Kopš augusta sākuma, kad pirmoreiz lasīju Karela «Pārdomas par vēsturi», es visu laiku skaidri apzinājos savas brīvības iespējas, un tas vien jau nozīmēja, ka esmu sarāvis važas, kas saista vairumu cilvēku. Lai noturētu
cilvēci važās, parazīti paļāvās galvenokārt uz ieradumu un nezināšanu. Bet viņi bija arī ieperinājušies dziļi cilvēku psihē, kur varēja «dzert» enerģiju, ko cilvēki smeļ no dzīvības avota.
Jāmēģina tuvāk noskaidrot šo jautājumu. Ja cilvēks nebūtu «dzīvnieks, kas pakļauts evolūcijai», parazīti būtu atraduši viņā pastāvīgu saimnieku. Cilvēks neparko nebūtu atklājis viņu esamību. Viņi vai veselu mūžību būtu varējuši laimīgi «zagt» enerģiju — un cilvēks nebūtu ticis gudrāks. Taču niecīga cilvēces daļa — precīzāk, apmēram divdesmitā daļa — evolucionē, tiem piemīt dziļš un spēcīgs dzinulis kļūt patiesi brīviem. Šādus cilvēkus vajadzēja «samulsināt», un tādēļ parazītiem bija jāuznāk apziņas virspusē, lai manipulētu ar cilvēkiem kā ar lellēm. Tieši tā viņi bija nodevuši sevi.
Es jau minēju, ka cilvēks smeļ enerģiju no slepena dzīvības avota savas būtnes dzīlēs. Sis avots ir neaizskarams cilvēka gravitācijas centrs, viņa īstā būtība. Tā vispār nav sagraujama. Tāpēc parazītiem tā ir nepieejama. Viņi tikai varēja «zagt» enerģiju tās ceļā no šī dziļā avota uz cilvēka apzināto «es».
Un tagad es varbūt varu paskaidrot kaut ko no tā, ko atklāju, kad atkal mēģināju ieiet sevī, kaut arī visu laiku jāpatur prātā mans aizbildinājums par valodas nepilnībām.
Vispirms es novēroju neparastu mieru savā apziņā. Nebija vairs nekādas vētras. Tas tāpēc, ka beidzot tā bija mana apziņa, bez kādiem traucētājiem. Beidzot tā bija mana paša valstība.
Līdz ar to pilnīgi pārvērtās arī mani sapņi un atmiņas.
Ikviens, kas mēģinājis aizmigt, kad smadzenes pārgurušas vai moka karstumi, pazīst to šausmīgo sajūtu, kad visas domas šķiet kā zivis, kas lielā ātrumā šaudās apkārt, un visas liekas nepiederīgas. Apziņa, kurai vajadzētu būt «jaukai un slepenai vietai», ir kā tirgus laukums, kas stāvgrūdām pilns ar svešiniekiem. Jā, es līdz pat šim brīdim vispār nebiju sapratis, cik trāpīgi salīdzināt smadzenes ar parazītu pārpilnu tirgus laukumu. Jo tagad tajās valdīja pilnīgs miers un klusums. Atmiņas stāvēja kārtīgā ierindā kā karaspēks, sveicot karali. Pēc pirmās pavēles ikviena no tām spertu soli uz priekšu. Es aptvēru, cik patiess ir apgalvojums, ka viss,
kas ar mums noticis, tiek rūpīgi uzkrāts atmiņā. Vissenākās bērnības atmiņas bija tikpat tuvu kā atmiņas par aizvadīto dienu. Vēl vairāk — atmiņas no iepriekšējām dzīvēm nu saistījās nepārtrauktā secībā ar manas tagadējās dzīves atmiņām. Mana apziņa bija kā pavisam mierīga jūra, kur debesis atstarojās kā spogulī un ūdens tik dzidrs, ka vienlīdz labi saredzams gan jūras dibens, gan ūdens virsma. Es sapratu, ko Jākobs Bēme gribējis teikt, runājot par «svēto atpūtas dienu dvēselei». Jo pirmo reizi mūžā es saskāros ar realitāti. Ne vairs drudža, ne lietuvēna, ne maldu. Visvairāk mani pārsteidza cilvēces milzīgais spēks, tas, ka tai izdevās izdzīvot, par spīti briesmīgajam ārprāta aizklājam, kas aizsedz realitāti. Cilvēki noteikti ir viena no visizturīgākajām sugām Visumā.
Tagad es devos cauri savai apziņai kā cilvēks, kas apstaigā pils zāles. Pirmo reizi es zināju, kas es esmu. Es zināju, ka tas esmu es. Tā nebija «mana apziņa», jo apzīmējums «mans» attiecas tikai uz niecīgu manas būtnes daļiņu. Tas viss biju es.
Es izspiedos cauri «bērnistabas» slāņiem, tai gaišajai enerģijai, kuras nolūks ir nostiprināt cilvēka morālo līdzsvaru, darboties kā morāles sargam. Kad cilvēks tiecas domāt, ka pasaule ir ļauna un pret to jācīnās ar ļaunumu, tad pie darba ķeras šie spēki — tāpat kā baltie asinsķermenīši inficētā ķermeņa rajonā. Tas viss man tapa skaidrs pirmoreiz.
Zemāk pletās liela, stinga dzīvības jūra. Tas vairs nebija tumsas un nebūtības klajš. Iebridis tajā, ēs pēkšņi sapratu, ka tā ir starojoša un silta. Šoreiz nebija šķēršļa, nebija akla un ļaunprātīga spēka, kas grūstu mani atpakaļ.
Un tad es aptvēru kaut ko tādu, ko izteikt ir gandrīz neiespējami. Nebija jēgas doties tālāk. Sīs dzīles slēpa sevī skaidrus dzīvības spēkus un arī nāvi — nāvi ķermenim un apziņai. Tas, ko mēs uz Zemes saucam par «dzīvību», ir tīro dzīvības spēku saplūšana ar ķermeni; tā ir saikne starp dzīvo un nedzīvo. Es saku «nedzīvais», tāpēc ka «matērija» nebūs īstais vārds. Visa matērija ir dzīva, kamēr vien eksistē. īstais vārds šai gadījumā būtu «esamība». Neviens cilvēks nespēj izprast vārdu «esamība», tāpēc ka pats eksistē. Taču eksistēšana nav pasīva kategorija, eksistēt nozīmē izlauzties no neesamības. Esa
mība ir apliecinājuma kliedziens. Eksistēt nozīmē nepadoties neesamībai.
Kā redzat, grūtības sagādā ierobežotie valodas izteiksmes līdzekļi. Esmu spiests iztikt ar vienu vai diviem vārdiem, lai gan būtu nepieciešami apmēram piecdesmit. Situācija nav gluži analoga tai, kad jāapraksta krāsas aklam cilvēkam, jo neviens cilvēks nav pilnīgi «akls», mums visiem uz brīdi pavīd brīvība. Bet brīvībai ir tikpat daudz krāsu, cik spektram.1
Tas viss nozīmē, ka esamības sfēra palika aiz muguras, kad mēģināju nokļūt pie savas dzīvības avota, jo tāda avota nemaz nav — citiem vārdiem sakot, tas nav šķirams no neesamības.
Tā bija brīvība — skaistais, neizsakāmais brīvības skurbums. Mans prāts piederēja man pašam, un es biju pirmais cilvēks, kurš ieguvis pārcilvēciskas spējas. Un tomēr man bija jāaizmirst valdzinošās izredzes un jāapdomā cēloņi, kas likuši mums doties kosmosā: Zeme un apziņas parazīti. Tāpēc es negribīgi atgriezos virspusē. Es paskatījos uz Reihu kā uz svešinieku un ieraudzīju, ka viņš tāpat skatās uz mani. Mēs uzsmaidījām viens otram kā divi aktieri, kas tikko beiguši mēģināt ainu, kurā viņi tēlo ienaidniekus. Es pajautāju:
— Kas tagad notiks?
Viņš atvaicāja:
— Cik tālu tu tiki?
— Necik tālu. Nebija jēgas.
— Kādus spēkus mēs varam izmantot?
— Es vēl isti nezinu. Es gribētu dzirdēt biedru padomus.
Mēs atkal iegājām otrā telpā. Piecpadsmit cilvēku bija tikuši vaļā no parazītiem un tagad palīdzēja pārējiem. Daži no jaunajiem biedriem mocījās tādā agonijā, ka, iespējams, savainos sevi kā māte, kas dzemdību sāpēs lokās uz grīdas. Mēs krietni nopūlējāmies, lai viņus nomierinātu, ja ar spēku te nekas nebutu līdzams — tas tikai pastiprinātu viņu šausmas. Viens cilvēks nemitīgi kliedza:
1 Sī rindkopa ir ņemta no 2005. gada sarakstīta manuskripta (M. F. — PVA —3271). Minētā problēma detalizēti izpētīta Ostina monumentālajā darbā «Dzīvība. Esamība un valoda» (2025–2041), sevišķi 8. sēj., 7.-9. nod.
— Pagrieziet kuģi, pagrieziet kuģi, viņš mani beidz nost!
Sajā cilvēkā iemitinājies parazīts acīmredzot gribēja panākt, lai viņš liek mums atgriezties uz Zemes. Pēc divdesmit minūtēm mūsu skolnieks bija ticis vaļā no sava lietuvēna un bija tā nomocījies, ka tūlīt aizmiga.
Līdz pulksten astoņiem vakarā viss bija galā. Vairums jauno biedru bija tā apjukuši, ka tik tikko varēja parunāt. Viņi bija pārcietuši ļoti spēcīgu «divkāršo ekspozīciju». Viņi zināja, ka nav viņi paši — nav tie cilvēki, par kuriem sevi allaž uzskatījuši, — taču vēl nebija atklājuši, ka šīs dīvainās svešādo būtņu dzīles ir viņi paši. Nebija nozīmes mēģināt kaut ko ieskaidrot, jo skaidrojums viņus piesaistītu personības apzinātajai daļai; viņiem tas bija jāatklāj pašiem.