Man par izbrīnu un lielu prieku, izrādījās, ka Holkrofts ir viens no labākajiem skolniekiem, kāds man jebkad bijis. Bērnišķīgais, vientiesīgais izskats patiešām atbilda viņa
būtībai. Viņu laukos bija uzaudzinājušas divas neprecējušās tantes, kuras viņu dievināja, un viņam skolā bija teicamas sekmes dabaszinātnēs. Holkrofts kopš dzimšanas bija augstsirdīgs un dzīvespriecīgs, un mierīgs, tāpēc labvēlīgā vide ļāva viņam saglabāt šīs īpašības. Kā psihologs eksperimentētājs viņš nebija izcils: viņam pietrūka tās uzņēmības, kas nepieciešama, lai kļūtu par pirmšķirīgu zinātnieku. Taču viņam piemita nemākslota instinktīva saskaņa ar dabu, un tas bija daudz svarīgāk. Viņam bija tāds kā garīgs radars, un tas nozīmēja, ka dzīvošana viņam nav smags darbs.
Tāpēc Holkroftam it kā jau bija skaidrs viss, ko viņam stāstīju. Viņš uzreiz visu saprata. Pārējie, būdami intelektuāla uzbudinājuma stāvoklī, sacīto aptvēra ar prātu un lēni gremoja kā pitons žurku. Holkrofts dzirdēto zināja instinktīvi.
Tas viss bija daudz svr.iīgāk, nekā varētu šķist. Jo Reihs, Fleišmanis, es pats un brāļi Graui arī bijām intelektuāļi. Mēs nespējām atbrīvoties no ieraduma mēģināt ar prāta palīdzību izpētīt apziņas pasauli, un tā bija veltīga laika šķiešana — mūsu prāti atgādināja armiju, kuru komandē ģenerālis, kas atsakās rīkoties, kamēr nav uzrakstījis dokumentus trijos eksemplāros, un par visu prasa padomu štābā. Holkrofts bija tāds kā medijs, ne jau garu izsaucējs, kaut gan šīs sfēras ir cieši saistītas. Viņa darbības laukā ietilpa nevis gars, bet instinkti. Pašā pirmajā vakarā mēs varējām viņu «ieslēgt» mūsu telepā- tiskajā lokā; viņa iekšējā dzirde dabiski harmonēja ar mūsējo. Un mums pieciem atausa jauna cerība. Vai šis cilvēks nevar ienirt apziņā dziļāk par mums? Vai viņš nevarētu mums izteikt kādu pieņēmumu par to, kas parazītiem padomā?
Turpmākās divas trīs dienas lielāko daļu pavadījām savā barakā, mācot jaunajiem skolniekiem visu, ko zinājām. Mūsu telepātiskās spējas atviegloja mācīšanu. Taču mēs arī nonācām līdz atziņai, ka esam palaiduši garām vienu no fenomenoloģijas svarīgākajām problēmām. Ja cilvēkam iestāsta, ka viņš visu mūžu bijis gluži maldīgās domās par sevi, tas viņu izsit no sliedēm tāpat kā tad, kad viņam pēkšņi iedod miljons mārciņu. Vai arī — ja vīrieti ar dzimumdzīves traucējumiem ieved harēmā. Viņš piepeši atklāj, ka rādīt dzejisku noskaņu ir tikpat
viegli kā atgriezt ūdenskrānu, ka viņš var nokaitēt emocijas gandrīz līdz baltkvēlei. Kā triecienu dabūjis, viņš apjēdz, ka viņam iedota diženuma atslēga, ka visi tā sauktie «dižie viri» ir cilvēki, kuriem pavīdējis tikai blāvs atspīdums no tām spējām, kuru viņam tagad ir papilnam. Taču viņš visu mūžu nodzīvojis, būdams visai pieticīgos uzskatos par sevi. Viņa vecā personība trīsdesmit vai četrdesmit ierastlbas gados ieguvusi zināmu rutīnu. Tā neparko neiznīkst vienā vakarā. Taču jaunā personība arī ir ārkārtīgi spēcīga. Cilvēks kļūst par divu personību kaujas lauku. Un visā šajā juceklī viņš velti iztērē milzum daudz enerģijas.
Holkrofts, kā jau teicu, bija lielisks skolnieks, bet pārējie četri bija daudz spēcīgāk attīstītas personības. Un viņiem nebija īstas briesmu vai neatliekamības atjautas: galu galā mēs taču bijām pārdzīvojuši parazītu uzbrukumu, tad kāpēc lai viņi to nepārdzīvotu?
Es nevainoju šos četrus vīrus. Viņu izturēšanās nevarēja būt citāda. Katra universitāte saduras ar šīs problēmas paveidu — studentiem jaunā dzīve šķiet tik aizraujoša, ka viņi nevēlas to tērēt grūtam darbam.
Lai Flemings, Filipss, Līfs un Ebners vieglprātīgi nepalaistu vējā disciplīnu, mums nācās likt lietā ievērojamu garīgu piepūli. Mums vajadzēja viņus pastāvīgi novērot. Jaunā informācija iedarbojās kā spēcīgs reibinošs dzēriens; viņu prāti bija tik uzbudināti, ka vīri gribēja uzvesties kā laimīgi skolnspuikas, kuri šļakstinās upē. Viņiem vajadzētu lasīt Huserlu vai Merlo Pontī*, bet viņi sāka atminēties bērnības ainas vai izbijušus mīlas piedzīvojumus. Ebners bija mūzikas mīļotājs, kas zināja no galvas visas Vāgnera operas, un, tiklīdz viņu atstāja vienu pašu, viņš sāka dungot kādu tēmu no «Nībelungu gredzena»* un tūlīt iegrima pasīvā ekstāzē. Filipsam piemita kaut kas no dona Zuāna, un viņš mēdza atsaukt atmiņā pagātnes uzvaras, līdz atmosfērā vibrēja seksuāls uzbudinājums, kas pārējiem šķita satraucošs. Filipsu aizstāvot, man jāteic, ka viņš seksuālajos piedzīvojumos allaž meklējis kaut ko tādu, ko viņam nav izdevies atrast; nu viņš to pēkšņi bija uzgājis un nevarēja vien beigt pagātnes apcerēšanu.
Trešajā dienā pēc mūsu ierašanās 91. bāzē Holkrofts nāca ar mani parunāt. Viņš ieminējās:
— Man šķiet, ka mēs visi muļķojam sevi.
Ļaunu jauzdams, es pavaicāju, ko viņš ar to grib sacīt.
— īsti nezinu. Kad es vingrinos viņu viļņu garuma uztveršanā (viņš runāja par parazītiem), es sajūtu lielu aktivitāti. Viņi kaut kam gatavojas.
Tas mūs aizkaitināja un aptumšoja mūsu cerības. Mums piederēja lielais noslēpums, mēs bijām brīdinājuši pasauli. Un tomēr faktiski mēs ne par matu nebijām kļuvuši gudrāki. Kas bija šie radījumi? No kurienes viņi nāca? Kāds bija viņu galīgais mērķis? Vai viņi patiešām bija saprātīgi vai tikpat dumji kā tārpi siera gabalā?
Mēs visai bieži uzdevām sev šos jautājumus un bijām nonākuši pie dažām hipotētiskām atbildēm. Cilvēka saprātam piemīt dziņa attīstīties; zinātnieki un filozofi alkst pēc patiesības, tāpēc ka viņi ir noguruši būt tikai cilvēki. Vai iespējams, ka to pašu varētu attiecināt arī uz šo radījumu saprātu? Tā kā viņi bija mūsu ienaidnieki, tam bija grūti noticēt. Taču vēsture mums iemācījusi, ka saprāts vēl nenozīmē labsirdību. Turklāt, ja parazīti būtu saprātīgi, mēs varētu norādīt ceļu. Un, ja viņi būtu saprātīgi, varbūt viņi aptvertu, ka ir uzvarēti.
Bet vai viņi bija uzvarēti?
Tiklīdz Holkrofts bija man izteicis savas aizdomas, es sasaucu visus kopā. Tas notika pēc brokastīm skaidrā, saulainā rītā, un laiks bija ļoti silts. Dažus simtus jardu atstatu baltos sporta tērpos ģērbtu lidotāju grupai ritēja apmācības, un mēs dzirdējām seržanta balsi.
Es izskaidroju savas bailes un sacīju, ka, manuprāt, mums jāmēģina uzzināt kaut ko vairāk par parazītiem. Mēs lūdzām savus četrus skolniekus, lai viņi mēģina nodibināt ar mums telepātiskus sakarus. Pasākums solījās būt bīstams, un mums bija jāsakopo visi spēki. Pusstundu trenējies, Līfs pēkšņi paziņoja, ka skaidri uztverot mūs. Pārējie bija galīgi nokusuši, pūlēdamies sazināties ar mums, tāpēc mēs viņiem sacījām, lai atslābinās. Mēs neizteicām to, kas neizgāja no prāta: gadījumā, ja parazīti uzbruks, mūsu skolniekiem draudēs vislielākās briesmas, jo viņiem bija maza pieredze garīgo spēju izlietošanā.
129
Mēs aiztaisījām slēģus, aizslēdzām durvis, apsēdāmies un cītīgi koncentrējāmies. Sīs darbības jau bija kļuvušas tik pierastas, ka veicu tās gandrīz automātiski. Pirmais solis bija gluži tāds pats kā tad, kad vēlos aizmigt — pilnīgi atvairīt domas par ārpasauli, aizmirst savu ķermeni. Pēc dažām sekundēm es grimu apziņas tumsā. Nākamajam solim bija nepieciešams zināms treniņš. Man bija
5 — 1046
jānošķir sevi no savas parastās fiziskās esības. Manam saprātam jāpaliek modram un jānokāpj sapņu un atmiņu pasaulē.