pazemē; viņi nevarēja aptvert, kā tas paveikts, jo telpā pat nepaaugstinājās temperatūra.
Gunnars Fangens, Apvienoto Nāciju prezidents, atsūtīja mums vēstuli, kurā vaicāja, kas viņam, pēc mūsu domām, būtu jāpasāk pret parazītiem. Vai tas ko līdzētu, ja Kadatu iznīcinātu ar atommīnām? Vai mums ir kāda jausma par to, kādi ieroči varētu būt iedarbīgi pret parazītiem? Mēs aizsūtījām prezidentam atbildi, kurā lūdzām viņu atbraukt pie mums, un pēc četrdesmit astoņām stundām viņš ieradās.
Pa to laiku kompānijai bija uzradušās pašai savas rūpes. Reklāma, protams, ļoti iepriecināja, taču, kamēr ārpusē gaidīja simtiem reportieru, kompānija atradās tādā kā aplenkuma stāvoklī — un darījumi apstājās. Mums bija svarīgi sameklēt jaunu galveno mītni. Tāpēc es runāju ar Savienoto Valstu prezidentu Loidu S. Mel- vilu un jautāju, vai viņš nevarētu mums atrast ļoti drošu vietu, kur būtu garantēta slepenība. Viņš rīkojās ātri un stundas laikā mums paziņoja, ka varam pārbraukt uz ASV 91. raķešu bāzi Saratogaspringsā, Ņujorkas štatā. Nākamajā dienā, 17. oktobrī, mēs devāmies uz turieni.
Mūsu jaunajai bāzei bija daudz priekšrocību. Mums vēl bija padomā ducis amerikāņu, kuriem bijām nolēmuši noteiktā laikā uzticēt savu noslēpumu; viņus mums ieteica Remizovs un Spensfīlds no Jeilas universitātes. Pieci no viņiem dzīvoja Ņujorkas štatā. Mēs palūdzām prezidentam Melvilam, lai viņš uzaicina šos cilvēkus tikties ar mums, kad ieradīsimies 91. bāzē. Tie bija Olivers Flemings un Merils Filipss no Kolumbijas universitātes Psiholoģijas laboratorijas, Rasels Holkrofts no Sirakjūsas universitātes un Edvards Līfs un Viktors Ebners no Olbani Pētnieciskā institūta.
Vakarā pirms aizbraukšanas Fleišmanis uzstājās televīzijā — ieraksts tika izdarīts kompānijas telpās — un atkal uzsvēra, ka Zemes iedzīvotājiem nav iemesla panikai. Viņš neticot, ka parazīti ir tik stipri, lai nodarītu cilvēcei reālu ļaunumu. Mūsu pienākums esot nodrošināt, lai viņi vispār nekļūtu tik spēcīgi.
Mums pašiem sava darba «sabiedriskā» puse bija vismazāk svarīga; īstenībā tā bija apnicīga un mums tik neraksturīga. Mēs gribējām ķerties pie īstā darba — izpētīt mūsu un parazītu spēkus.
Kompānija sagādāja ātrgaitas raķeti, ar ko aizvest mūs uz 91. bāzi, un pēc stundas mēs bijām tur. Tajā pašā
pēcpusdienā par mūsu ierašanos ziņoja televīzijā. Uzstājās prezidents, lai paskaidrotu, kāpēc viņš mūs ielaidis 91. bāzē (tā bija pati drošākā vieta Savienotajās Valstīs — jokoja, ka vieglāk esot kamielim izlīst caur adatas aci* nekā iekļūt 91. bāzē). Viņš sacīja, ka mūsu drošība esot jautājums ar vispasaules nozīmi un ikviens reportieru mēģinājums kontaktēties ar mums tiks uzņemts kā pārkāpums — un sekos atbilstoša rīcība. Tas, protams, atrisināja vienu no mūsu galvenajām problēmām: kopš tā laika mēs varējām pārvietoties no vienas vietas uz citu — un mums nesekoja ducis helikopteru.
91. bāze nepavisam nebija tik ērta kā kompānijas direkcijas ēka. Mēs iekārtojāmies Nisena barakā*, kas bija uzstādīta divdesmit četras stundas pirms mūsu ierašanās; ērtības ziņā tā pārspēja labi apgādātu kazarmu telpu.
Kad ieradāmies, mūs jau gaidīja Flemings, Filipss, Holkrofts, Līfs un Ebners. Visi bija jaunāki par četrdesmit gadiem. Holkrofts nemaz neizskatījās pēc zinātnieka — viņš bija vairāk nekā sešas pēdas garš, ar sārtiem vaigiem un koši zilām acīm; ieraugot viņu, manī iezagās nelielas bažas. Pārējie atstāja uz mani lielisku iespaidu: gudri, savaldīgi, ar humora izjūtu. Mēs visi dzērām tēju kopā ar bāzes dežurējošo virsnieku un vecāko drošības dienesta virsnieku. Abi šie cilvēki man likās tipiski karavīri: pietiekami saprātīgi, taču visu saprata pārāk burtiski. (Drošības dienesta virsnieks gribēja zināt, kādus pasākumus viņš varētu veikt pret catoguāņu spiegiem.) Es pamēģināju viņiem precīzi izskaidrot, kāds ir mūsu pretinieks: tas uzbrūk nevis no priekšpuses vai mugurpuses, bet mājo mūsos. Abi izskatījās samulsuši, līdz ģenerālis Vinslovs, dežurējošais virsnieks, ievaicājās:
— Jūs laikam domājat, ka šos radījumus var salīdzināt ar mikrobiem, kas iekļūst asinīs?
Es atbildēju, ka tā patiešām varētu salīdzināt, un man šķita, ka šī ziņa viņus dara priecīgākus, kaut arī drošības dienesta virsnieks tagad domāja par dezinfekcijas līdzekļiem.
Padzēruši tēju, mēs aizvedām piecus jaunos biedrus uz savu baraku. Pārbaudījis drošības dienesta virsnieka prātu, es uzzināju, ka mūsu būdā zem betona grīdas ir daudzi mikrofoni, kas izlikti pēc viņa paša pavēles, tāpēc, tiklīdz mēs ievācāmies, es noteicu mikrofonu atrašanās
vietas un iznīcināju tos. Tie, protams, bija iestiprināti collas dziļumā tieši betonā, tā ka tos sabojāt, neieurbjo- ties grīdā, teorētiski nebūtu iespējams. Kad es nākamās nedēļas laikā sastapu drošības dienesta virsnieku, es ievēroju, ka viņš tā dīvaini paraugās manī.
Vakaru mēs aizvadījām, izskaidrodami situāciju pieciem jaunajiem biedriem. Vispirms iedevām viņiem izlasīt Veismaņa darba «Pārdomas par vēsturi» pārfotografētus eksemplārus. Tad es viņiem īsi pastāstīju par saviem piedzīvojumiem. Kamēr es runāju, mans stāstījums tika ierakstīts magnetofona lentē, lai vēlāk varētu to atskaņot, ja viņiem vēl rastos kādi jautājumi. Seit es citēju šī ieraksta pēdējās piecas minūtes, jo tajās skaidri formulēts to problēmu raksturs, ar kurām mēs sadūrāmies:
«Tātad mēs nojaušam, ka ar šīm būtnēm var cīnīties cilvēks, kurš apguvis fenomenoloģijas pamatus. Mēs zinām arī to, ka viņu galvenais spēks, šķiet, slēpjas spējā sašķobīt cilvēka garīgo līdzsvaru. (Es jau biju atzinies, ka «Abhota bluķi» iznīcinājām mēs.) Tas nozīmē, ka mums jāiemācās pretoties viņiem visos garīgajos līmeņos.
Taču šis uzdevums izvirza jaunu problēmu, kura mums jāatrisina, cik ātri vien iespējams. Mēs zinām tik maz par cilvēka dvēseli. Mēs neapjaušam, kas notiek, kad cilvēks piedzimst un nomirst. Mēs neizprotam cilvēka saikni ar telpu un laiku.
Deviņpadsmitā gadsimta romantiķu sapņu tēls bija «dieviem līdzīgi cilvēki». Tagad mēs esam pārliecināti, ka tas ir iespējams. Cilvēka potenciālās iespējas ir tik neizmērojamas, ka mēs tās nekādi nevaram aptvert. Būt dievam līdzīgam nozīmē būt noteicējam, nevis apstākļu upurim. Tomēr jāuzsver, ka nevar būt visaptverošas kontroles, kamēr vēl nav atbildēti daudzi svarīgi jautājumi. Ja cilvēks iet, seju pievērsis debesīm, tad viegli aizlikt viņam kāju priekšā. Kamēr mēs neizprotam savas esības pamatus, parazīti var uzbrukt šiem pamatiem un mūs iznīcināt. Cik man zināms, tad parazītiem par šiem jautājumiem tikpat maza jēga, cik mums. Taču mēs nevaram riskēt, izvirzot šādu pieņēmumu. Mums jāizdibina nāves, telpas un laika noslēpumi. Tā ir vienīgā garantija uzvarai šajā cīņā.»