne sevišķi gudri. Uz šāda tipa cilvēkiem garīgās enerģijas «dāvana» atstāja tādu pašu iespaidu kā alkohols. Tiklīdz reportieri no mūsu helikoptera piebiedrojās pārējiem, viņiem pielipa tas pats pacilātais garastāvoklis. Es dzirdēju, ka televīzijas komentētājs piezīmē:
— Sie zēni it nemaz nešķiet nobažījušies par parazītiem. Liekas, viņi to visu. uzņem kā joku.
Es pateicu programmas režisoram, ka būs neliela aizkavēšanās, un aicināju pārējos uz darbu vadītāja būdu izrakumu laukuma tālākajā malā. Aizslēguši durvis, koncentrējāmies, lai izdomātu, kas būtu darāms. Mēs viegli nodibinājām savstarpējus telepātiskus kontaktus un varējām iekļūt dažu avīžnieku smadzenēs. Sākumā bija grūti izprast, kas notiek viņu apziņā,— nekad agrāk ne ar ko tamlīdzīgu nebijām saskārušies. Tad mēs laimīgā kārtā uzdūrāmies reportierim, kura domu viļņa garums bija identisks Ribo viļņa garumam. Tas mums deva iespēju tuvāk papētīt viņa smadzeņu procesus. Smadzenēs ir apmēram ducis galveno baudas centru, vispazīstamākie no tiem ir seksuālais, emocionālais un sociālais. Ir arī intelektuālās baudas centrs, kas saistīts ar cilvēka pašsavaldīšanās un paškontroles spējām. Visbeidzot, pastāv vēl pieci centri, kas cilvēkiem ir gandrīz pilnīgi neattīstīti, un tie ir saistīti ar darbībām, ko mēs dēvējam par poētisko, reliģisko jeb mistisko.
Vairumam žurnālistu parazīti palielināja enerģiju sociālajā un emocionālajā centrā. Tā kā žurnālistu bija piecdesmit, sāka darboties bara instinkts — un viņu bauda auga augumā.
Mēs visi pieci koncentrējām uzmanību uz reportieri, kuru pārbaudījām. Nenācās grūti izjaukt viņa ieradumu sistēmu un likt viņam pēkšņi justies nomāktam. Bet, tiklīdz mēs atslābinājām spiedienu, viņš atguvās.
Mēs mēģinājām izdarīt tiešu uzbrukumu parazītiem. Tas bija bezcerīgi. Parazīti bija viņpus mūsu sniedzamī- bas robežas un apņēmušies tur palikt. Mums šķita, ka enerģija, ko vērsām pret viņiem, tiek izšķiesta gluži veltīgi un ka viņi par mums smejas.
Tā bija bīstama situācija. Mēs nospriedām, ka vajadzēs pilnīgi paļauties uz savām psihokinēzes spējām, lai paliktu stāvokļa noteicēji. Tas nozīmēja darboties reportieru tiešā tuvumā.
Kāds dauzīja pa būdas durvīm un sauca:
— Ei, cik ilgi mums būs jāgaida?
Tad mēs izgājām ārā un teicām, ka nu esam sagatavojušies.
Mēs ar Reihu devāmies pa priekšu. Reportieri, līksmi smiedamies, mums sekoja, un fonā nepārtraukti runāja televīzijas komentētājs. Iedami nopakaļ pūlim, Fleišmanis un brāļi Graui koncentrēja uzmanību uz šiem komen
tāriem. Mēs dzirdējām, ka komentētājs raižpilnā balsī saka:
— Ikviens gan šķiet ļoti bezrūpīgs, taču būtu interesanti zināt, vai šis prieks ir īsts. Šovakar šeit jūtams savāds spriegums. .
To izdzirduši, visi reportieri iesmējās. Un tad mēs saslēdzām savu gribasspēku «virknē» un iedvesām reportieriem nedrošību un neskaidras bailes. Smiekli tūlīt mitējās. Es skaļi teicu:
— Neraizējieties! Sādā dziļumā gaiss nav tik tīrs, kā gribētos. Bet tas nav indīgs.
Tunelis bija septiņas pēdas augsts un tiecās lejup apmēram divdesmit grādu leņķī. Simt jardu dziļumā mēs sakāpām mazās dzelzceļa vagonetēs. Desmit jūdžu brauciena laikā bija dzirdama tikai riteņu klaboņa. Nevajadzēja telepātiski iedarboties uz žurnālistiem, lai padarītu viņu garastāvokli vēl drūmāku. Tunelis bija gandrīz vai spirālveidīgs — citādi tā ieeju nāktos izbūvēt vairāku jūdžu attālumā no Melnā kalna un ierīkot citu laukumu — un tas krietni sarežģītu drošības garantēšanu. Ikreiz, kad vagonetes pagriezienā sazvārojās, mēs sajūtām, ka reportierus pārņem nemiera vilnis. Arī viņi baidījās, ka vagonešu izraisītās vibrācijas dēļ tunelis varētu iegrūt.