Kas izraisa organisma vēzi? Uz šo jautājumu ir skaidra atbilde ikvienam, kas pētījis pats savu prātu. Tam ir tāds pats cēlonis kā «sašķeltai personībai». Cilvēks ir kā kontinents, bet viņa apziņa nav lielāka par dārzu aiz mājas. Tas nozīmē, ka cilvēks ir viens vienīgs nerealizētu iespēju iemiesojums. Tā sauktie «dižie cilvēki» ir tie, kuriem pieticis drosmes realizēt kādas no šīm iespējām. «Caurmēra cilvēks» ir pārlieku kautrīgs un gļēvs, lai mēģinātu to darīt. Viņš dod priekšroku drošībai dārzā aiz mājas.
«Sašķelta personība» rodas, kad šīs nerealizētās iespējas atriebjas. Tā, piemēram, kautrīgs vīrietis, kam piemīt spēcīga dzimumtieksme, kuru viņš mēģina apspiest, viena jaukā dienā pamostas un atklāj, ka izvarojis sievieti. Viņš pūlas attaisnoties, teikdams, ka viņā iemājojusi cita būtne un izdarījusi uzbrukumu. Bet šī «cita būtne» īstenībā bijis viņš pats, daļa no paša, — un viņam pietrūcis dūšas to atzīt.
Arī vēzi izraisa «nerealizēto iespēju» atriebība. Jau pirmie vēža pētnieki ievēroja, ka tā ir sabrukuma vai vecuma slimība. Cilvēki, kuri drosmīgi piepilda savas ieceres, nemirst ar vēzi. Taču tie, kuriem ir iespējas, bet trūkst drosmes tās īstenot, veido lielu daļu vēža slimnieku. Neuzticēšanās dzīvei saindē viņu dvēseles.
Ne vēzis, ne sašķelta personība nedraud, tiklīdz cilvēks iemācās gremdēties sevī, jo tad frustrācijas perēkļiem vairs nav kur rasties.
Karelam Veismanim bija taisnība: parazīti patiešām uzradās pirms diviem gadsimtiem. Iepriekšējo gadsimtu cilvēki bija tik aizņemti ar to, kā izvilkt dzīvību, ka viņiem neatlika vaļas ļauties sabrukumam. Viņi dzīvoja lielākā saskaņā nekā mūsdienu cilvēks, viņu dzīvi vadīja instinkti. Tad cilvēks sasniedza savas attīstības ūdensšķirtni, brīdi, kad viņam bija jākļūst par apzinīgāku, intelektuālāku un paškritiskāku būtni. Plaisa starp apziņas un instinktu līmeņiem pletās arvien platāka. Un pēkšņi vēzis un šizofrēnija pārstāja būt reti sastopamas slimības un kļuva ikdienišķas. Bet kāda loma tajā visā bija Mēnesim?
Vēža hipotēze atkal sniedz mīklas atminējumu. Vēzi izraisa vispārēja dzīvotspējas līmeņa krišanās sabrukuma vai liela vecuma dēļ. Bet ar to vien nepietiek, lai attīstītos vēzis. Jābūt kādam īpašam kairinātājam, piemēram, sasitumam. Ja uzskatām dzīvību par tādu kā elektroenerģiju, kas mājo cilvēka ķermenī, vai magnētam piemītošo magnētismu, tad varam sacīt, ka sasistajai vietai vairs nepiemīt tāds pats magnētisms kā pārējam ķermenim. Dzīvotspēja samazinās un tālāk attīstās pati par sevi, rodas kaut kas līdzīgs «sašķeltai personībai».
Ja austeres būtu augstāk attīstīti organismi, tajā iekļuvušais smilšu graudiņš radītu nevis pērli, bet gan izraisītu vēzi.
Reiha apziņas parazītu teorija bija apmēram šāda.
Pirms kādiem desmittūkstoš gadiem Zemes pievilkšanas spēks lēni tuvināja sev Mēnesi. Iespējams, tas bija Zemes trešais vai ceturtais Mēness. Pagāja vēl kādi divtūkstoš gadi, līdz tas beidzot nogāzās uz Zemes un sašķīda gabalos. Jūra, ko Mēness gravitācijas spēks bija turējis netālu no ekvatora, nu varēja brāzties pār Zemi kā milzīgs paisuma vilnis, iznīcinādams visu esošo civilizāciju. (Bet ne Kadatas civilizāciju; to bija iznīcinājis daudz senāks Mēness.)
Kādus tūkstoš gadus Zemei nebija Mēness un uz Zemes tikpat kā nebija dzīvības. Tad tā sagūstīja citu kosmosa ceļinieku, citu milzu meteoru — mūsu tagadējo Mēnesi. Taču Zemo bija notvērusi ārkārtīgi bīstamu pavadoni. Jo šis jaunais Mēness bija «radioaktīvs»— tam piemita dīvaini spēki, tādi spēki, kas varēja izraisīt cilvēka apziņas traucējumus.
Jebkādi traktāti par šo spēku izcelsmi ir minējumi. Reiha teorija — pēc manām domām, tikpat iespējama kā citas — bija šāda: Mēness reiz bijis kāda lielāka ķermeņa, varbūt Saules, daļa, un to apdzīvojuši materiālā nozīmē «bezķermeniski» radījumi. Tas nav nemaz tik absurdi, kā izklausās. Zinātnieki mēdza pasludināt, ka uz zināmām planētām dzīvība vispār nevar būt, jo tādos apstākļos tā nevar saglabāties, taču viņi atklāja, ka dzīvība tomēr rod atbalstu pašos bēdīgākajos apstākļos. Dzīvība, kas spēj pastāvēt uz Saules, protams, nebūs «materiāla» tādā nozīmē, kā mēs to saprotam.
Garāmtraucoša komēta atrāvusi no šīs Saules lielu, kvēlojošu gabalu; karstās gāzes kondensējās, izveidojot to Mēnesi, kuru mēs redzam šodien, un pakāpeniski iznīcinot tā iedzīvotājus. Bet, tā kā tie nebija «ķermeņi» Zemes izpratnē, tie nevarēja nomirt parastā ceļā. Viņi mēģināja pielāgoties savas pasaules dziestošajai vielai, kļūdami par cietas vielas molekulārās struktūras daļu, kā reiz bijuši karstas gāzes struktūras dala.
Tā nu Mēnesi padara «radioaktīvu» dīvaina, svešāda dzīvība.
Ja Mēnesi nebūtu sagūstījusi mūsu Zeme, tad šī svešā dzīvība būtu sen izmirusi, jo dzīvība var pastāvēt tikai tur, kur darbojas otrais termodinamikas likums*, citiem vārdiem sakot, tur, kur enerģija plūst no augstāka līmeņa uz zemāku. Bet dzīvību uz Mēness uzturēja Zemes tuvums, tādas planētas tuvums, kur dzīvība un enerģija mutuļot mutuļo. Zemes klātbūtne bija kā neizgaistoša ēdiena smarža cilvēkam, kas cieš badu. Un, tā kā cilvēce palēnām arvien vairāk nostiprinājās uz Zemes, cilvēki neskaidri un instinktīvi apzinājās Mēness dzīvo klātbūtni.
Un šeit, es domāju, rodama atbilde uz jautājumu par parazītu izcelsmi — par «kairinātāju», kas izraisījis vēzi. Zemākās dzīvības formas — zivis un zīdltājdzīvniekus — «novērotāji» neiespaido; tie dzīvo instinktu līmenī, un sveša klātbūtne tiem liekas dabiska. Bet cilvēks palēnām kļūst par noteicēju uz Zemes, un to viņš panāk, attīstot intelektu, apziņu. Tā viņš top «sašķelts», nošķirts no saviem instinktīvajiem dzinuļiem. Cerības sairst, un veidojas mazi, kvēlojoši apspiestas enerģijas perēkļi. Sajā brīdi «kairinātājs» Mēness, pussasalušās dzīvības pastāvīgais psihiskais spiediens, sāk atstāt paredzamās sekas. Sāk attīstīties apziņas vēzis.
Var likties, ka visa šī teoretizēšana balstījās uz nepietiekamiem pierādījumiem. Tas nav tiesa. Viss balstījās uz loģiku, sākot ar mulsinošo jautājumu: kāpēc parazīti bīstas no kosmosa?
Atbilde radās uzreiz. Kad cilvēks zaudē saskari ar savu «iekšējo es», savām instinktu dzīlēm, viņš atklāj, ka ir ievilināts apziņas pasaulē, citiem vārdiem sakot, citu cilvēku pasaulē. Ikviens dzejnieks zina šo patiesību; kad apkārtējie rada viņā pretīgumu, viņš pievēršas sevī apslēptajiem enerģijas resursiem un zina, ka pārējie cilvēki ir graša vērti. Viņš zina, ka viņa «slepenā dzīve» ir īstenība, apkārtējie salīdzinājumā ar to ir tikai «ēnas». Bet pašas «ēnas» turas cita pie citas. «Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks,» sacīja Aristotelis, izteikdams vienus no vislielākajiem meliem cilvēces vēsturē. Jo ikvienam cilvēkam ir vairāk kopīga ar kalniem vai zvaigznēm nekā ar citiem cilvēkiem.
Dzejnieks ir vairāk vai mazāk harmoniska būtne, viņš nav zaudējis saikni ar saviem iekšējiem spēkiem. Bet tieši pārējie cilvēki, «ēnas», ir pakļauti apziņas vēzim. Viņiem cilvēku sabiedrība ir realitāte. Viņi ir iegrimuši tikai šajā īstenībā ar tās sīkajām vērtībiņām, niecīgumu, ļaunprātību un savtīgumu. Un, ja jau parazīti ir šo radījumu projekcija, vai tad kāds brīnums, ka parazīti paši turas pie cilvēku sabiedrības? Mūsu kosmosa kuģī viņiem nebija vietas, jo mēs visi zinājām noslēpumu: cilvēks nekad nav «viens pats», jo viņš ir tieši saistīts ar visai cilvēcei kopīgo spēkstaciju.