Sī darbība daļēji līdzinās tam, kas notiek, kad jūs moka lietuvēns un jūs sev iestāstāt: «Tas ir tikai sapnis, es guļu aizmidzis savā gultā, man jāpamostas.» Jūsu nomoda cilvēks ir tepat blakus, taču viņš ir apmulsis savā fantasmagoriju pasaulē. Es drīz konstatēju, ka varu iziet caur sapņu slāni, pilnīgi saglabādams apziņu, — tā ir grūti apgūstama māka, jo cilvēki izmanto savu ķermeni kā apziņas atstarotāju. Tā ir dīvaina, klusa pasaule, šis sapņu slānis, un cilvēks jūtas kā nirējs jūrā. Iesāoējam šī var izrādīties visbīstamākā pieredzes daļa. Ķermeni var salīdzināt ar apziņas enkuru. Kādā no saviem dzejoļiem Jeitss pateicas dievam, «ka stāvs tam pieder līdz ar visu aplamības zibu»*, kas to atbrīvo no murgiem. Ķermenis darbojas kā atsvars mūsu domām un neļauj tām klīst apkārt. Tikpat labi varētu atrasties uz Mēness un svērt tikai dažas mārciņas. Jūs sperat parastu soli — un aizlidojat pa gaisu kā balons. Arī domas, atbrīvotas no ķermeņa gravitācijas, iegūst šo dēmonisko enerģiju. Ja domātājam ir patoloģiskas novirzes, tad viņa domas pārvēršas par briesmīgiem sātaniem. Un, ja viņš nezina, ka tās ir viņa domas un ka tās neeksistē ārpus viņa apziņas, viņš var krist panikā un stāvokli padarīt desmitkārt ļaunāku. Viņš ir kā lidmašīnas pilots, kas uzsāk pikējumu un neaptver, ka pats neapzināti grūž uz priekšu stūri.
Kad es biju izvēlies cauri sapņiem un atmiņām, centos palikt pasīvs un neievērot tās. Ja es būtu tik aušīgs un īpaši kavētos domās pie kāda sapņa vai atmiņām, tie uzreiz pārņemtu apziņu un radītu jaunu pasauli. Es nejauši sastapu smaržu no pīpju tabakas, ko sauca par «Rudo Tomu» un ko mēdza pīpēt mans vectēvs. Tik sen nebiju to atcerējies, ka es apstājos un ļāvos atmiņām. Tūlīt parādījās vectēvs un viņa Linkolnšīras mājas dārzs. Faktiski es stāvēju šai dārzā, un tas bija atveidots ar tādu precizitāti, ka citos apstākļos es būtu pārliecināts — dārzs patiešām reāli eksistē. Es apņēmīgi raidīju prom šo vīziju un pēc brīža atkal grimu dziļāk siltenajā tumsā.
Sī tumsa ir dzīvības pilna, un tā nav vienkāršs ķermeņa esības atspulgs. Tā ir enerģija, kas līdzīgi elektrībai caurstrāvo Visumu-. Tāpēc dziļākie apziņas slāņi tiek dēvēti par «bērnistabu». Tur valda moža, spraiga sil
tuma un nevainības noskaņa; tā ir pasaule vēl nedzimušiem bērniem.
Zem «bērnistabas» ir tukšums, līdzīgs starpzvaigžņu telpas tukšumam, tāda kā nebūtība. Tas ir īpaši.biedējošs apvidus, kur viegli apmaldīties. Visos savos agrīnajos eksperimentos es, nonācis šajā apvidū, vienmēr aizmigu un pamodos pēc daudzām stundām. Tur nav nekā, kas atspoguļotu cilvēka personības vai pat esamības izjūtu, tā ka acumirklīga neuzmanība — un apziņas pavediens pazūd.
Tik tālu es spēju aiziet. Pat tad man bija sev jāļauj reizēm pacelties līdz «bērnistabai», lai koncentrētu uzmanību.
Visu šo laiku mūsu smadzenes saglabāja telepātisku kontaktu. Nevarētu sacīt, ka mēs visi septiņi turētos cits citam blakus kā peldētāji. Katrs darbojās atsevišķi, tikai mūsu smadzenes uzturēja kontaktu. Tas nozīmēja, ka mēs varam palīdzēt cits citam ar kaut ko līdzīgu tālvadībai. Ja es, apstājies vecmāmiņas dārzā, būtu aizmidzis, pārējie būtu varējuši mani pamodināt. Ja vienam no mums uzbrukta, mēs visi nekavējoties pamostos un apvienotos, lai atsistu uzbrukumu. Taču tik lielā dziļumā cilvēks paliek viens pats.
Tieši tagad no telepātiskajiem sakariem ar Holkroftu es uzzināju, ka viņš joprojām dodas tālāk. Es viņu apbrīnoju. Sasniedzis šādus dziļumus, es biju pavisam bez svara. Mana apziņa bija kā burbulis, kas grib pacelties virspusē. Es zināju, ka jāprot kāds veikls paņēmiens, lai tiktu dziļāk, bet šīs mākas apgūšanai vajadzīga izpēte, treniņš, un, ja tikai šādā veidā varat palikt pie pilnas apziņas, tad nokļūt dziļāk nav iespējams. Holkroftam acīmredzot šī māka jau bija.
Sājos apziņas apvidos gandrīz nav laika izjūtas — tas rit un tomēr stāv uz vietas, ja to vispār iespējams aptvert. Tā kā ķermenis ir izgaisis, cilvēks neizjūt nepacietību — un laika ritums šķiet vienaldzīgs. Es zināju, ka parazītu nekur tuvumā nav, tāpēc vienkārši gaidīju, nezaudēdams modrību. Drīz es manīju, ka Holkrofts atgriežas. Es lēni peldēju atkal augšup, cauri sapņiem un atmiņām, un atguvos apmēram stundu pēc eksperimenta sākuma. Holkrofts vēl bija nesamaņā. Pagāja kādas desmit minūtes, līdz viņš atvēra acis. Vaigi bija gluži bāli, bet elpoja viņš mierīgi.
Holkrofts rāmi paskatījās uz mums, un mēs sapratām, ka viņam nekas īpašs nav sakāms. Viņš ierunājās:
— Es to nevaru saprast. Tur lejā tikpat kā nekas nenotiek. Gandrīz vai varētu noticēt, ka visi parazīti aizgājuši.
— Vai tu nevienu nemanīji?
— Nē. Pāris reižu man bija tāda sajūta, ka daži atrodas tuvumā, taču viņu bija ļoti maz.
Mēs visi liecinājām to pašu. Tas šķita daudzsološi. Tomēr neviens no mums nejutās diez cik laimīgs.
Pusdienlaikā pirmo reizi kopš ierašanās Savienotajās Valstīs noskatījāmies ziņas pa televizoru. Un tad mēs uzzinājām, ko parazīti darījuši aizvadītajās trijās dienās. Obafeme Gvambe noslepkavojis Āfrikas Savienoto Valstu prezidentu Nkumbulu, noticis valsts apvērsums, kas padarījis viņu par Keiptaunas un Adenas valdnieku. Tad sekoja izvilkums no Gvambes runas, ko viņš teicis pa radio pēc valsts apvērsuma. Mēs saskatījāmies. Mūs satrauca tas, ka Gvambe nepārprotami bija apziņas parazītu varā. Un tagad mēs zinājām par. parazītiem pietiekami daudz, lai saprastu, ka visbīstamākā kļūda ir pietiekami nenovērtēt parazītus.
Viņu politika mums uzreiz kļuva skaidra: jaukt cilvēcei prātus ar kariem — galu galā nu jau divus gadsimtus viņi to darījuši ar lieliem panākumiem. Divus gadsimtus cilvēce nopūlējusies, cenzdamās padarīt savu apziņu spraigāku. Divus gadsimtus parazīti likuši viņiem lauzīt galvas par ko citu.
Mēs sēdējām un runājām līdz vēlai naktij. Jaunā notikumu attīstība nepārprotami prasīja tūlītēju rīcību — bet kādu rīcību? Mūs visus māca savāda, ļauna priekšnojauta. Trijos naktī mēs likāmies gulēt. Piecos Holkrofts mūs pamodināja un teica:
— Viņiem kaut kas padomā — es to jūtu. Būtu jātaisās prom no šejienes.
— Uz kurieni?
Uz šo jautājumu atbildēja Reihs:
— Uz Vašingtonu. Es domāju, mums visiem vajadzētu aizbraukt un parunāt ar prezidentu.
— Kāds no tā būtu labums?
Reihs atteica:
— Es nezinu. Taču man šķiet, ka mēs šeit tikai velti zaudējam laiku.
Nebija jēgas kavēties. Kaut ari līdz rītausmai vēl atlika stunda, mēs devāmies uz helikopteru, ko Savienoto Valstu valdība bija nodevusi mūsu rīcībā. Austošajā gaismā mēs skatījāmies uz garajām, taisnajām Vašingtonas avēnijām. Mēs uzmanīgi nosēdinājām helikopteru uz ielas netālu no Baltā nama. Pie vārtiem dežurējošais kareivis skrēja šurp ar paceltu atomšauteni. Viņš bija jauns cilvēks, un nenācās grūti viņu pārliecināt, lai labāk ataicina savu priekšnieku, kamēr pārvietojam helikopteru uz mauriņu pie Baltā nama. Tā bija viena no patīkamākajām priekšrocībām, ko mums sagādāja mūsu spēja: visi parastie birokrātiskie šķēršļi izzuda.
Mēs iedevām virsniekam vēstuli, kas bija adresēta prezidentam, un devāmies meklēt kafiju. Nejaušie garāmgājēji mūs vienpadsmit varbūt noturēja par biznesmeņu delegāciju. Mēs atradām lielu restorānu ar stiklotu fasādi un aizņēmām divus galdus, no kuriem bija pārredzama iela. Kad bijām apsēdušies, es ielūkojos Ebnera apziņā. Sajutis, ka es viņu «zondēju», viņš man uzsmaidīja. Ebners sacīja: