Topavasar arheoloģijas dievs noteikti bija man vēlīgs. Mums ar Reihu tik labi veicās darbs, ka es nolēmu noīrēt dzīvokli Dijarbakirā un palikt tur vismaz gadu. Un aprīlī, dažas dienas pirms došanās uz Melno kalnu, es saņēmu vēstuli no «Standard Motors and Engineering», Karela Veismaņa agrākā darba devēja; vēstulē bija teikts, ka viņi gribētu man nodot daudzus Veismaņa apcerējumus, un apvaicājās par manu tagadējo atrašanās vietu. Es atbildēju, ka ar Anglijas un Indijas Urāna kompānijas gādību man adresētās vēstules pārsūtīs uz Dijarbakiru, un piebildu, ka būšu pateicīgs, ja Veismaņa apcerējumus nogādās uz manu Londonas adresi vai Baumgartam, kurš joprojām uzturējās Hempstidā.
Kad profesors Helmūts Boserts 1946. gadā pirmoreiz devās uz Kadirli*, hetu Melnajam kalnam vistuvāko pilsētu, viņš veica grūtu ceļojumu pa dubļainiem ceļiem. Tajos laikos Kadirli bija maza provinces pilsētiņa bez elektrības. Šodien tā ir ērta, bet klusa, maza pilsēta ar divām lieliskām viesnīcām un no tās ar raķešlidmašīnu stundas laikā var aizkļūt līdz Londonai. Brauciens no Kadirli uz Melno kalnu — Karatepi — Bosertam prasīja vēl vienas dienas smagu pārgājienu pa dzeloņainām irbulenēm aizaugušām ganu takām. Mēs savā helikopterā sasniedzām Kadirli stundu pēc izlidošanas no Dijar- bakiras un vēl pēc divdesmit minūtēm nosēdāmies Kara- tepē. Reiha elektroniskā iekārta bija atvesta ar transport- lidmašīnu pirms četrdesmit astoņām stundām.
Tagad man vajadzētu kaut ko pasacīt par mūsu ekspedīcijas mērķi. Daudz noslēpumu saistīti ar Melno kalnu, kas ietilpst Antitaura kalnu grēdā. Tā sauktā Hetu impērija sabruka apmēram 1200. gadā pirms mūsu ēras, barbaru pulku pārspēta, un izcilākie no šiem barbariem bija asīrieši. Tomēr Karatepes drupas attiecas uz piecsimt gadu vēlāku posmu — tāpat kā Karhemiša* un Zindžirli*. Kas bija noticis šajos piecsimt gados? Kā hetiem izdevās tā saglabāt savu kultūru tik nemierīgā laikā, kad viņu ziemeļu galvaspilsēta Hatusasa atradās asīriešu rokās? Tas bija jautājums, kam es veltīju desmit mūža gadus.
Esmu vienmēr ticējis, ka tālākais mīklas atminējums varbūt guļ dziļi zemē, Melnā kalna dzīlēs, — tikpat dziļi, kā izrakumos kalnā pie Bogazkejas atklājās augsti civilizētas tautas apbedījumu vietas, un šī tauta bija tūkstoš gadu vecāka par hetiem. 1987. gadā es atraku daudzas savādas bazalta statuetes, kuras krasi atšķīrās no virspusē atrastajām hetu skulptūrām — plaši pazīstamajiem vēršiem, lauvām un spārnotajām sfinksām. Tās bija plakanas un stūrainas, tām piemita kaut kas barbarisks, un tomēr statuetes neatgādināja afrikāņu skulptūras, ar kurām tās šad un tad salīdzināja. Ķīļveidīgie simboli uz figūrām nepārprotami piederēja hetiem, nevis feniķiešiem vai asīriešiem, tomēr, ja nebūtu šo ķīļveidīgo zīmju, es nodomātu, ka figūras ir piederīgas pavisam citai kultūrai. Paši hieroglifi sagādāja jaunu problēmu. Mūsu hetu valodas zināšanas kopš Hroznija* pētījumiem bija visai plašas, tomēr tajās vēl ir daudz neaizpildītu robu. Neatšifrētās vietas galvenokārt sastopamas tekstos, kas saistīti ar reliģiskiem rituāliem. (Mēs varējām iztēloties, piemēram, ka nākotnes arheologu mulsinās katoļu mises teksts ar krusta zīmi un dīvainiem saīsinājumiem.) Toreiz mēs pieņēmām, ka simboli uz bazalta statuetēm saistīti tikai ar reliģisku rituālu, jo apmēram septiņdesmit pieci procenti zīmju bija mums nesaprotamas. Viens no nedaudzajiem uzrakstiem, ko varējām izlasīt, bija šāds: «Pirms (vai zem) Pithana dzīvoja milzu vecajie.» Vēl cits skanēja tā: «Tudaliass parādīja godu Abhotam Tumšajam.» Hetu rakstu zīme «tumšs» var nozīmēt arī «melns», «netīrs» vai «neaizskarams» hinduisma izpratnē.
Mani atradumi bija izraisījuši plašu rezonansi arheologu aprindās. Mans pirmais viedoklis bija tāds, ka statuetes pieder vēl vienai protohatu kultūrai (t. i., hetu priekštečiem), kura jūtami atšķiras no Bogazkejā atklātās, un ka no šīs protohatu kultūras heti pārņēmuši ķīļrakstu. Pithans bija sens hetu valdnieks ap 1900. gadu pirms mūsu ēras. Ja mans pieņēmums būtu pareizs, tad uzraksts nozīmēja, ka pirms Pithana dzīvojuši diženie protohati, no kuriem heti ieguvuši savu rakstību. («Zem» varēja arī nozīmēt, ka viņu kapi atrodas zem hetu kapiem — kā Bogazkejā.) Domājot par pieminēto Tuda- liasu, citu hetu valdnieku ap 1700. gadu pirms mūsu ēras, šķita iespējams, ka heti dažus reliģiskos rituālus aizguvuši no protohatiem, kuriem Abhots Tumšais (vai «netīrais») bijis dievs.
Sis bija mans, es uzsveru, sākotnējais izskaidrojums: heti Karatepē pārņēmuši daļu no savu priekšteču reliģijas un tālab iekaluši uzrakstus hatu statuetēs. Tomēr, jo vairāk apdomāju savus argumentus (kuri ir pārāk sarežģīti, lai tos šeit sīkumos izklāstītu), jo vairāk gribējās ticēt, ka statuetes palīdz izskaidrot, kālab Karatepe saglabājās kā kultūras saliņa ilgi pēc Hetu valsts krišanas*. Kāds spēks tik ilgi nelaida uzbrucējus tuvumā? Sajā gadījumā tas nebija ieroču spēks, Karatepē atrastais liecina par māksliniecisku, nevis militāru kultūru. Vai tikai nenozīmīgums? Kāpēc lai viņiem tas nebūtu svarīgi? Cauri Karatepei, Zindžirli un Karhemišai veda ceļš uz dienvidiem — uz Sīriju un Arābiju. Nē, man šķita, ka godkārīgu un kareivīgu tautu varēja atturēt tikai viens spēks: māņticīgas bailes. Kara tepes un tās kaimiņu spēks noteikti bija kādas varenas reliģijas spēks — vai tā bija maģiska reliģija? Varbūt Karatepe bijis atzīts maģiskās kultūras centrs — līdzīgi Delfiem*. Vai tāpēc tādi dīvaini ciļņi, kuros attēloti cilvēki ar putnu galvām, savādi, vabolēm līdzīgi radījumi, spārnoti vērši un lauvas?
Reihs man nepiekrita, un mūsu domstarpības pamatojās uz viņa noteikto statuešu vecumu. Viņš apgalvoja: lai gan statuetes ir nevainojami saglabājušās, tās esot daudzus tūkstošus gadu vecākas par protohatu kultūru. Vēlāk viņš to, bez šaubām, pierādīja, izmantodams savu neitronu datēšanas ierīci. Es ar prieku ļāvu sevi labot; es nebiju sevišķi apmierināts ar to, kā provizoriski biju noteicis statuešu vecumu. Tomēr vēl palika neatrisināta milzīga problēma. Cik mums zināms, Mazāzijā senāk par trīstūkstoš gadiem pirms mūsu ēras vispār nav bijis nekādas civilizācijas. Tālāk uz dienvidiem civilizācija attiecas uz piectūkstoš gadiem pirms mūsu ēras, taču ne Turcijā. Kas tad izgatavojis statuetes, ja ne protohati? Vai viņi ieradās no dienvidiem? Ja atnāca, tad no kurienes?
Divos pirmajos mēnešos, ko pavadīju kopā ar Reihu, viņš turpināja darbu ar savu neitronu datēšanas aparātu un izmantoja manas statuetes kā galveno kontroles materiālu. Taču šeit radās muļķīgi šķēršļi. Aparāts darbojās īpaši precīzi, pārbaudot lausku paraugus no Sumeras un Babilonas, kur mums bija iespējams pārbaudīt rezultātus, tos salīdzinot ar dažādiem avotiem. Taču darbam ar statuetēm bija maz panākumu. Vismaz iegūtie mērījumi bija tik neparasti, ka acīmredzot bija neprecīzi. Neitronu stars tika vērsts uz sīkām akmens putekļu daļiņām statuešu plaisās un dobumos. Pēc šo drusku sadēdēšanas un sairšanas pakāpes aparāts droši vien aptuveni novērtētu, cik sen bazalts apstrādāts. Nekas neizdevās, indikatora bultiņa aizgāja līdz skalas tālākajai robežai — ap desmittūkstoš gadu pirms mūsu ēras! Reihs ieteica palielināt indikatora rādījumu diapazonu vienkārši intereses pēc, lai redzētu, pie kāda skaitļa bultiņa galu galā apstāsies. Viņš faktiski divkāršoja rādījumu diapazonu ar samērā vienkārša paņēmiena palīdzību. Bultiņa tikpat ātri bez aizķeršanās aizgāja līdz malējai robežai. Tas vairs nebija normāli, un Reihs jau domāja, vai tikai nav pieļāvis kādu elementāru kļūdu. Varbūt putekļi nav radušies, kaļot akmeni? — tādā gadījumā aparāts uzrādīja paša bazalta vecumu! Lai nu kā, Reihs tomēr uzdeva saviem palīgiem izveidot skalu, kas rādītu jebkuru skaitli līdz miljons gadiem, — šis milzīgais uzdevums prasītu lielāko daļu vasaras. Un tad mēs devāmies ekspedīcijā uz Karatepi, lai mēģinātu izpētīt problēmu tās pirmsākumā.