— Vai veicās, ser?
— Domāju gan, — es atteicu.
Viņa sejas izteiksme pārmainījās — un nogurums izzuda. Manī pēkšņi uzvilnīja simpātijas pret viņu. Iespējams, ka šie radījumi bija mazliet gudrāki par muļķiem, tomēr viņi joprojām bija mūsu ciltsbrāļi. Es uzliku savu plaukstu viņam uz rokas un ļāvu, lai enerģija no manis ieplūst viņā. Bija prieks redzēt, cik strauji viņš pārvērtās, kā enerģija un optimisms lika izslieties pleciem un pazust grumbām no sejas. Es ieminējos:
— Pastāstiet, kas noticis, kopš mēs aizlidojām.
Situācija bija nopietna. Ar šausmīgu ātrumu un totālu cietsirdību Gvambe bija okupējis Jordāniju, Sīriju, Turciju un Bulgāriju. Kur vien kāds pretojās, iedzīvotājus iznīcināja tūkstošiem. Kosmisko staru akumulatoru, ko Āfrikas un Eiropas zinātnieki bija izstrādājuši, lai to izmantotu subatomārajā fizikā, pārvērta par kara ieroci, pievienojot volframa reflektoru. Kopš tā laika nekādas pretošanās nav bijis. Stundu pirms mūsu nosēšanās uz Zemes Itālija padevusies un atļāvusi Gvambem šķērsot Itālijas teritoriju. Vācu armijas daļas bija koncentrētas gar Stīrijas un Dienvidslāvijas robežām, taču pirmā lielākā militārā sadursme nenotika. Vācieši draudēja, ka ķeršoties pie ūdeņraža bumbas, ja Gvambe izmantos kosmisko staru akumulatoru, tāpēc likās iespējams, ka sekos ilgstošs «parastais» karš. Četrpadsmit raķetes tikušas cauri Amerikas pretgaisa aizsardzības sistēmai, un viena no tām izraisījusi ugunsgrēku, kas visu pagājušo nedēļu plosījies Losandželosā. Amerikāņiem bija grūti izdarīt pretuzbrukumu ar raķetēm, jo Gvambes armijas daļas bija izkliedētas milzīgā platībā; bet tajā dienā prezidents paziņojis, ka turpmāk ar raķetēm iznīcinās vienu Āfrikas pilsētu ikreiz, kad afrikāņu raķete ielauzīsies amerikāņu aizsardzības sistēmas kontrolētajā gaisa telpā.
Taču katram bija skaidrs, ka šis nav tas karš, kurā kādam būtu cerības uzvarēt. Jebkurš atbildes pasākums bija tikai vēl viens solis uz savstarpēju iznīcību. Gvambe tika uzskatīts par slepkavīgu maniaku, kurš vienlīdz apdraud kā savu tautu, tā pārējo pasauli.
Lai cik dīvaini tas būtu, neviens vēl nebija aptvēris, ka Hazards ir tikpat neprātīgs un bīstams. To divu nedēļu laikā, kad Gvambe okupēja Vidusjūras valstis, Vācijā un Austrijā tika izsludināta mobilizācija. Vācu raķetes bija stipri nopostījušas Keiptaunu, Bulavajo* un Living- stonu*, tomēr līdz šim nebija saskaņotas karadarbības pret Āfriku. Taču, kad paklīda baumas, ka Hazards ieved Austrijā pārvietojamas iekārtas ūdeņraža raķešu palaišanai, gan Krievijas premjerministrs, gan Amerikas prezidents lūdza viņu nelietot atomieročus. Hazarda atbilde bijusi izvairīga. Acīmredzot sabiedrības vairākums nojauta, ka viņš izturēsies prātīgi. Tomēr mēs zinājām labāk. Tāpat arī prezidents Melvils, taču viņam pietika prāta paturēt to pie sevis.
Raķešlidmašīna aizveda mūs uz Vašingtonu; pirms pusnakts mēs ieturējām maltīti kopā ar prezidentu. Arī viņš izskatījās novārdzis un slims, taču kopā ar mums pavadītā pusstunda uzlaboja viņa omu. Baltā nama kalpotāji apbrīnojami ātri sagādāja maltīti mums, piecdesmit cilvēkiem, lielajā ēdamzālē.
— Nesaprotu, kā jūs spējat izskatīties tik bezrūpīgs, — tas bija gandrīz pirmais, ko prezidents man teica.
— Tāpēc, ka, manuprāt, mēs varam apturēt šo karu.
Es nojautu, ka tieši to viņš gribēja dzirdēt. Es nepiebildu, ka piepeši man nelikās svarīgi, vai cilvēce sevi iznīcinās vai ne. Bija kaitinoši atkal atrasties starp šiem zemiskajiem, ķildīgajiem, sīkumainajiem cilvēkiem.
Prezidents gribēja zināt, kā mēs domājam apturēt karu.
— Vispirms, prezidenta kungs, mēs gribam, lai jūs sazinātos ar Centrālo televīzijas aģentūru un pateiktu, ka uzstāsieties pēc sešām stundām un sniegsiet paziņojumu, kas svarīgs visai pasaulei.
— Un vai jūs varat man pateikt, kāds tas būs?
— Es vēl neesmu pārliecināts. Taču man šķiet, ka tam būs kāds sakars ar Mēnesi.
Ceturksni pēc pusnakts mēs visi stāvējām mauriņā pie Baltā nama. Debesis aptumšoja mākoņi, un smidzināja auksts, smalks lietus. Mūs tas, protams, nesatrauca. Ikviens precīzi zināja, kur atrodas Mēness. Mēs manījām tā ietekmi arī aiz mākoņiem.
Mēs vairs nejutāmies noguruši. Atgriešanās uz Zemes mūs visus bija ārkārtīgi uzmundrinājusi. Mēs arī instinktīvi apjautām, ka tagad nebūs grūti apturēt šo karu. Vai parazītus var sakaut vai nevar — bija cits jautājums.
Lidojuma laikā iegūtā pieredze lieti noderēja. Stingri stāvot uz Zemes, šķita, ka nav nekā vieglāka kā saslēgt paralēli mūsu prātus. Šoreiz Reiham, Fleišmanim un man vairs nevajadzēja kontrolēt šo darbību; sliktākajā gadījumā mēs sagrautu Balto namu.
Prātiem apvienojoties, mūs pārņēma bezgalīga līksme, tāda spēka apziņa, kādu līdz šim nekad nebiju pazinis. Piepeši es apjēdzu, ko nozīmē teiciens «mēs esam locekļi savā starpā», tikai dziļākā, īstākā nozīmē nekā agrāk. Es iztēlojos visu cilvēci, kas pastāvīgi uztur telepātiskos sakarus un spēj šādi apvienot savas psihiskās spējas. Cilvēks vairs nebūs «cilvēciska» būtne: pavērsies bezgalīga perspektīva intelektuālajām spējām.
Mūsu griba saslēdzās vienkop kā milzīgs starmeša staru kūlis un triecās pret Mēnesi. Sajā posmā mēs necentāmies palielināt jaudu ar vibrācijas palīdzību. Pati saskarsme ar Mēnesi sagādāja pārsteigumu. Pēkšņi likās, it kā mūs apņemtu vistrokšņainākais pūlis, kāds pasaulē jebkad redzēts. Satraucošās Mēness radītās vibrācijas tika aizvadītas tieši pa cieši novilkto enerģijas «kabeli» starp mums. Īstenībā nekāda dzirdama trokšņa nebija, tikai mūsu apziņa uz dažām sekundēm zaudēja sakarus, kad pāri brāzās psihes traucējumu paisuma vilnis. Tad mēs atkal sakopojām spēkus pretdarbībai. Gribas staru kūlis satvēra Mēnesi, iztaustīja tā apveidus, saņēma to gluži kā apelsīnu plaukstā. Mēs uz brīdi to viegli saspiedām un gaidījām, kas notiks. Tad, Reiha un manis vadīti, sākām tieši iedarboties uz Mēnesi. Šķita, ka attālumam nav nekādas nozīmes. No tā es secināju: mūsu spēks ir tik milzīgs, ka ceturtdaļmiljona jūdžu ir nieka akmens sviediena attālums. Turpmākajās divdesmit minūtēs mēs to pārbaudījām. Bija svarīgi rīkoties lēnām, lai velti nešķiestu spēku. Sī milzīgā, piectūkstoš biljonu smagā bumba vieglītēm karājās Zemes gravitācijas pavediena galā, nespēdama atrauties. Tāpēc varētu sacīt, ka Mēness bija bez svara — visu tā svaru balstīja Zeme.
Un lēni, ļoti lēni mēs iedarbojāmies uz Mēness virsmu tā, lai piespiestu Mēnesi griezties. Sākumā nekas nenotika. Mēs palielinājām spēku, cieši atspērāmies pret Zemi. (Vairākums apsēdās, kaut arī zāle bija slapja.) Vēl arvien nekas nenotika. Bez jebkādas piepūles mēs satvērām Mēnesi un ļāvām spēka viļņiem veidoties gandrīz pašiem vien. Pēc nepilnas ceturtdaļstundas mēs sapratām, ka esam panākuši to, ko gribējām. Mēness kustējās, tikai ļoti, ļoti lēni. Mēs bijām kā bērni, kas griež milzu karuseli. Pārvarējuši sākotnējo inerci, mēs varējām izraisīt jebkuru ātrumu, nedaudz palielinot spiedienu.
Taču karuselis negriezās paralēli Zemes orbītai. Mēs likām, lai Mēness rotē perpendikulāri tā orbītai ap Zemi — citiem vārdiem sakot, ziemeļu — dienvidu virzienā.
Mēness apkārtmērs ziemeļu — dienvidu virzienā ir aptuveni seštūkstoš jūdžu. Mēs iedarbojāmies tik ilgi, līdz Mēness kustējās ar trīstūkstoš jūdžu ātrumu stundā. To mēs paveicām apmēram piecās minūtēs, kad bijām pārvarējuši masas inerci. Tas nozīmēja, ka reizi divās stundās Mēness apgriezīsies ap savu asi — šāds ātrums visādā ziņā noderēs mūsu mērķiem.