Līdz Mēnesim bija piecdesmittūkstoš jūdžu, kad mēs atkal sajūtām tā ietekmi. Mēs ar Reihu saskatījāmies. Sī fakta nozīme bija nepārprotama. Dīvainā kārtā Mēness
«zināja» par mums. Kad devāmies projām kosmosā, Mēness mūs «uzraudzīja» kopš tā brīža, kad atstājām Zemi, un tā «uzmanība» bija koncentrēta uz mums vēl ilgi pēc tam, kad bijām palidojuši tam garām. Tagad mēs tam tuvojāmies no aizmugures, un Mēness mūs «nepamanīja», kamēr nebijām tuvāk par piecdesmittūkstoš jūdzēm.
Spēju mazināšanās, ko bijām piedzīvojuši turpceļā, tagad nebija tik jūtama. Mēs zinājām, ka tie ir sagūstītie dzīvības spēki, kas vēro mūs ar cerībām. Spēju mazināšanās īstenībā bija emocionāls satraukums. Bet, ja ir izprasts cēlonis, nav grūti ar to cīnīties.
Šoreiz mēs pagriezām kosmosa kuģi taisni pret Mēnesi. Nekavējoties sākām bremzēt. Pēc pusstundas mēs miksti nosēdāmies, saceldami lielu, sudrabainu Mēness putekļu mākoni.
Es jau agrāk biju nokāpis uz Mēness, un tas man bija licies tikai nedzīva klints. Nu tā vairs nebija nedzīva; acu priekšā pavērās izmocīta dzīva ainava, un traģēdijas apjauta bija milzīga, kā skatoties uz izdegušas ēkas karkasu un zinot, ka tur gājuši bojā tūkstošiem cilvēku.
Mēs lieki netērējām laiku, izdarot eksperimentu, kas mūs šeit atvedis. Neatstājot kosmosa kuģi (mums nebija skafandru, jo nebijām domājuši nekur nosēsties), mēs pavērsām gribasspēka staru pret porainas klints milzīgo masu, kas atgādināja lielu skudru pūzni. Divpadsmit no mums savienojās paralēlā slēgumā — un mūsu spēks varētu izraut desmit jūdžu platu krāteri. Viss «skudru pūznis»— kādu jūdzi augstais bloks — saira kā «Abhota bluķis», pārvērzdamies smalkos putekļos, kas izveidoja ap kosmosa kuģi kaut ko līdzīgu miglai. Izdalījās ari ievērojams karstums, kas mūs mocīja desmit minūtes. Un tomēr, klintij sairstot, mēs visi izjutām acumirklīgas neviltota prieka trīsas — kā ļoti vāju elektrisko strāvu. Nebija neķādu šaubu — mēs bijām atbrīvojuši sagūstītos dzīvības spēkus. Bet, tā kā tiem vairs nebija «ķermeņa», tie izgaisa, izklīda kosmosā.
Mēnesim piemita kaut kas šausmīgi nomācošs. Sellijs to nojautis ar sesto prātu, vaicādams: «Vai tāpēc gurds un bāls Tu, mūžam mainīdamies, debess kalnā kāp..»* Un Jeitss atklājis gandrīz biedinošas izjūtas, salīdzinādams Mēnesi ar idiotu, kas streipuļo debesīs.* Tātad tiešām vainīgs ir Mēness. Mums šķita, it kā mēs apciemotu izvārgušu dvēseli vājprātīgo namā.
Pēc pusstundas Mēness bija palicis tālu aiz muguras — un visu priekšējo iluminatoru aizņēma miglainā, zilā Zemeslode. Tas vienmēr ir satraucošs bridis — redzēt Mēnesi aiz sevis, Zemi sev priekšā, kad abi ir apmēram viena lieluma. Taču šajā gadījumā mēs vēl nebijām tikuši galā ar Mēnesi.
Mēs vēlējāmies pārliecināties, vai Mēnesi var iespaidot ar psihokinēzes palīdzību. Saprotams, ka tas jādara, kad esam pusceļā starp Zemi un Mēnesi, jo mums vajadzēja vienotiem spēkiem «atsperties» pret Zemi. Mēs acīmredzot nevarējām iedarboties tieši no kosmosa kuģa; nesalīdzināmi lielākā Mēness masa pavērstu šādu spēku pret mums pašiem un mūs iznīcinātu. Mūsu kuģis vēl atradās pārāk tuvu Mēnesim.
Tas bija grūts uzdevums. Pirmo reizi mēs visi iesaistījāmies tā veikšanā, savienojot paralēlā slēgumā piecdesmit prātus. Izrādījās, ka tas ir pats grūtākais. Vairums tikko sāka apzināties savas psihokinēzes spējas — un nu viņiem lūdza laist tās darbā. Fleišmanim, Reiham un man vajadzēja uzstāties kā spēka virzītājiem. Tas, ko mēs darījām, bija ārkārtīgi bīstami. Nekad vēl kosmosa kuģis nebija licies tik neizturīgs un nemākulīgi darināts. Viens cilvēks, uz mirkli zaudējis savaldību, varēja viegli iznīcināt mūs visus. Tāpēc mēs trīs koncentrējāmies, lai jebkurā brīdī spētu novērst negadījumus, kamēr Holkrofts un Ebners koordinēja mēģinājumu izveidot psihoki- nētiskās enerģijas vibrējošo vilni. Tad vajadzēja pamazām tuvoties Zemei, un šis manevrs uz mums atstāja satriecošu iespaidu. Pēkšņi pārņēma sajūta, it kā mēs būtu atgriezušies Vašingtonā. Zeme izstaroja «dzīvību» tikpat spēcīgi kā Mēness, tikai tā nebija sagra-utā, ieslodzītā dzīvība, bet gan bailes un neiroze. Uzreiz kļuva skaidrs, ka Reiha teorija par apziņas parazītiem ir pareiza. Zemes iedzīvotāji raidīja panikas viļņus tāpat kā mēs — psihisko enerģiju; šī panika novirzīja cilvēku uzmanību no pašu būtības un radīja vēža apsēstu rēgu, cilvēku alter ego, kas nekavējoties materializējās patstāvīgā realitātē,— tā, reizēm skatoties uz savu attēlu spogulī, cilvēks iedomājas, ka tas ir dzīvs.
Ja jau mēs bijām nodibinājuši kontaktu ar Zemi, attiecībā uz Mēnesi mēs spējām likt lietā divējādu enerģiju — tiešo psihokinētiskās enerģijas staru no kosmosa kuģa un staru, ko atstaro Zeme.
Sī eksperimenta mērķis bija nevis kaut kā iespaidot Mēnesi, bet gan novērtēt mūsu reakciju, līdzīgi kā to dara kriketa spēlētājs, pasvārstot rokā bumbu pirms sitiena. Esmu jau teicis, ka sajūta, izmantojot psihokinē- tisko enerģiju, daudz neatšķiras no sajūtas, kāda rodas, kaut kam pa īstam pieskaroties. Vienīgā atšķirība ir tā, ka psihokinēzes darbības lauks ir daudz plašāks. Sajā gadījumā, ja mēs bijām konstatējuši, ka Zeme atstaro mūsu raidīto staru, varējām izmērīt pat Mēness pretestību. Tas nozīmēja, ka jāproducē arvien lielāks spēks un jāuzzina, kādas sekas tas izraisa. Man, protams, nebija nekādas tiešas pieredzes; tas bija viss, ko Reihs, Fleišma- nis un es varējām darīt, lai savaldītu spēku, lai neļautu tā izraisītajām vibrācijām sagraut kuģi. Mēs apzinājāmies, ka, palielinoties vibrācijām, spēks arvien pieaug. Beidzot es strupi pavēlēju pārtraukt eksperimentu. Tas kļuva pārāk bīstami.
Es pavaicāju Holkroftam, kas noticis. Viņš atbildēja:
— Neesmu drošs, bet man liekas, ka esam saņēmuši atbildi. Nav īpaša māka paņemt savā varā Mēnesi. Bet grūti pasacīt, cik liels spiediens atstās uz to iespaidu. Būs jāmēģina atkal kaut ko uzsākt, kad būsim uz Zemes.
Viņš, protams, domāja, ka psihokinētiskās enerģijas stars ir spējis izpētīt Mēness apveidus. Taču mums joprojām nebija ne jausmas, vai to var pakustināt ar psihokinēzes palīdzību.
Mēs visi bijām novārguši. Lielākā daļa nogulēja atlikušo lidojuma stundu līdz Zemei.
Pulksten deviņos mēs iedarbinājām bremzēšanas sistēmu un samazinājām ātrumu līdz tūkstoš jūdzēm stundā. Pulksten deviņos septiņpadsmit minūtēs mēs iegājām Zemes atmosfērā un izslēdzām visus dzinējus. Tagad mūs uztvēra Mesija vadības stars — un pārējo varējām atstāt viņa ziņā. Mēs nosēdāmies bez dažām minūtēm desmitos.
Likās, ka mēs atgriežamies pēc tūkstoš gadu ilgas prombūtnes. Mēs bijām tik pilnīgi pārvērtušies, ka pati Zeme šķita pavisam citāda. Un pirmais, ko ievērojām, varbūt bija iepriekš paredzams. Viss šķita nesalīdzināmi skaistāks, nekā bija palicis atmiņā. Tas mūs satrieca, mēs izjutām kaut ko tādu, ko uz Mēness nebijām pamanījuši pavadoņa traucējošās ietekmes dēļ.
Cilvēki, kuri mūs sveica, likās sveši un atbaidoši, mazliet labāki par pērtiķiem. Pēkšņi šķita neticami, ka
šie muļķi var dzīvot šādā bezgala skaistā pasaulē un tomēr palikt tik akli un dumji. Mums bija sev jāatgādina, ka cilvēka aklums ir ieprogrammēts evolūcijas mehānismā.
Mēs visi instinktīvi centāmies paglābties no citu cilvēku skatieniem, cik spēdami pūlējāmies izskatīties tādi paši kā agrāk. Mēs izjutām kaunu, kādu izjūt laimīgs cilvēks bezcerīgā postā.
Mesijs izskatījās ļoti noguris un slims. Viņš pavaicāja: