Pagāja gandrīz stunda, kamēr mēs aizkļuvām līdz «Abhota bluķim». Pavērās lielisks skats: bluķa milzīgie, pelēkmelnie sāni slējās pār mums kā klints.
Nu mēs ar nolūku radījām nomāktu atmosfēru. Būtu bijis daudz labāk, ja mēs varētu ļaut darboties žurnālistu fantāzijai un tikai sekmētu to ar nelielu baiļu devu. Taču parazīti viņos lēja iekšā enerģiju — un mums bija nepieciešams paralizēt tos smadzeņu iecirkņus, kas reaģē uz enerģijas pieplūdumu. Tāpēc mēs viņiem uzkrāvām baiļu un riebuma nastu. Televīzijas komentētājs bija pārāk apjucis, lai runātu nospiedošajā klusumā; viņš čukstēja mikrofonā:
— Seit lejā pārņem netīkama, smacējoša sajūta. Varbūt pie tā vainīgs gaiss.
Tad parazīti sāka uzbrukt. Šoreiz nevis ar pilnu sparu, bet pa vienam, pa diviem. Acīmredzot viņu nolūks bija nokausēt mūs, lai mēs zaudētu varu pār reportieriem. Tiklīdz mēs pievērsām uzmanību cīņai ar parazītiem, atmosfēra tapa vieglāka, ikviens kļuva līksmāks. Cīniņš izraisīja vilšanos, jo panākumi bijā niecīgi. Ja parazītu
nav daudz, tie ir gandrīz neievainojami. Tas bija gluži kā cīnīties ar ēnām. Vislabākais līdzeklis bija viņus ignorēt, taču tikpat grūti ir neievērot kranci, kas klūp kājās.
Un tad mums visiem vienlaikus ienāca prātā doma — mēs vismaz bijām savā starpā tā saistīti, ka nevarēja pasacīt, kurš pirmais to iedomājās. Mēs palūkojāmies uz «Abhota bluķi» un uz tuneļa- griestiem kādas trīsdesmit pēdas virs tā. Bluķis svēra trīstūkstoš tonnu. Brāļi Graui Britu muzejā bija pacēluši trīsdesmit tonnu smagu bloku. Mēs nospriedām, ka ir vērts pamēģināt. Tādēļ, ar nolūku uzsūtījuši reportieriem baiļu vilni, mēs saskaņoti koncentrējām gribasspēku, lai paceltu bloku.
Šķita, ka tas būs tikpat bezcerīgs mēģinājums kā pacelt šādu smagumu ar kailām rokām. Tad brāļi Graui mums atklāja savu noslēpumu. Viņi darbojās nevis uni- sonā, bet pārmaiņus — sākumā lēni, tad arvien straujāk un straujāk. Aptvēruši, kā tas darāms, mēs viņiem pievienojāmies. Kad bijām apguvuši brāļu paņēmienu, tas kļuva aplam viegls. Enerģija, ko mēs piecatā ģenerējām, bija tik milzīga, ka ar to varētu pacelt divas jūdzes biezo zemes slāni virs mums. Bluķis piepeši atrāvās no zemes un pacēlās pie griestiem. Gaisma noraustījās, kad tas aizķēra elektrības kabeli. Uzreiz sacēlās panika — un daži stulbeņi paskrēja apakšā vai tika pagrūsti zem bloka. Mēs to pavirzījām sānis, un, kad tas pārrāva elektrības kabeli, telpa tūliņ iegrima tumsā. Kabeļa gals vilkās pa zemi, un mēs izdzirdām aizsmakušu kliedzienu — kāds cilvēks bija paklupis uz kabeļa. Telpu piepildīja degošas gaļas smaka, un mums visiem uzmācās nelabums.
Galvenais — nekrist panikā. Vienam no mums vajadzēja «atvienot» savu gribu un nostumt reportierus telpas malā, lai varētu nekavējoties nolaist lejā bloku. Tas bija grūti, jo mūsu gribas bija «saslēgtas» kopā, lai bluķi noturētu gaisā. Tāpēc mēs, ja tā varētu sacīt, bijām saslēgušies paralēli, nevis virknē.
Parazīti izvēlējās tieši šo brīdi, lai uzbruktu ar visu sparu. Mēs, protams, bijām bezspēcīgi. Situācija būtu smieklīga, ja vien nebijusi tik bīstama un jau nebūtu maksājusi vienu dzīvību.
Reihs ieteicās:
— Vai mēs to nevarētu saskaldīt atomos?
Kādu brīdi aiz apjukuma nesapratām viņa teikto — parazīti mūs ielenca kā rēgu armija. Tad, tiklīdz aptvērām,
ko viņš gribējis teikt, mēs sapratām, ka tas ir vienīgais glābiņš. Mums bija gana spēka, lai paceltu tūkstoti tik lielu bluķu; vai ar to pietiks, lai iznīcinātu šo vienu? Mēs pamēģinājām — ar garīgo enerģiju sažmiedzām to un centāmies saberzt. Automātiski paātrinājām darbību, un jautrība bija tik liela, ka tikko ievērojām parazītu spiedienu ap mums. Tad mēs jutām, ka bloks sadrūp un sabirst kā skrūvspīlēs iespiests milzīgs krīta gabals. Pēc dažām sekundēm pie griestiem peldēja smalkos putekļos sabirzušais milzenis. Sādā veidā to varēja virzīt pa tuneli. To mēs paveicām, turklāt tik ātri, ka gaisa plūsma rāva mūs iekšā tunelī un telpa uz brīdi piepildījās ar putekļiem.
Kad bluķis bija novākts, mēs ar uzkrāto gribasspēka enerģiju likāmies virsū parazītiem kā nepacietīgs cilvēks, kas mēģina nosist blusu. Rezultāts bija iepriecinošs: parazītiem atkal nebija laika atkāpties, un mums šķita, ka mēs esam iebrāzušies viņu rindās kā liesmu metējs sakaltušās lapās. Tad Reihs «atvienojās» no mums, pacēla norautos elektrības kabeļa galus un savienoja tos. Iedegās gaisma, un mēs ieraudzījām pilnīgu jucekli. Visiem reportieriem bija traucēta «sociālo paradumu» sistēma; ikviens jutās pamests un pārbiedēts. Gaiss bija melnu putekļu pilns un mūs visus smacēja. (Mums bija jāpagaida, kamēr tunelī nosēžas putekļi, un tikai tad mēs tos varējām stumt ārā, lai no virszemes ieplūstu tīrs gaiss.) Bojā gājušā žurnālista mirstīgās atliekas bija pielipušas pie elektrības kabeļa mums virs galvas un joprojām izplatīja deguma smaku. Sejas mums visiem bija melnas kā ogļračiem. Panika bija briesmīga. Ikviens reportieris droši vien domāja, ka nemūžam vairs neizkļūs no tuneļa.
Mēs izkliedējām paniku, vēlreiz saslēdzot savu gribasspēku virknē. Tad mēs likām reportieriem sastāties divās rindās un atgriezties pie vagonetēm. Reihs koncentrēja uzmanību uz visiem trim televīzijas darbiniekiem, lai pārliecinātos, vai viņi atkal ir iedarbinājuši kameras. (Kad nodzisa elektrība, tās, protams, pārstāja darboties.) Pa to laiku mēs iztīrījām tuneli no putekļiem un lēni virzījām tos uz virszemi, kur tie pacēlās debesīs — par laimi, nakts bija tumša — un izkaisījās milzīgā platībā.
Kad bijām iznākuši svaigā gaisā, mēs sapratām, ka esam izcīnījuši vērā ņemamu uzvaru — galvenokārt pateicoties nejaušībai Parazīti, protams, nebija padevušies.
Viņi joprojām lēja enerģiju reportieros, kad bijām izkļuvuši ārā no pazemes. To mēs spējām pilnīgi nobloķēt. Taču mēs diez vai būtu jaudājuši tikt ar viņiem galā, ja viņi uzbruktu pa vienam. Tomēr visa pasaule bija redzējusi pa televizoru, kas notiek, bija redzējusi bluķa izzušanu. Lai ko rakstītu reportieri, tam nebija nekādas nozīmes. Turklāt bija jāņem vērā vēl viens faktors. Žurnālistu sociālo un emocionālo sistēmu mākslīgā stimulēšana nenovēršami izraisīs nogurumu, tādas kā paģiras. Viņus nevarēja mūžīgi turēt šādā pusreibumā. Šāds atslābums mums lieti noderētu.
Bija pāri pusnaktij, kad mēs piecatā kopīgi ieturējām maltīti. Kompānija mums bija atvēlējusi speciālu telpu. Mēs bijām apņēmušies, ka turpmāk mums pieciem dienu un nakti jāpaliek kopā. Katram atsevišķi piemita neliels spēks, bet apvienots tas kļuva tūkstoškārtīgs, kā mēs tovakar bijām pierādījuši.
Mēs nemānījām sevi ar ilūziju, ka esam neievainojami. Mēs varbūt bijām pasargāti no tieša parazītu uzbrukuma. Taču viņi zināja, kā izmantot citus cilvēkus pret mums, un tieši no tā bija jābaidās.
Kad nākamajā rītā ieskatījāmies avīzēs, atlika tikai apsveikt pašiem sevi ar lielāko uzvaru. Tā kā gandrīz ikviens cilvēks pasaulē bija vērojis televizora ekrānu, tad ikviens redzēja, kā izgaisa «Abhota bluķis». Mēs domājām, ka dažas avīzes nojautīs krāpšanu — galu galā tas, ko bijām paveikuši, nebija nekas vairāk kā izreklamēts burvju mākslinieka triks —, taču neviens neko nenojauta. Mēs piedzīvojām daudzus histēriskus uzbrukumus, bet tie bija uzbrukumi mūsu muļķībai par to, ka esam atbrīvojuši šos «biedējošos spēkus». Ikviens uzskatīja, ka catoguāņi — parazītus tā iedēvēja kāds Lavkrāfta daiļrades speciālists Savienotajās Valstīs — iznīcinājuši bluķi, lai kavētu mūs pamatīgāk izzināt viņu noslēpumus. Visus satrauca fakts — ja viņi var iznīcināt trīstūkstoš tonnu smagu bloku, tad tikpat viegli viņi varētu iznīcināt mūsdienu lielpilsētu, šīs bailes vēl pieauga, kad dienā zinātnieki atklāja bazalta putekļu slāni, kas klāja krūmājus vairāku jūdžu rādiusā ap laukumu, un pareizi secināja, ka bloks kaut kādā veidā ticis sairdināts. Viņi bija neziņā. Bloku, protams, būtu iespējams sadalīt ar atom- spridzinātāja palīdzību, taču sprādziena atbrīvotā enerģija būtu iznīcinājusi visus cilvēkus, kuri tobrīd atradās