Kādiem desmit no mums bija pilnīgi skaidras galvas. Nu mēs aptvērām, ka nav ko raizēties par degvielas trūkumu. Apvienojot mūsu psihokinēzes spējas, mēs varējām aizvadīt raķeti līdz pat Plūtonam ar tūkstošreiz lielāku ātrumu nekā pašreiz. Taču to darīt nebūtu nekādas jēgas. Mums bija jādodas atpakaļ uz Zemi un jāizlemj, kā cīnīties ar parazītiem. Ar Gvambi un Hazardu mēs tiktu galā ātri vien, bet tas būtu tikai pagaidu panākums. Parazīti, ja vien gribēja, varēja radīt jaunus gvambes un hazardus. Un mēs nespējām iznīcināt visus viņu sekotājus vai «pārprogrammēt» viņu prātus. Mums šī spēle bija jāspēlē pēc parazītu noteikumiem. Tas bija tikpat kā spēlēt šahu ar cilvēkiem bandinieku vietā.
Mēs spriedām līdz vēlai naktij, tomēr pie kāda noteikta plāna nenonācām. Man šķita, ka esam uz nepareiza ceļa. Mēs domājām par to, kā pārspēt taktikā parazītus. Noteikti jābūt kādam citam risinājumam …
Trijos naktī mani pamodināja Reihs. Patiesību sakot, mani pamodināja viņa domas, jo viņš pats atradās blakustelpā. Mēs gulējām tumsā un sarunājāmies ar telepātijas palīdzību. Reihs nebija aizmidzis, viņš lēni un metodiski bija prātojis par visu notikušo.
Viņš sacīja:
— Es mēģinu atrast cēloņsakarības visam, ko mēs par šiem radījumiem zinām. Jo ir viens jautājums, kas dzen mani strupceļā. Kāpēc viņiem tik ļoti nepatīk atstāt Zemi? Ja viņi mitinās apziņā, tad taču vienalga, kur viņi atrodas.
Es ieminējos:
— Tāpēc, ka viņi eksistē tajā apziņas līmeni, kas kopīgs visiem cilvēkiem, — kolektīvajā zemapziņā, lietojot Junga terminoloģiju.
— Tā vēl nav atbilde. Doma spēj pārvarēt jebkuru attālumu. Ar cilvēku uz Zemes es varu telepātiski sazināties tikpat viegli kā ar tevi. Tāpēc mēs joprojām esam cilvēces zemapziņas daļa. Tādā gadījumā šeit viņiem vajadzētu justies tikpat labi kā uz Zemes.
Es pavaicāju:
— Ko tu ar to domā?
— Es joprojām esmu pārliecināts, ka tam ir kāds sakars ar Mēnesi.
— Tev šķiet, ka viņi to izmanto kā bāzi?
— Nē. Tas ir daudz sarežģītāk. Klausies, ko es teikšu, un pasaki man, vai tur ir kāda jēga! Sāksim ar Kadatas lietu. Mēs zinām, ka visas tās blēņas par «milzu vecajiem» nebija taisnība. Tāpēc mēs pieņemam, ka starp apziņas parazītiem un Kadatu nav nekāda sakara — ka viņi to vienkārši izmantoja kā milzu mānekli uzmanības novēršanai, lai cilvēks meklētu ienaidniekus ārpus sevis. Tas varbūt ir tiesa. Bet, ja tā būtu, vai Kadata mums nedod zināmus pieturas punktus? Pirmām kārtām pilnīgi nešaubīgi pierāda, ka līdz šim pieņemtā cilvēces vēstures vecuma noteikšana ir ap].a. Pēc ģeoloģijas datiem, cilvēce ir apmēram miljons gadus veca. Tas viss nozīmē, ka mēs neesam atraduši nekādas cilvēku atliekas, kas attiektos uz vēl senāku laiku.
— Un vissenākās atliekas norāda, ka pirms miljons gadiem viņš neko tālāk par pērtiķi nebija attīstījies, — es viņam atgādināju.
— Kas nebija? Pekinas cilvēks? Australopiteks? Kā mēs varam zināt, ka viņi bija vienīgie cilvēki? Neaizmirsti, ka romieši bija sasnieguši augstu civilizācijas pakāpi, kad briti vēl bija mežoņi. Un hetu civilizācija pastāvēja jau tad, kad romieši un grieķi bija barbari. Civilizācijas vecums ir relatīvs. Civilizācijai ir tendence attīstīties atsevišķās izolētās vietās. Vienu par evolūcijas procesu gan mēs zinām — to, ka tas attīsta intelektu. Tad kāpēc mums vajadzīgs šis dīvainais pieņēmums, ka cilvēks parādījās tikai pirms miljons gadiem? Mēs zinām, ka dinozauri, mamuti un milzu sliņķi — un pat zirgi — eksistējuši miljoniem gadu pirms tam. Jau juras periodā noteikti ir bijis kāds primitīvs pērtiķveidīgs cilvēka
sencis. Viņš taču neuzradās tukšā vietā. Vai piekriti, ka atradumi Kadatā apstiprina šo teoriju? Ja vien Kadatas iedzīvotāji nav nākuši no citas planētas. Tātad nākas atzīt, ka cilvēks ir krietni vien vecāks par miljons gadiem. Bet tad uzrodas jautājums, kāpēc civilizācija neattīstījās agrāk. Un man atkal gribas pievērst uzmanību dažādajiem mītiem par pasaules izpostīšanu — lielajiem plūdiem un tamlīdzīgi. Ja nu visiem daudzajiem dīvaiņiem ir taisnība un ja nu ir kaut kāda patiesība iedomā, ka lielos plūdus izraisījusi Mēness nokrišana uz Zemes?
Pagaidām es vēl nevarēju viņam pilnībā piekrist. Man nebija skaidrs, kāds šiem minējumiem sakars ar apziņas parazītiem.
— Pēc brīža tu sapratīsi. Ja mēs salīdzinām dažādos mītus par plūdiem, tad nonākam pie secinājuma, ka plūdi notikuši visai nesen — teiksim, apmēram piektajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Ja nu plūdus izraisījis tas, ka Mēness, kā norāda Herbigers, riņķojis tuvāk Zemei nekā tagad? Vai tas varētu nozīmēt, ka mūsu pašreizējais Mēness riņķo ap Zemi tikai kādus septiņtūkstoš gadus?
— Es piekrītu, ka tas ir iespējams.1
— Bet vai tu kā arheologs varētu atrast kādus reālus pierādījumus šai hipotēzei, vai arī tas ir tikai neapdomāts minējums?
— Es domāju, ka pierādījumu ir daudz — es jau apmēram tos izklāstīju grāmatā, ko sarakstīju pirms divdes-
' «Peru Andos var izsekot dīvainai jūras nogulumu līnijai, kas stiepjas trīssimt septiņdesmit jūdzes dienvidu virzienā no Umajo ezera (13 OOO pēdu virs jūras līmeņa) līdz Koipasa ezeram. Sī izliektā līnija sākas netālu no ekvatora un beidzas apmēram divpadsmittūkstoš pēdu augstumā virs jūras līmeņa. Herbigera un Bellamī skolnieki pierāda — manuprāt, pārliecinoši—, ka šie dīvainie nogulumi liecina: reiz okeāna līmenis ekvatora tuvumā bijis augstāks. Tā varēja būt tikai tāpēc, ka Mēness riņķojis daudz tuvāk Zemei un daudz ātrāk nekā pašreiz, tā ka paisumam nav bijis laika atplūst. Tiahuanako drupas Titikakas ezera tuvumā papildina šo mīklu ar vēl vienu savādu detaļu. Varētu sacīt, ka drupas atrodas divpadsmittūkstoš pēdu virs Klusā okeāna līmeņa, tomēr daudzas pazīmes norāda, ka pirms vairāk nekā desmittūkstoš gadiem tur bijusi osta. Iespaidīgās drupas vedina domāt, ka tās cēluši milži — tas ir, cilvēki, kuru augums divkārt vai trīskārt pārsniedzis vidēja mūsdienu cilvēka augumu. Tolaik Zemes pievilkšanas spēks bijis mazāks — to neitralizējis Mēness. Vēl dīvaināks ir fakts, ka starp šīm izpostītajām pilsētām Andos izrakti toksodontu kauli — toksodonts ir dzīvnieks, kas pazudis no Zemes pirms miljons gadiem. Tiahuanako drupās atrastas akmenī izcirstas toksodontu galvas.»— Ostins G. Arheoloģijas robežas. Londona, 1983, 87. Ipp.
mit gadiem. Tomēr es nesaprotu, kāds tam sakars ar parazītiem.
— Tūlīt paskaidrošu. Esmu pārdomājis parazītu izcelsmes jautājumu. Veismanis uzskatīja, ka parazīti ieradušies uz Zemes apmēram pirms divsimt gadiem. Bet mēs zinām, ka viņiem nepatīk kosmoss. No kurienes viņi tādā gadījumā atnāca?
— No Mēness?
— Iespējams. Bet tikai tad, ja pieņemam, ka viņi var eksistēt ārpus cilvēka apziņas.
Un es piepeši aptvēru, ko Reihs grib sacīt. Protams! Mums tagad bija rokā svarīgs pavediens, lai atminētu parazītu izcelsmi: viņiem nepatika eksistēt atsevišķi no cilvēku masas. Kāpēc?
Atbilde bija tik satriecoši Vienkārša, ka šķita neticama. Viņi nevarēja eksistēt ārpus cilvēces, tāpēc ka paši bija cilvēce. Atminējums rodams Veismaņa darba «Pārdomas par vēsturi» pirmajā teikumā: «Esmu pārliecināts … ka cilvēcei uzbrūk tāds kā prāta vēzis.» Vēzis. Un vēzis nevar pastāvēt atsevišķi no cilvēka ķermeņa.