Citiem vārdiem, pat ja mēs nebūtu devušies kosmosā, mūsu apziņa parazītiem nebūtu nekāds patvērums. Vēzis mūsos lēni mira bada nāvē. Mūsu ceļojums kosmosā bija tikai paātrinājis šo procesu. Kad mēs nošķīrāmies no pārējās cilvēces, mūsu pirmā sajūta bija šausmīgas bailes un vientulība, kādu izjūt bērns, kas pirmo reizi atšķirts no mātes. Tajā brīdī cilvēkam jāatrod atbilde uz nopietnu jautājumu. Vai cilvēks patiesi ir sabiedriska būtne, kuras esamība atšķirtībā no citiem cilvēkiem nav iespējama? Ja tā ir taisnība, tad visas mūsu cilvēces vērtības ir meli: labestība, patiesība, mīlestība, reliģija un pārējais — jo šīs vērtības tiek definētas kā absolūtas, daudz svarīgākas par citiem cilvēkiem.
Bailes lika no jauna pievērsties iekšējai pasaulei, «spēka, nozīmes un mērķa avotam». Šķietamie telefona vadi, kas mūs savieno ar citiem cilvēkiem, ir pārgriezti.
Tas nenozīmē, ka citi cilvēki vairs nav svarīgi. Viņi kļūst daudz svarīgāki, jo jūs saprotat, ka zināmā mērā viņi ir nemirstīgi. Bet jūs sākat apzināties, ka visas tā sauktās cilvēces vērtības ir neīstas, balstītas uz to, ka cilvēks pats sevi padara nenozīmīgu.
Lūk, kāpēc parazīti bija spiesti mūs pamest. Jo tālāk mēs ietiecāmies kosmosā, jo akaidrāk atzinām patiesību, ka citi cilvēki neaizstāj mūsu atrastās vērtības. Citiem cilvēkiem nav nozīmes tādā ziņā, kā arvien līdz šim bijām domājuši. Cilvēks nav viens pats. Jūs varētu būt pēdējais dzīvais cilvēks Visumā — un jūs nebūtu viens.
Atlikušo nakts daļu mēs ar Reihu pavadījām sarunājoties. Un, kad pienāca rītausma — vai arī tā stunda, kad uz Zemes ataustu gaisma, — ar mums abiem kaut kas bija noticis. Dažās aizvadītajās stundās mēs bijām pārvērtušies. No kūniņas izlidoja tauriņš.
Mēs vairs nepiederējām Zemei. Tukšā telpa mums visapkārt bija tādas pašas mājas kā mazā, neizprotamā, zaļā lode divu miljonu jūdžu attālumā.
Tas mazliet biedēja. Bija tāda sajūta kā ubagam, kas pēkšņi manto bagātību. Viņš uzlūko daudzos kalpotājus, kas strīpām vien gaida viņa pavēles, viņš apcer, ko visu varētu izdarīt ar tādu milzumu naudas, viņš skatās uz plašajiem īpašumiem, kas tagad pieder viņam … un viņam noreibst galva: viņš pārdzīvo tādu kā reiboni, bailes no brīvības.
Bija tik daudz jāizpēta, tik daudz ko mēs vēl nezinājām. …
Bet vispirms jāveic cits uzdevums: jāaizved šīs zināšanas uz Zemi, pārējiem.
Un, kaut arī Zeme vairs nebija mūsu mājas, nevarēja būt nekādu šaubu par to, kas mums tālāk darāms. Mēs bijām kļuvuši par Visuma sargiem.
Es devos pie automātiskās vadības paneļa. Pirms nedēļas man vajadzētu saņemt sīkas instrukcijas no pulkveža Mesija. Nu šī iekārta likās tik vienkārša kā bērnu spēlīte. Es aši izdarīju vajadzīgās korekcijas un nospiedu pārprogrammēšanas slēdzi. Kuģis tūlīt ievilka fotonu buras un izšāva raķeti, lai izdarītu pagriezienu. Mēs apmetām lēnu, slaidu loku. Pārējie pamodās un nāca skatīties, kas notiek.
Es paziņoju:
— Mēs atgriežamies uz Zemes. Palīdziet man paātrināt kuģa gaitu!
Mēs savienojām prātus paralēlā slēgumā un sākām inducēt vāju gribas maiņstrāvu. Tad mēs ļoti lēni ļāvām tai izlādēties kuģa aizmugurē. Šķita, ka milzu sauja būtu saspiedusi kuģi kā lielu zivi. Mēs sajūtām paātrinājuma izrāvienu un atkārtojām vēlreiz. Kuģis mums klausīja. Mēs raidījām spēcīgākus lādiņus; kuģis vibrēja, taču pakļāvās. Tas bija smalks un bīstams darbs. Mēs spējām lietot spēku, kas līdzinātos enerģijai, kura izdalās, sprāgstot divpadsmit ūdeņraža bumbām, taču šo spēku vajadzēja pielikt tā, lai tas pārvērstos lineārā ātrumā. Ja mēs neuzmanīgi apiesimies ar šo spēku, tas var sagraut kuģi un sairdināt to atomu putekļos. Mēs ar Reihu tagad varētu palikt dzīvi, bet pārējie gan ne.
Bija gandrīz vai uzjautrinoši lidot izplatījumā divus miljonus jūdžu no Zemes tādā nejēdzīgā, rupji taisītā bleķa raķetē, kuru, likās, projektējuši idioti. Mēs ar Reihu norunājām, ka viens no- mūsu pirmajiem uzdevumiem, kad sasniegsim Zemi, būs parādīt cilvēkiem, kā jābūvē īsts kosmosa kuģis.
Visvieglāk un visātrāk kaut ko ieskaidrot pārējiem varēja telepātiski. Tāpēc mēs visi nostājāmies aplī un sadevāmies rokās kā garu izsaukšanas seansā. Vajadzēja tikai kādas piecas sekundes, lai visu paziņotu. Jo mūsu biedri to jau zināja. Mēs bijām izlūkojuši ceļu tumsā; viņi pa to gāja dienas gaismā.
Tas bija interesants piedzīvojums. Es neredzēju Reihu naktī — mēs atradāmies dažādās telpās. Arī pats nebiju papūlējies aplūkot savu seju spogulī. Bet, tiklīdz bijām noraidījuši savas zināšanas pārējiem, mēs ievērojām, ka viņi jūtami pārvēršas. Tas, protams, bija sagaidāms — un tomēr bija dīvaini to manīt tik daudzās sejās. Ar parastajiem īpašības vārdiem nepietiek, lai izteiktu šo pārmaiņu. Es varētu sacīt, ka viņi kļuva «cēlāki» vai «diženāki», bet tas ir stipri tālu no patiesības. Precīzāk būtu teikt, ka viņi kļuva līdzīgi bērniem. Taču jāizprot šī teiciena jēga. Ja ielūkojaties, teiksim, sešus mēnešus veca zīdaiņa sejā un tad veca vīra sejā, jūs piepeši apjēdzat to netveramo īpašību, ko sauc par dzīvību, līksmi, burvību. Lai cik gudrs un jauks būtu vecais vīrs, viņam tās trūkst. Bet, ja bērns ir laimīgs un saprātīgs, viņš izstaro šo īpašību, un ir gandrīz sāpīgi to vērot, jo viņš nepārprotami pieder gaišākai pasaulei. Viņš vēl ir pa pusei eņģelis. Pieaugušie — pat visdižākie — padara dzīvi, nevērtīgu; bērns tai uzticas un apliecina to ar visu savu būtni.
Tā bija šī skaidrā dzīvība, kas piepeši ienāca kosmosa kuģa brokastu telpā, un nav pārspīlēts, sakot, ka tā šķita kā jaunrades atmoda. Apziņa, ka mēs to cits citā saskatījām, stiprināja spēku un apņēmību ikvienā no mums.
Un tieši tas pavēra jaunu zināšanu līmeni. Kad es viņiem sacīju: «Cilvēks nav viens,»— es biju sapratis, ko gribu ar to teikt, taču visas tā slēptās nozīmes man vēl nebija skaidras; es runāju par spēka, nozīmes un mērķa avotu. Nu es aptvēru, ka mēs neesam vieni daudz nepārprotamākā un vienkāršākā nozīmē. Mēs bijām pievienojušies Visuma sargiem, un bija vēl citi. Mūsu prāts uzreiz nodibināja sakarus ar šīm būtnēm. Mēs jutāmies tā, it kā būtu raidījuši signālu, ko nekavējoties uztvēruši simt uztvērēji, kuri tūlīt mums sūtīja atbildes signālu. Pats tuvākais no šiem uztvērējiem atradās tikai kādus četrtūkstoš miljonus jūdžu no mums; tas bija patrulējošs kuģis no Proxima Centauri* sistēmas planētas.
Es par to vairāk neko nesacīšu, jo tam manā stāstā nav nekādas nozīmes.
Mēs virzījāmies uz priekšu ar ātrumu apmēram simttūkstoš jūdžu stundā. Tā kā mums vēl bija jānolido divi miljoni jūdžu, tas nozīmēja, ka mūs no Zemes šķir apmēram divdesmit stundas. Mēness, protams, riņķo apmēram ceturtdaļmiljona jūdžu attālumā no Zemes, un tas joprojām atradās starp mums un Zemi, tātad mēs palidosim garām Mēnesim apmēram pēc septiņpadsmitar- pus stundām. Mēs zinājām, ka mūsu uzdevuma izpilde ir atkarīga no Mēness.
Tajā brīdī nenāca ne prātā, ka patiešām varētu pārvietot Mēnesi. Tas sver aptuveni 5xl015 tonnu — citiem vārdiem sakot, piectūkstoš biljonu tonnu. Līdz šim mums nebija ne jausmas, cik lielu masu varētu pakustināt mūsu apvienotās psihokinēzes spējas, tomēr šķita, ka veikt šo uzdevumu nav reāli. Turklāt — kas notiks, ja mums tiešām izdosies aizstumt Mēnesi prom kosmosā? Pastāvīgais cilvēku psihes kairinātājs izzustu, bet nu jau tas savu bija paveicis. Apziņas parazīti tik un tā paliks dzīvi.
Taču bija skaidrs, ka mīklas atminējums ir Mēness. Sis jautājums prasīja tūlītēju izpēti.