pilnību vai vismaz tuvina tai. Varbūt panākumus veicināja arī vispārējā krīzes atmosfēra. (Tā noteikti bija izraisījusi pārsteidzošu pārmaiņu Merilā, Filipsā, Līfā un Ebnerā.) Diena vēl nebija galā, kad vienam no mūsu jaunajiem biedriem ar psihokinēzes palīdzību izdevās pakustināt cigaretes pelnu plēksnīt.i.
Ļaunās priekšnojautas mūs vēl neatstāja. Tā bija ārkārtīgi nepatīkama sajūta — it kā mums draudētu briesmas gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Cīņā pret kādu noteiktu ienaidnieku mēs justos pārliecināti par saviem spēkiem. Taču bija mokoši apzināties, ka parazīti var izlietot jebkuru no vairākiem miljardiem cilvēku kā ieroci pret mums. Tas uzdzina bezcerību, it kā vajadzētu meklēt adatu siena kaudzē. Man jāatzīst arī, ka visu laiku, ko pavadījām Vašingtonā, mēs slepeni pārbaudījām prezidentu; parazītiem būtu pavisam viegli pārņemt savā varā viņa smadzeņu sistēmas.
Gvambes panākumi Āfrikā bija satraucoši. Kad Apvienoto Nāciju Organizācija izteica viņam brīdinājumu, viņš to vienkārši izmantoja kā propagandu — baltie gribot iebiedēt melnādainos. Un, spriežot pēc ātruma, ar kādu izplatījās viņa dumpis, kļuva pavisam skaidrs, ka Āfrikā parazīti ir ķērušies pie masveidīgas apziņas invāzijas. Neprasot padomu savam karaspēkam, nēģeru ģenerāļi izteica padevību Gvambem. Viņam vajadzēja tikai kādas trīs dienas, lai faktiski kļūtu par Āfrikas Savienoto Valstu saimnieku.
Visu nakti pirms aizlidošanas no Zemes es pavadīju nomodā un domāju. Es biju atklājis, ka nu man pietika ar dažām stundām nakts miega. Ja atļāvos nogulēt par ilgu, tad pavājinājās garīgās spējas un kontrole pār apziņu. Taču šoreiz es jutu, ķa esmu sastapies ar problēmu, kas mani kaitināja un mocīja. Man likās, ka esmu palaidis garām kaut ko svarīgu.
Sī sajūta- neatstājās kopš tās nakts, kad parazīti iznīcināja pārējos, izņemot mūs piecus. Šķita, ka visu šo laiku esam stāvējuši uz vietas. Jā, mēs bijām uzvarējuši dažādās mazsvarīgās kaujās ar parazītiem — un tomēr mani joprojām nepameta nojauta, ka mūsu galvenie sasniegumi palikuši pagātnē. Tas likās vēl dīvaināk tāpēc, ka pēc tās nakts kaujas parazīti it kā lika mūs mierā.
Dzīvnieki ir līdzīgi mašīnām: viņu dzīvi nosaka refleksi un ieradumi. Arī cilvēki lielā mērā ir mašīnas, taču mums piemīt tāda apziņas pakāpe, kas būtībā nozīmē
brīvību no ieraduma, spēju paveikt kaut ko jaunu un oriģinālu. Tagad mani mocīja sajuta, ka tas, ko esmu palaidis garām, ir viens no tūkstošiem to paradumu, ko mēs joprojām uzlūkojam kā pašus par sevi saprotamus. Es pūlējos iegūt lielāku kontroli pār savu apziņu, taču nepamanīju nekādus iesakņojušos paradumus, kas traucētu panākt īstu kontroli.
Mēģināšu paskaidrot savu domu. Tas, kas mani satrauca, bija saistīts ar milzīgo vitālās enerģijas pieplūdumu, kurš man palīdzēja uzveikt parazītus. Par spīti visām pūlēm atklāt šīs enerģijas avotu, atrisinājums joprojām nedevās rokā. Šķiet, tā ir vispārzināma patiesība, ka kritiskās situācijās pamostas tādi dvēseles spēki, kurus cilvēki neapzinās. Karš, piemēram, var pārvērst hipohondriķi par varoni. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku dzīvotspēju regulē zemapziņa, kuras darbību reflektē prāts. Taču es apzinājos šo darbību. Es varēju iekļūt savā apziņā kā mehāniķis kuģa mašīntelpā. Un tomēr es nespēju piekļūt šim īstā iekšējā spēka avotam. Kāpēc? Kritiskie apstākļi kaujā ar parazītiem man ļāva izmantot šos neizmērojamos enerģijas krājumus. Sajā neveiksmē — nespējā piekļūt manu dzīvības spēku saknei — bija kaut kas neloģisks.
Visu nakti es cīkstējos ap šo problēmu, es mēģināju ienirt arvien dziļāk un dziļāk savā apziņā. Veltīgi. Šķita, ka mani attur kāds neredzams šķērslis — vai arī tas bija vienkārši mans vājums un nespēja koncentrēties. Likās, parazīti šoreiz nav vainojami — es nemanīju nevienu pašu'.
Rītausmā es jutos noguris, taču kopā ar Reihu, Hol- kroftu un brāļiem Grauiem devos uz Anapolisas raķešu bāzi, lai izdarītu pēdējo pārbaudi. Labi, ka mēs to paveicām. Mēs runājām ar visiem brigādes locekļiem, kas bija piedalījušies raķetes sagatavošanā, uzdevām viņiem jautājumus, it kā interesētos par darba gaitu. Viņi visi izskatījās pavisam godīgi un draudzīgi. Mēs vaicājām, kā viņiem veicies, un viņi atbildēja, ka tas bijis kārtējais darbs, ka tas secies gludi un bez aizķeršanās. Bet Holkrofts, kurš, ne vārda neteikdams, bija vērojis mūs, pēkšņi iejautājās:
— Vai šeit ir visa jūsu brigāde?
Pulkvedis Mesijs, kurš bija atbildīgs par brigādi, pamāja.
— Visi inženieri ir šeit.
Holkrofts neatlaidās:
— Bet vai ir vēl kāds?
— Tikai viens cilvēks — taču viņa klātbūtne šoreiz nav svarīga. Tas ir Kellermanis, leitnanta Kostas palīgs. Viņam šorīt bija jāierodas pie psihiatra.
Kostas galvenais uzdevums bija sastādīt programmas elektroniskajām iekārtām, kas koordinēja raķetes darbību: degvielas padevi, temperatūras režīmu, gaisa kon- trolierīces un tā tālāk.
Es nevērīgi ieteicos:
— Zinu, ka tas nav svarīgi, tomēr mums gribētos viņu satikt. Kārtības labad.
— Bet leitnants Kosta par robotu zina daudz vairāk nekā Kellermanis. Viņš var atbildēt uz jebkuru jautājumu.
— Tik un tā mēs gribētu viņu satikt.
Pa telefonu izsauca bāzes psihiatru. Viņš sacīja, ka Kellermanis esot aizgājis pirms pusstundas. Pārbaude sargbūdā atklāja, ka Kellermanis pirms divdesmit minūtēm izbraucis no bāzes. Kosta neveikli aizbildinājās:
— Viņam universitātes pilsētiņā ir draudzene, un es reizēm atļauju viņam doties turp, lai kopā ar meiteni iedzertu kafiju. Liekas, viņš devies uz turieni.
Reihs nevērīgi izmeta:
— Es priecāšos, ja jūs kādu aizsūtīsit viņam pakaļ. Un pa to laiku pārbaudiet, lūdzu, visas elektroniskās iekārtas.
Pēc stundas pārbaude atklāja, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Taču ziņnesis, kuru aizsūtīja uz universitāti, atgriezās bez Kellermaņa. Neviens nebija viņu redzējis. Kosta ieminējās:
— Nu, varbūt viņš aizbraucis uz pilsētu iepirkties. Tas, protams, ir reglamenta pārkāpums, bet viņš droši vien nodomāja, ka tādā nevaļīgā rītā mēs to neievērosim. .
Pulkvedis Mesijs mēģināja mainīt sarunas tematu, tomēr Reihs neatlaidās:
— Man ļoti žēl, taču mēs netaisāmies aizlidot ar šo raķeti, neparunājuši ar Kellermani. Vai jūs neizsludinātu Kellermaņa meklēšanu?
Viņi droši vien nosprieda, ka esam jukuši un uzbāzīgi, tomēr bija spiesti piekrist. Tālab tika izsūtītas divpadsmit militārās policijas mašīnas un tika sacelta kājās
policija visā apvidū. Tad, pārbaudot vietējo helikopteru staciju, atklājās, ka cilvēks, pēc apraksta līdzīgs Keller- manim, pirms vairākām stundām izlidojis uz Vašingtonu. Meklēšana nekavējoties pārsviedās uz Vašingtonu, un arī tur policijā tika izziņota trauksme.
Pusčetros pēcpusdienā Kellermani beidzot sadabūja rokā — stundu pēc tam, kad mums bija paredzēts pacelties gaisā. Viņu pazina vietējā helikopteru stacijā, kad viņš atgriezās no Vašingtonas. Kellermanis taisnojās, ka esot izšmaucis nopirkt savai meitenei saderināšanās gredzenu un domājis, ka neviens to nepamanīs. Bet, ieraudzījuši viņu, mēs sapratām, ka mūsu piesardzība ir attaisnojusies. Viņam bija īpatnēja, sašķelta personība — viena viņa personības daļa bija galīgi nenobrieduši. Parazīti bija izmantojuši šo apstākli. Nebija vajadzības pārņemt Kellermaņa smadzenes, pilnīgi pietika pārmainīt dažas mazsvarīgas sistēmas. Viņa puiciskā iegriba justies svarīgam paveica pārējo. Tieši tālab mazgadīgie noziedznieki reizēm joka pēc nolaiž no sliedēm vilcienus — tā ir vēlēšanās pievienoties pieaugušo pasaulei, izstrādājot kaut tādu, par ko nāksies atbildēt kā pieaugušiem cilvēkiem.