Tagad pārējie sāka uzskaitīt fragmentus no tādām leģendām par Mēnesi, kuras es nekad nebiju dzirdējis. Viņi man pastāstīja par Herbigera* kultu, pie kura piederējis Hitlers: šis kults sakņojas ticībā, ka apmēram katrus desmittūkstoš gadus Zeme sagūsta jaunu Mēnesi. Pēc Herbigera domām, tagadējais Mēness Zemei esot septītais. Pārējie seši beiguši pastāvēt, uzkrītot virsū Zemei un izraisot milzīgas dabas katastrofas, kas iznīcinājušas lielāko daļu cilvēces. Bībelē mīnētie plūdi izcēlās, kad nokritis sestais Mēness.
Pārējie grupas dalībnieki minēja citas teorijas, ko izvirzījuši Veļikovskis*, Bellamī* un Sorā*, un tas, šķiet, norāda, ka priekšstats par Mēnesi kā naidīgu spēku nodarbināiis daudzus dažādus prātus., Vairums šo teoriju izklausīji pārāk absurdas, lai tās ņemtu nopietni. Taču man kļuva skaidrs, ka Mēness izraisa noteiktus traucējumus tajos līmeņos, kas ir viņpus apziņas sliekšņa. Reihs aizrādīja arī, ka parazīti, liekas, visspēcīgākie ir naktī. Vienmēr esmu uzskatījis — tas ir tāpēc, ka cilvēks dienas beigās ir noguris. Tomēr arī tajās reizēs, kad izgulējos dienā un visu nakti paliku nomodā, es neskaidri apzinājos, ka naktī mazinās pretestības spējas.
Pajautāju Holkroftam:
— Kā tu domā, vai tas var būt, ka parazīti kaut kā izmanto Mēness izstaroto dīvaino enerģiju — ka viņi to izmanto, lai iejauktos cilvēku domāšanas procesos?
Bet Holkrofts par to zināja tikpat maz, cik mēs pārējie.
Tomēr viens jautājums bija pavisam skaidrs. Mums vajadzēja izdibināt, vai varam izkļūt no šī traucējumu darbības lauka. Ja Mēness, kā izteicās Holkrofts, ir milzu raidītājs un Zeme — uztvērējs, tad mums jātiek prom no tiem abiem. Tātad jāmaina mūsu pašreizējais kurss.
Es noraidīju radiogrammu pulkvedim Mesijam Anapo- lisā, ka gribam mainīt kursu un doties kosmiskajā telpā,
un nonākt aptuveni starp Jupitera un Saturna pašreizējām atrašanās vietām. Mesijs atbildēja, ka viņam neesot iebildumu — degvielas mums pietiks vēl divām nedēļām. Tas nozīmēja, ka mums atlicis nolidot vēl septiņsimt piecdesmit tūkstošus jūdžu, iekams dodamies atpakaļ. Viņš teica — ja būtu agrāk to zinājis, tad mēs būtu varējuši paņemt līdzi tik daudz degvielas, lai nolidotu pusceļu līdz Marsam. Es paskaidroju, ka pilnīgi pietiks, ja būsim piecsimttūkstoš jūdžu attālumā no Zemes. Tas vairāk nekā divkārt pārsniedza attālumu starp Zemi un Mēnesi.
Sekodams Mesija norādījumiem, es izdarīju nepieciešamās izmaiņas automātiskajā vadības ierīcē. Tad es atgriezos pie pārējiem ieturēt vakariņas. Tā bija dīvaini jautra maltīte — ņemot vērā mūsu situāciju. Mēs aiztraucāmies garām Mēnesim un ielauzāmies tādos kosmosa apgabalos, kur neviens cilvēks nebija mēģinājis nokļūt — izņemot neveiksmes piemeklēto «Proclis» apkalpi. Mūsu bažas par Zemi izgaisa cita pēc citas, kā izzūd raizes par darījumiem pirmajā atvaļinājuma dienā.
Tonakt es gulēju ciešāk un mierīgāk nekā dažās pēdējās nedēļās.
Es pamodos un palūkojos pulkstenī: bija pusastoņi. Mēģināju atcerēties, kāpēc jūtos tik laimīgs. Varbūt es redzēju tīkamu sapni? Nevarēju atminēties nekādus sapņus. Es piecēlos un aizgāju pie aizmugures iluminatora. Mēness izskatījās kā milzīgs sirpis, un bija skaidri saskatāmi tā kalni. Gandrīz ceturtdaļmiljona jūdžu aiz tā lielais, zilzaļais Zemes pusloks gozējās kā milzīga saule. Pati Saule bija žilbinoši balta, it kā grasītos eksplodēt, un visas zvaigznes izskatījās daudzreiz lielākas, nekā raugoties no Zemes. Mana sajūsma pieauga līdz tādai pakāpei, ka vajadzēja to nomākt.
Es aizvēru acis un iedziļinājos savā prātā. Tas bija rāmāks nekā iepriekšējā dienā, kaut arī nemiers vēl nebija zudis. Un tad man kļuva nepārprotami skaidrs, ka šo nemieru izraisījis Mēness. Bet tā ietekme ir vājinājusies. Bija iestājies burvīgs iekšējs miers un brīvība, it kā es atspirgtu pēc slimības.
Pamodināju Reihu un Holkroftu. Es ievēroju, ka viņi izskatās veselīgāki un laimīgāki — tādus es viņus nebiju redzējis daudzas nedēļas. Viņi izbaudīja to pašu brīves-
tību. Mēs neko daudz nerunājām, bet visi lolojām vienu milzīgu cerību.
Todien nekas nenotika. Mēs tikai tāpat vien sēdējām, raudzījāmies, kā attālinās Mēness, un novērojām pastāvīgi augošo brīvību sevī. Tā bija pati nozīmīgākā diena manā mūžā, tomēr neko īpašu par to pastāstīt nevaru.
Un tieši šajā bi'īdī iznāca saskarties ar valodas nepilnībām. Pietrūkst vārdu, jo līdz šim nekad nav nācies aprakstīt šādus pārdzīvojumus. Es varu tikai to izteikt ar līdzību. Iedomājieties zemi, kur dzīvo pundurīši, kuriem lieluma apzīmēšanai ir dažādi vārdi un izteicieni: liels, milzīgs, varens, neizmērojams, neaptverams un tā tālāk, kuri, vēlēdamies aprakstīt bezgalību, saka: «Tik milzīgs kā cilvēks.» Kas notiktu, ja vienu punduri pakamptu ērglis un paceltu gaisā virs Everesta? Kā lai punduris pastāsta, cik milzīgs ir kalns, ja salīdzinājumā ar to pat cilvēks ir niecīgs?
Kaut kas līdzīgs tagad notika ar mani. Es nevēlos ķerties pie žēlabainām frāzēm par to, cik neiespējami šīs sajūtas izteikt vārdos. Nav nekā tāda, ko nevarētu izteikt vārdos, ja vien kārtīgi pacenšas. Ja tagadējie valodas izteiksmes līdzekļi ir nepietiekami, tad uzmanīgi jāmeklē jauni.
Tomēr šobrīd šis izdevums nav izpildāms. Lai precīzi atspoguļotu to, kas notika turpmākajās desmit dienās, vajadzētu sarakstīt biezu grāmatu, pilnu ar līdzībām. Jāiztiek ar manā rīcībā esošajiem nepilnīgajiem valodas līdzekļiem.
Mēs lidojām ārpus apziņas parazītu darbības lauka. Mēs to sapratām jau pirmajā dienā.
Viņi joprojām bija manā apziņā. Es to konstatēju, tiklīdz aizvēru acis un iegrimu sevī. Nu es zināju, ka parazīti ir patvērušies apvidos zem «bērnistabas». Es viņus vēl arvien nevarēju aizsniegt, taču sajutu viņu paniku. Viņiem nepatika atrasties pusmiljona jūdžu attālumā no Zemes. Palielinoties atstatumam, pieauga viņu panika. Tad es sapratu, ka tie ir radījumi ar mazattīstītu intelektu. Ja viņi spētu loģiski domāt, tad būtu apjēguši, ka mēs pēc divām nedēļām atgriezīsimies uz Zemes. Viņiem nenāktos grūti izdzīvot pa šo laiku. Bet viņus bija pārņēmusi gluži neprātīga panika, kaut kas līdzīgs tam, ko izjūt bērns, aiziedams no mājām. Viņi tik ilgi mituši uz Zemes, peldējuši blīvajās cilvēku vitalitātes jūrās, brīvi pārgājuši no viena cilvēka uz otru, viņiem arvien
bijis laupījums lielā izvēlē. Nu viņi manīja, ka psihiskās saites ar Zemi atslābst un pavājinās, un nobijās.
Daži no mums par to it nemaz nepriecājās. Parazītu bailes mēs noturējām par savējām — tas bija dabiski, jo mums šķita, ka tās ceļas no zemapziņas dzīlēm. Pieredzē- jušākajiem pastāvīgi vajadzēja būt modriem un nodrošināt, lai neviens no jaunajiem biedriem nekristu panikā. Tagad mēs izpratām «kosmosa drudža» dabu, kurš līdz šim bija sagrāvis jebkurus cilvēka mēģinājumus iespiesties tālu kosmosā.
Taču, dienām aizritot, mums tapa skaidrs, ka esam sakāvuši parazītus, ka mēs nezinām tikai to, pēc cik ilga laika viņi ļausies panikai. Katra diena mūs attālināja no Zemes par simtdivdesrnittūkstoš jūdzēm. Jautājums tikai, cik tālu jāaizlido, lai viņi būtu pagalam.
Tagad es atklāju, ka neparasti viegli varu iekļūt savā apziņā. Tas izdevās bez piepūles, pat neaizverot acis. Beidzot es sāku saprast, ko domājis Teijārs de Sardēns, teikdams, ka cilvēka īstās mājas ir apziņa. Es varēju apceļot savu apziņu tikpat vienkārši, kā brīvs cilvēks ar vieglo automašīnu apbraukā valsti. Es varēju arī iziet cauri «bērnistabai» un iepeldēt «nebūtībā». Bet nu es apzinājos, ka tā nepavisam nav «nebūtība». Tai noteikti piemita dažas tukšai telpai raksturīgas pazīmes — miers, nekāda sasprindzinājuma. Bet tas bija miers Klusā okeāna dzelmē, kur spiediens ir tik milzīgs, ka tur neviena radība nevar izdzīvot. «Nebūtība» bija tīra dzīvības enerģija — kaut gan vārdi top tik neprecīzi, ka gandrīz neko nenozīmē.