Mēs atgriezāmies Baltajā namā un iedzērām karstu kafiju. Nu jau mums bija piebiedrojušies piecpadsmit vadošie senatori — un telpa bija pārpildīta. Mēs palūdzām viņus izturēties klusi un tad visi apsēdāmies, pievērsuši prātus Mēnesim, lai pārliecinātos, vai mūsu manevrs ir izdevies.
Tas bija izdevies. Pēc nepilnām divdesmit minūtēm puse Mēness segmenta, kas parasti redzams no Zemes, bija paslēpusies mūsu skatienam. Otra puse, ko šī Zeme nekad netika redzējusi, pavērsās pret mums. Un Mēness traucējošie spēki samazinājās uz pusi, kā jau tikām paredzējuši. Tūkstošiem gadu šīs psihiskās enerģijas stari bijuši vērsti uz Zemi. Tagad tie izklīda kosmiskajā telpā. Sastingušajiem Mēness dzīvības spēkiem vairs nepiemita aktīvs saprāts. Tie nespēja novērtēt situāciju un aptvert, ka viņu mājvieta rotē ap savu asi. Turklāt Mēness griezās tādā virzienā, kas apgrūtināja tā dzīvības spēku ietekmi. Gadsimtiem ilgi šo spēku uzmanība bijusi pievērsta Zemei, kura griežas no kreisās puses uz labo ar virsmas ātrumu, kas nedaudz pārsniedz tūkstoš jūdzes stundā. Nu viņu pašu mājoklis griezās perpendikulāri pret Zemi. Sākās nenovēršamas jukas.
Pēc stundas līdz šim neredzamā Mēness puse pilnīgi pagriezās pret Zemi. Traucējošās svārstības no Mēness bija gandrīz mitējušās. Mēs vaicājām vairākiem senatoriem, vai viņi nav ievērojuši kaut ko nebijušu. Daži neko nebija manījuši, c*ti izskatījās mazliet apmulsuši un teica, ka esot «mierīgāka sajūta» nekā pirms stundas.
Tieši tad mēs varējām darīt zināmu prezidentam, kas viņam jāsaka. Plāns bija vienkāršs un pietiekami skaidrs. Viņam tikai vajadzēja paziņot, ka ir iznīcināta Amerikas Kosmosa pētniecības stacija uz Mēness pēc tam, kad tā konstatējusi milzum daudzu gigantisku svešinieku klātbūtni.
Šķita, prezidents neticēja, ka tas iedarbosies. Mēs viņu pārliecinājām, ka rezultāti neizpaliks, un aizsūtījām izgulēties.
Nebiju klāt, kad prezidents uzstājās vēsturiskajā pārraidē. Es izgulēju visilgāko un visdziļāko miegu kopš tā laika, kad pirms divām nedēļām atstājām Zemi. Liku pateikt, lai neviens mani nemodina. Tāpēc, kad pulksten desmitos piecēlos, es uzzināju, ka esam guvuši pirmo panākumu. Visa pasaule bija redzējusi prezidenta uzstāšanos televīzijā. Lielākajās pasaules pilsētās ziņa par pārmaiņām Mēness rotācijas periodā bija izraisījusi histērisku satraukumu. (Mani moka sirdsapziņas pārmetumi, ka nebrīdināju savu veco draugu seru Džordžu Gibsu, Karalisko astronomu*, kuram uznāca sirdslēkme, kad viņš ieraudzīja Mēnesi Griničas observatorijas teleskopā; pēc dažām stundām viņš nomira.) Prezidenta paziņojums par svešiniekiem uz Mēness apstiprināja jebkura cilvēka visļaunākās bažas. Neviens nevaicāja, kālab svešie likuši Mēnesim pagriezties. Bet tas, ka Mēness rotē ap savu asi, nākošajās divdesmit četrās stundās bija skaidri saskatāms katram. Bija gandrīz pilnmēness. Plašajos Āzijas un Eiropas rajonos redzamība bija teicama. Tiesa gan, rotācija nebija samanāma uzreiz — ne vairāk kā pulksteņa minūšu rādītāja kustība —, taču ikviens, kas raudzījās Mēnesī ilgāk par desmit minūtēm, varēja skaidri redzēt, ka galvenie orientieri uz Mēness virsmas lēni kustas no ziemeļiem uz dienvidiem.
Mēs cerējām, ka šī ziņa novērsīs visu cilvēku domas no kara, taču nebijām rēķinājušies ar parazītiem. Dienas vidū mēs uzzinājām, ka uz Dienvidslāvijas ziemeļdaļu un
Itāliju ir raidītas sešas ūdeņraža raķetes, kas nopostījušās' pāri par tūkstoš kvadrātjūdžu lielu platību. Hazards bijā apņēmies nebeigt karu, kamēr nebūs atriebis nodarīto. Būtu labi, ja viņš vismaz nogalinātu Gvambi, Taču acīmredzot viņš nebija vis to izdarījis, jo Gvambe vēlāk pēcpusdienā uzstājās televīzijā un nozvērējās — svešie vai nesvešie, bet viņš nemūžam nepiedošot Hazardam, ka tas apslaktējis viņa vīrus. (Īstenībā gāja bojā galvenokārt Itālijas un Dienvidslāvijas civiliedzīvotāji, Gvambes spēku lielākā daļa atradās tālāk uz dienvidiem.) Sākot ar šo brīdi, Gvambe pasludināja totālu karu, lai iznīcinātu baltās rases.
Pulksten sešos vakarā jaunumi bija iepriecinošāki. Tūkstošiem Gvambes kareivju dezertēja. Varbūtība, ka no Mēness sagaidāms svešinieku uzbrukums, lika viņiem sajust ilgas pēc savām ģimenēm. Bet Gvambe joprojām apgalvoja, ka viņa vīri cīnīšoties līdz nāvei. Pēc dažām stundām Stīrijas pilsētu Grācu sagrāva ūdeņraža raķete. Gāja bojā pusmiljons Hazarda vīru. Vēl trīs raķetes trāpīja klajā laukā starp Grācu un Klāgenfurti*, nogalinot tikai dažus cilvēkus, bet nopostot simtiem kvadrātjūdžu zemes. Vēlu naktī mēs uzzinājām, ka Hazarda spēki beidzot pārgājuši Dienvidslāvijas robežu un pie Mariboras* uzsākuši kauju ar lielu Gvambes karaspēku. Pašu pilsētu bija pilnīgi iznīcinājis kosmisko staru lielgabals, un armiju sadursme notika jūdzi no pilsētas.
Tagad piepeši kļuva skaidrs, ka mēs nedrīkstam vilcināties. Mēs cerējām, ka no Mēness draudošās briesmas aizkavēs karu uz dažām dienām un dos Pasaules Drošības Padomei laiku rīkoties. Ko iegūs parazīti, ja karš turpināsies? Ja tiks iznīcināta pasaule — bez šaubām, tā arī notiks —, arī viņi būs pagalam. Taču, ja karu varētu apturēt, viņiem gandrīz nebūtu izredžu palikt dzīviem. Tagad, kad mēs zinājām noslēpumu, ka viņi kosmosā zaudē drosmi, mēs varējām viņus iznīdēt tūkstošiem dienā (ja vien, protams, viņi neiemācīsies pielāgoties šiem jaunajiem draudiem). Varbūt viņi cerēja, ka daži tūkstoši ļaužu pārdzīvos kataklizmu, kā agrāk pārdzīvojuši Mēness izraisītās katastrofas. Lai kāds būtu iemesls, izskatījās, ka parazīti izlēmuši — cilvēcei jāizdara pašnāvība.
Bija jāpasteidzas. Ja Gvambe vai Hazards patiešām tīkoja pēc vispārējas iznīcības, tad tas nebūs pārāk grūti. Pat pavisam nemākulīgs inženieris viegli pārvērstu ūdeņraža bumbu par kobalta bumbu ar kobalta apvalku; tas bija paveicams divdesmit četrās stundās. Tiesa, pat šādā gadījumā cilvēci vēl varētu izglābt — atliktu tikai atrast līdzekli, kā attīrīt atmosfēru no kobalta-60. Mūsu psihoki- nētiskajām spējām bija pa spēkam atrisināt šo problēmu, bet tas varēja prasīt mēnešus vai gadus. Varbūt parazīti uz to paļāvās.
Durango, Kolorādo štatā, zinātnieku grupa strādāja pie tāda tipa kosmiskās raķetes, ko ar enerģiju apgādā milzīgas fotonu buras. Mēs bijām dzirdējuši par to runājam 91. bāzē. Raķete bija būvēta no sevišķi viegla litija un berilija sakausējuma; tā bija milzīga, jo tai bija jābalsta milzīgās buras.
Es runāju ar prezidentu. Cik tālu pavirzījies projekts? Vai kuģi jau var lietot? Prezidents sazinājās ar bāzi Durango un saņēma noliedzošu atbildi. Korpuss bija pabeigts, bet dzinēji vēl bija eksperimentālā stadijā.
Es paskaidroju, ka tas nav svarīgi. Mums bija vajadzīgs tikai kuģis. Un to vajadzēja nokrāsot melnu. Bāze atbildēja, ka tas neesot iespējams — kuģa virsmas laukums ir gandrīz divas kvadrātjūdzes. Prezidents kliedza un drūmi skatījās teleekrānā. Tad viņš izvilka kontaktdakšu. Viņš man pateica, ka tad, kad raķešlidmašīna mūs būs aizgādājusi uz Durango, kuģis būs nokrāsots.
Mūs pārsteidza jau kuģa lielums vien. To būvēja milzīgajā krāterī, ko izrāvis 1980. gadā nokritušais meteors. Kuģa būve bija pilnīgi slepena. Krāteris bija pārsegts ar gaismu necaurlaidīgu spēka lauku. Un zem šī pārseguma Durango raķete izskatījās kā milzīgs šāviņš. Vislielākā — divtūkstoš pēdu augstā — raķetes platforma atradās aizmugurē, kur bija izvietotas buras.
Mēs ieradāmies Durango bāzē piecas stundas pēc prezidenta zvana. Visās malās oda pēc nitrokrāsas, un viss bija apsmidzināts ar melno krāsu. Ļaudis bija melni no galvas līdz kājām. Bet arī pats kuģis bija viscaur melns.